– Mani reizēm pārsteidz, ka mēs, kas tik bieži braucam uz Angliju, Zviedriju, Dāniju strādāt, esam tik negatīvi noskaņoti pret bēgļu plūsmu. Kā jūs skatāties no Zviedrijas puses, kur Tuvo Austrumu bēgļi ir diezgan sena parādība? 5
– Mani arī pārsteidz latviešu negatīvā nostāja. Nevaru nedomāt par saviem vecākiem un Zviedrijas latviešiem vispār, jo lielākā daļa latviešu jau pārbrauca tieši ar bēgļu laivām no Kurzemes uz Gotlandi, un atceros stāstus, cik draudzīgi zviedri viņus uzņēma. Bet savā ziņā mani tas arī nepārsteidz, jo es jau agrāk biju novērojis, ka cilvēki, kas paši vai viņu radi piedzīvojuši ciešanas, automātiski nekļūst par labākiem cilvēkiem. Tas nedod viņiem lielākas spējas iejusties citu ciešanās.
Saprotu, ka Latvija uzņems tik daudz bēgļu, cik ES nolēmusi, un tas nebūtu slikti, jo daudzi no Sīrijas bēgļiem ir augsti izglītoti cilvēki, tāpat kā tie baltieši, kuri aizbēga uz Zviedriju, bija izglītoti, un viņi varētu mūsu sabiedrībai nest tikai labu.
– Protams, ir arī otra puse, – kad redzam jaunos cilvēkus, kas iet pāri robežām, un, kad viņus nelaiž, apmētā policistus ar akmeņiem, – latvieši tā taču nedarīja. Kāda šobrīd ir situācija ar bēgļiem Zviedrijā? Atceros, jau pirms astoņiem gadiem dažās Stokholmas priekšpilsētās bēgļu bija vairāk nekā zviedru…
– Stokholma ir ļoti segregēta pilsēta, un tas, protams, nav labi. Bet tagad notiek tas pats, kas notika ar latviešiem un igauņiem – ieceļotāji vai bēgļi dzīvo ārpilsētās, jo tuvāk centram, jo vairāk zviedru. Un tas, protams, rada visādas problēmas, ar kurām visu laiku sekmīgāk vai nesekmīgāk cenšas tikt galā.
Zviedrijā ir ļoti sena tradīcija palīdzēt citu valstu iedzīvotājiem, kuri nonākuši grūtībās. Sākās jau ar baltiešiem kara laikā, tad 20. gadsimta 60. gados, kad Zviedrijā bija darbaspēka trūkums, iebrauca grieķi, dienvidslāvi, itāļi, tāpat ungāri, čehi, kad tur ienāca PSRS, 70. gados – čīlieši, kad Pinočets pārņēma varu. Zviedrija dod vienu procentu no nacionālā kopprodukta nabadzīgajām valstīm. Man šķiet, šī tradīcija sakņojas tajā, ka Zviedrija piedzīvojusi mierīgu attīstību kopš 19. gadsimta, kad sākās industriālisms. Toreiz Zviedrija bija nabadzīga valsts, bet, pateicoties tam, ka nebija jāpiedalās divos pasaules karos, un tam, ka gadsimtu mijā vairāk nekā miljons zviedru izceļoja uz ASV, nebija nekādas revolūcijas un badastreiki.
Jau 20. gadsimta 30. gados zviedri ar savu gatavību uz kompromisiem atrada veidu, kā darba devēju un ņēmēju organizācijas varēja salāgot intereses, tādēļ bijis arī relatīvi maz streiku atšķirībā no Francijas, kur streiki ir nacionālais sporta veids. Un tad, protams, straujā augšupeja pēc 2. Pasaules kara, jo liela daļa Eiropas bija drupās, Zviedrija bija neskarta, turklāt tai arī bija dabas bagātības. Taču sabiedrības devīgumam ir arī otra puse: reiz pazīstams grieķis teica – tu 20 gadus dzīvo kaimiņos ar zviedru, un nav bijis gadījuma, kad tevi aicinātu ciemos…
