Noķert pirmsākumu 1
Režisors Juris Jonelis saka – izrādē nebūs tas Blaumanis, pie kāda Latvijas tauta ir pieradusi. “Ja mēs katrs paskatītos uz savu dzīvi, tad saprastu, ka brienam visu laiku – kāds mīlestībā, cits atkarībā, ticībā. Dzīvē cilvēkam bieži vien ir nepieciešams iziet caur “purvu”, lai gūtu pieredzi vai mainītu savu attieksmi pret kaut ko.”
Bet kāpēc tika izmantots noveles dramatizējums, nevis Blaumaņa luga “Ugunī”? “Pasaules izjūtas tīrība un smalkums ir daudz labāk izjūtami tieši novelē,” saka režisors. No iepriekšējiem iestudējumiem Agnesi Rutkeviču visvairāk uzrunājusi Liepājas teātrī Lietuvas režisora Rolanda Atkočūna veidotā izrāde, kur Kristīne baznīcā vēršas pie Dieva ar jautājumu: “Dievs, ko man darīt?”
“Dažreiz izkāpšana no purva nozīmē izvēlēties vientulību, un tādēļ mūsu izrādē fināls ir atvērts,” saka Agnese. Kristīne paliek viena. Kāpēc? Varbūt tādēļ, ka nemitīgi tiek raustīta uz visām pusēm? Un viņai jābūt tai stiprajai…
Uzvedumam dots arī tāds kā apakšžanra nosaukums – “lēna degšana”. Jo purvā augstas temperatūras liesmas taču nav iespējamas. Vien gruzdēšana lēmuma pieņemšanas mokās. “Labāk dzīvē degt nekā pūt vai trūdēt!” piebilst Juris Jonelis, “pie lēnas uguns var labāk sildīties!”
