– No 90. gadiem jums ir sanācis būt par oficiālu vai neoficiālu latviešu kultūras vēstnieku Zviedrijā… 5
– Var teikt, ka neoficiāli tas sākās 1978. gadā, kad iznāca Ziedoņa “Epifānijas”, pirmā manis tulkotā grāmata, un tajā pašā gadā arī žurnāla “Lyrikvännen” latviešu dzejai veltīts dubultnumurs, kurā bija pārstāvēti 50 latviešu dzejnieki. 1980. gadu sākumā un vidū atdzejoju Belševicu, Strēlerti, Ziedoni un lietuvieti Martinaiti. Tad nāca Atmodas laiki, un mani kā tulku angažēja gan Zviedrijas parlaments, gan Ziemeļvalstu Ministru padome. Kā tulks dažiem zviedru parlamentāriešiem, ierados Rīgā 1991. gada 20. janvārī – bija domāts ierasties jau 19., bet piektdienā, kas bija 18. janvāris, padomju vēstniecība paziņoja – kaut kas aizķēries ar vīzām. Tādēļ domāju, ka omoniešu uzbrukums 19. janvārī bija plānots “no centra”, jo tajā laikā jau vīzas deva diezgan brīvi. Ja būtu tās saņēmuši, mēs būtu šeit bijuši tieši apšaudes laikā, bet tā ieradāmies nākamajā rītā, iegājām “Rīdzenē”, un tur viss vēl pilns ar stiklu šķembām. Mūs ieraudzīja Zviedrijas TV žurnāliste Elizabete Hedborga, pieskrēja mums klāt un sāka kliegt, ka mēs nesaprotam, kas te notiek, ka te notiek kontrrevolūcija.
Tajā laikā, sākot jau ar 1987. gada 14, jūnija demonstrāciju, zviedru žurnālisti arvien vairāk interesējās par Latviju, un es kļuvu par tādu neoficiālu sabiedrisko attiecību speciālistu, radās arī interese avīzēs un žurnālos publicēt latviešu dzejoļos, iznāca Knuta Skujenieka lēģera dzejoļi. 1990. gada 11. martā Lietuva pasludināja savu neatkarību, uz ko Rietumu politiķu vairums reaģēja visai negatīvi. Es Stokholmas Kultūras namā sarīkoju dzejas pēcpusdienu “Solidaritāte ar Lietuvu”. Piedalījās 20 no redzamākajiem zviedru dzejniekiem. Šai reizei uzrakstīju dzejoli, Lietuva 1990. g. martā, dažas rindas: “Vai ir pavasaris, tikai tādēļ, ka laiks ir silts? / Vai tā drīzāk nav liberāla ziema? (…) Vai Eiropai, jā visai pasaulei labāka nebūtu / neatkarīgu gadalaiku federācija / kur katram gadalaikam / būtu tiesības noteikt tikpat kā visu / izņemot paša klīmatu?” Tā kā Zviedrijas TV bija klāt, mans dzejolis vakarā parādīja Zviedrijas TV galvenajās ziņās. Ne agrāk, ne vēlāk man nav bijis dzejolis zviedru TV ziņās. Ne agrāk ne vēlāk neesmu redzējis dzeju kāda zviedru TV ziņu programmā.
Jā, kad sāku strādāt vēstniecībā, teicu, ka daru to pašu, ko jau vairākus gadus esmu darījis…
– …tikai saņemat algu.
– Tieši tā.
– Man liekas ārkārtīgi savdabīgi, ka latvieši visā visumā ir konservatīvi un negrib riskēt, bet abas reizes, kad mēs ieguvām neatkarību, tas noticis ar zināmu avantūrisma piedevu un risku.
– Jā, es arī barikāžu dienās to sajutu pie Doma baznīcas. Atceros – nāk Jānis Baltvilks, miermīlīgāku cilvēku par viņu grūti iztēloties. Un viņš saka: “Zini, es te nāku, pa naktīm stāvu sardzē ar domu, ka varbūt vairs neatgriezīšos mājās, un šī doma mani padara ļoti mierīgu.” Tāda bija tā laika noskaņa. Un mieru dod tas, ka citas izejas nav un mēs to darām visi kopā. Tajos brīžos paša “es” nav priekšplānā.
