Juris Kronbergs: Ciešanas pārdzīvojušie automātiski nekļūst par labākiem cilvēkiem 5
Dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs Juris Kronbergs šomēnes svinēja apaļu jubileju, atvēra divus jaunus dzejas krājumus un strādā pie vēl vienas latviešu grāmatas tulkojuma zviedru valodā.
– Vieni jubilejas svin, citi no tām izvairās. Kāda jums pret tām attieksme?
– Es jau labāk būtu vispār nepieminējis, bet bija jāsvin grāmatas atvēršana, tā sakrita ar jubileju, tad ar mani sazinājās Nacionālā bibliotēka, viņi gatavoja izstādi ar manām grāmatām, tā sanāca vēl viena svinēšana.
– Cik bieži parasti sanāk atbraukt uz Latviju? Reizi gadā?
– Parasti atlidoju četras piecas reizes, šoziem nesanāca – man acī iepludināja gāzi, un kamēr tā nebija izgājusi, nevarēja lidot.
– Atskaņas no “Vilka Vienača”?
– Jā, nu, izrādās, es piederu pie ekskluzīvas cilvēces daļas, kādiem pieciem procentiem, kurai ir tīklenes nobrukums abās acīs. Pirmoreiz, kad tas notika, 1996. gadā, – tieši pirms 20 gadiem – nemaz īsti nesapratu, kas notiek, domāju: nekas nesāp, gan jau pāries, tikai tāds kā tumšs ūdens acī. Kad aizgāju uz slimnīcu, jau biju miljoniem redzes šūniņu zaudējis. Šoreiz rīkojos uzreiz.
– Es tieši iedomājos par “Vilku Vienaci” – slimība kā impulsētājs dzejai. Jūsu dzejai vispār ir diezgan daudzveidīgi impulsi, arī Latvijas vēsās, īsās vasaras, sociālpolitiski notikumi. Kā izšķirojat: tas būs dzejolis, šis nebūs?
– Ir ārējie iedarbinātāji – tādi kā acu operācija, ārsta paziņojums, ka es pilnībā neatgūšu redzi, tas, ka gandrīz piecdesmit gadu mūžā pirmo reizi biju slimnīcā kā pacients – likās, nāve ap mani sāk gramstīties. Šajā grāmatā ir arī dzejolis par Norvēģijas slepkavu Breivīku.
– Jā, “Biszālēs”. Un tad ir pārdomas, jūtas – tie ir tie iekšējie iedarbinātāji. Dažreiz pastaigājoties nāk prātā kāda frāze vai dzejas glezna. Cenšos tūlīt pierakstīt. Dažreiz iznāk dzejolis, citreiz nekas. Teikumam “nevar novilkt robežu starp to kā nav / un to, kas nekad nebūs” pagāja divdesmit gadi atrast “savu dzejoli”. (dzejolis “Nebūtības izplatījumā”, krājumā “Tagadnes” L.K.) Varbūt sanāk daudzpusīgi, jā. Tas jau arī ir viens dzinulis turpināt rakstīt – atklāt kaut ko jaunu sevī un pasaulē.
