– Sākāt rakstīt dzeju, dzīvojot Zviedrijā. Parasti jaunieši cenšas iekļauties, neatšķirties. Kas pavedināja uz rakstīšanu tieši latviešu valodā? 5
– Vispār rakstīt es sāku apmēram piecu gadu vecumā. Mēs tajā Stokholmas daļā bijām diezgan daudzas latviešu ģimenes, pat vienā mājā bija diezgan daudz bērnu, kas runāja latviski. Mēs runājām latviski gan mājās, gan uz ielas, spēlējoties, arī zviedru draugi iemācījās kādus latviešu vārdus. Man vecāki priekšā lasīja latviešu pasakas, tādu Astrīdu Lindgrēnu es nemaz nezināju. Zviedru valodu es pa īstam iemācījos tikai, kad sāku iet skolā. Rakstīju nejēdzīgi garus domrakstus – vienmēr izvēlējos brīvo tematu.
Tā es tikai vēlos padsmit gados pārgāju uz latviešu valodu. Stokholmā bija ļoti labvēlīga literāra vide – Veronika Strelerte, Rihards Rīdzinieks, Andrejs Irbe, Andrejs Eglītis, Mārtiņš Zīverts. Arī latviešu PEN kluba sēdeklis bija Stokholmā, kolēģi mani mudināja turpināt rakstīt latviešu valodā. Tad sāku sekot, ko raksta kolēģi Latvijā, protams, arī trimdā, jau 1970. gadā pirmo reizi aizbraucu uz Ziemeļameriku, Toronto notika Dziesmu svētki un seminārs Nākotne 70, iepazinos ar daudziem ASV un Kanāndas latviešu literātiem, kas bija sabraukuši no malu malām. Tad ar Greyhound autobusu – tas bija tāds lēts un ērts veids, kā ceļot, – izbraukāju ASV, ciemojos pie jauniegūtajiem draugiem – piemēram Astrīdi Ivasku, Ivaru Lindbergu, Olafu Stumbru, kurš visai drosmīgi mani aizveda pie maestro Anšlāva Eglīša, vizīte bija ļoti sirsnīga un jauka.
– Bet kāpēc tieši latviešu valoda? Ar tādiem pašiem vai, kas zina, vēl lielākiem panākumiem jūs būtu varējis kļūt par zviedru dzejnieku…
– Sākt rakstīt latviski – tas bija kā uzcelt tiltu atpakaļ uz bērnību, pirmsskolas gadiem, es jutu prieku darboties ar valodu, jutu, kā tā manī ieplūst. Man tas pašam radīja prieku un gandarījumu, un bija klātesošs arī politiskais moments – tolaik daudz runāja par pārkrievošanos, par to, ka latviešu valoda ir apdraudēta. Kad es nedēļas nogalēs un pa naktīm strādāju Stokholmas metro biļešu kasēs, man likās – es rakstu valodā, kura pārredzamā laikā vairs nebūs, ka manu dzeju lasīs ļoti maz cilvēku. Paradoksālā kārtā tas man deva lielu brīvības sajūtu, jo mana rakstīšana nebija saistīta ar maizes darbu, ar karjeru, es domāju: ar to nekad nenopelnīšu naudu, tā bija tikai mana iekšējā vajadzība. Bet zviedriem jau tā ir daudz dzejnieku, rakstīt zviedriski, tas nelikās tik svarīgi.
– Ir daudz cilvēku, kuri no Latvijas šobrīd pārcēlušies uz Zviedriju. Kādi ir sakari starp tālaika aizbraucējiem un tagadējiem – vai ir savstarpēji sakari, vai arī tās ir divas nošķirtas pasaules?
– Ir sakari, notiek dažāda veida sarīkojumi, darbojas Zviedrijas latviešu biedrība, kas rīko dažādus pasākumus, bet, cik saprotu, lielai daļai no tiem, kas tagad aizbrauc, tas īpaši neinteresē. Atceros, kad bija valodas referendums, gāju uz vēstniecību balsot, skatos: milzīgi gara rinda ap kvartālu, it kā būtu kāds rokkoncerts. Gar rindu ejot, secināju, ka nevienu nepazīstu, visas svešas sejas. Ir jau ierasts, ka Stokholmas latvieši viens otru pazīst sejā. Tad jautāju vēstniecei, cik īsti latviešu ir Stokholmā, viņa teica – skaidri nevar zināt, bet varētu būt ap 15 000.
– Tas ir milzīgs skaitlis! Trimdas laikā Stokholmā un priekšpilsētās bijām kāds tūkstotis, igauņi ap 10 000.
