– Ko pats šobrīd lasāt? 5
– “Eddu” man Uldis (Bērziņš, “Eddas dziesmas” tulkotājs – L.K.) iedeva, tad man ir līdzi divas grāmatas par Visuma noslēpumiem. Patlaban mani interesē populārzinātniskas grāmatas, es domāju – gan tēva ietekmē, jo viņš interesējās par astronomiju, gan arī tādēļ, ka man vidusskolā nebija dabaszinātņu, to vietā valodas. Visuma uzbūvē ir kaut kas tāds, ko es nesaprotu, un man patīk nodarboties ar neatrisināmām lietām. Mēģinu arī izlasīt dzeju grāmatas – mums Stokholmā ir tāds grāmatveikals, kur var arī iedzert kafiju, tad es parasti paņemu kādas piecas, sešas dzejas grāmatas un izlasu, lai orientētos.
No latviešiem es šobrīd lasu Ingas Ābeles “Klūgu mūku”, jo es to arī patlaban tulkoju.
– Iepriekšējā, ko Ābelei tulkojāt, bija “Paisums”, vai ne? “Klūgu mūks” ir ļoti atšķirīga grāmata.
– Jā, un tur arī visādas problēmas jāatrisina, tostarp valodnieciskas, bet tas man patīk, tas ir interesanti. Vēl es tulkoju Knuta Skujenieka grāmatu “Lirika un balsis”, jo tas ir viens no nozīmīgākajiem Skujenieka krājumiem, izlēmu, ka to vajag atdzejot visā pilnībā. Tāpat septembrī vienā grāmatā iznāks divi Liānas Langas krājumi – “Antenu burtnīcas” un “Vilkogas”. Es domāju – tur ir sava vērtība, ka tiek parādīta vesela grāmata, tas dod arī ieskatu laikmetā, kurā krājums tapis.
– “Klūgu mūks” ir arī pietiekami specifisks romāns, gribas jautāt; vai Zviedrijā tam maz būs lasītāji?
– Dažreiz tieši tādēļ var rasties interese, jo daļai zviedru patīk atklāt jaunas teritorijas, ja grāmata labi uzrakstīta, tas divkāršs ieguvums – gan viņiem gan mums. “Paisums” saņēma ļoti labas recenzijas – tas arī ir no svara, ka autora vārds jau zināms. Bet cik lielā mērā lasīs – to nekad nevar zināt. Reizēm izdevēji paši ir pārsteigti, kad kāda grāmata aiziet, bet cita, ar kuru viņi rēķinājušies, neaiziet. Dažreiz pat dzeja var aiziet, tas gan ļoti specifiskos gadījumos, kā tad, kad Tomasam Transtrēmeram piešķīra Nobela prēmiju – tad viņa dzeju nodrukāja 100 000 eksemplāros.
– Ja reiz pieminējāt Nobelu: kā tad īsti bija ar Belševicas virzīšanu Nobela prēmijai?
– Ir tā, ka kandidātus Nobela prēmijai var pieteikt reizi gadā, Zviedru akadēmija izsūta vēstuli visiem PEN klubiem, rakstnieku savienībām, literatūras profesoriem un agrākajiem Nobela prēmijas laureātiem – un tur ir skaidri pateikts, ka neko nedrīkst izpaust, visa nominēšana un apspriešana ir pilnīgi konfidenciāla, arī sarunu protokoli nedrīkst parādīties atklātībā 50 gadus. Mēs no Latvijas PEN kluba virzījām Belševicu, presē sāka figurēt runas par viņu kā kandidāti. Kad strādāju Radiofonā, man žurnāliste jautāja, vai kāds no latviešiem nebūtu pelnījis, un es teicu: “Kā: jūs nezināt? Belševica ir izvirzīta!” Tad sāka iznākt Belševicas grāmatas zviedriski, saņēma labas atsauksmes, viņai par labu draudzeni kļuva zviedru rakstniece Birgita Trotciga, kura bija Zviedru akadēmijas locekle un, es tā domāju, arī viņa virzīja Belševicu. Bet viss pārējais ir baumu līmenī.
Vienu gadu gan es sāku uztraukties, jo tad man zvanīja pat žurnālisti no Vācijas un Francijas, lai jautātu par Belševicu, es pat devu ziņu Jānim Elsbergam (dzejnieces dēls – L.K.), ka mums jāizdomā plāns, kā pasargāt Belševicu no žurnālistiem. Elsbergs toreiz teica: “Redzu, ka šajā jautājumā pat tu esi zaudējis humora izjūtu!” Togad balvu saņēma Dienvidāfrikas rakstnieks Kutzī, un Vizma teica: “Nē, nu zini, cilvēks ar tādu uzvārdu jau kaut kādu balvu ir pelnījis.” Un atminējāmies Bernarda Šova teikto, ka dinamīta izgudrošanu vēl Nobelam varētu piedot, bet to rakstnieku balvu – nekad!
– Vai varētu teikt, ka Belševica ir zināmākā latviešu rakstniece Zviedrijā?– Jā, nu ir bijušas divas Zviedrijā labi zināmas latviešu autores – Zenta Mauriņa, kas tagad jau pilnīgi aizmirsta, un Vizma Belševica. Viņas dzejoļi vēl joprojām palaikam dzirdami Zviedrijas radio – pulksten 12 katru dienu skan Dagens dikt – dienas dzejolis, tur vēl pavisam nesen bija viens Vizmas dzejolis. Arī “Billes” triloģijas otro daļu “Bille un karš” turpinājumos raidīja radio. Viņai zviedriski iznākušas septiņas grāmatas un es šad tad dzirdu no cilvēkiem, ka viņi lasa Vizmas dzejoļus.
