Juris Ciganovs: Vai Krievija pašlikvidējas? 0
Pavisam nesen nu jau formāli savā amatā vairs neesošais Krievijas galvaspilsētas mērs Sergejs Sobjaņins diezgan skarbi izteicās par tiem savas pilsētas iemītniekiem, kas vai nu nezina krievu valodu, vai arī pārvalda to populārā televīzijas humoršova “Naša Russia” varoņu Rovšana un Džumšuda līmenī.
Šādiem maskaviešiem, pēc viņu mēra domām, būtu Krievija jāatstāj. “Cilvēkiem, kas slikti pārvalda krievu valodu un kas pieraduši pie pilnīgi citādas kultūras, labāk būtu dzīvot savā zemē. Mēs neatbalstām šādu personu adaptēšanos Maskavā,” intervijā laikrakstam “Moskovskije novosti” teica Sobjaņina kungs. Ar to Krievijas politiķis bija domājis iebraucējus no Vidusāzijas valstīm.
Pēdējā laikā mūsu austrumu kaimiņvalsts presē arvien biežāk izskan viedoklis, ka Krievijas teritoriālā vienotība ir apdraudēta un pie vainas ir arī lielais ekonomisko migrantu skaits lielākajās Krievijas pilsētās. Bet tas neesot vienīgais Krievijas teritoriālās vienotības dezintegrācijas iemesls.
Intervijā radiostacijai “Eho Moskvi” laikraksta “Ņezavisimaja gazeta” galvenais redaktors Konstantīns Remčukovs uzsvēra, ka jau šobrīd var runāt, ka Krievijas nomalēs ir tādas teritorijas, kurās de facto vairs nepastāv valsts centrālā vara un kas faktiski vairs nepakļaujas Maskavai.
Tajās nedarbojoties Krievijas likumdošana, vietējie iedzīvotāji, formāli joprojām būdami Krievijas pilsoņi, dzīvojot pēc citādiem – pārsvarā šariata likumiem, bet lielākie tirdzniecības darījumi notiekot mošejās. Uz jautājumu, kur tad ir šādas teritorijas, K. Remčukovs atbildēja, ka, viņaprāt, šodien tāds ir viss Ziemeļkaukāza reģions, bet atsevišķas separātisma tendences parādoties Sahas Republikā (Jakutijā) un Baškortostānā. Viņaprāt, Krievija kā valsts nākotnē varētu sadalīties pēc etniskā un reliģiskā principa. Šobrīd atsevišķos Krievijas reģionos vara pārgājusi nacionālo nomenklatūru rokās, kas eksistē, galvenokārt patērējot naudu, ko Kremlis šiem reģioniem apmaiņā izsniedz pret šķietamu lojalitāti.
Par separātisma tendencēm liecinot arī tas, ka vairākos Krievijas Federācijas sastāvā esošos reģionos vara ir pārgājusi vietējo autoritāro vadoņu rokās. Kā piemēru K. Remčukovs min Čečenijas prezidentu Ramzanu Kadirovu, kurš šajā potenciāli dumpīgajā teritorijā rīkojas, kā pašam labpatīk, īpaši nerēķinoties ne ar Krievijas likumiem, ne ar demokrātijas normām.
“Šie cilvēki rīkojas pēc principa – mūsu teritorijā valdīs mūsu likumi un tradīcijas, par pārējo mums nospļauties,” uzskata K. Remčukovs.
Tāpat kā bijušais Maskavas mērs, arī Remčukovs par draudu Krievijas valstij uzskata lielo migrantu skaitu no bijušajām padomju Vidusāzijas zemēm. “Tas, ka jūsu pilsētā atrodas simtiem tūkstošu iebraucēju, kas vāji pārvalda krievu valodu un kuriem ir pilnīgi sveša jūsu kultūra un paražas, kuriem nav darba un nav noteikta pasaules uzskata, rada labvēlīgu augsni reliģiskajam ekstrēmismam. Šāds ekstrēmisms konkrētā sociālā vidē var pāriet islāmā sakņotā politiskā ekstrēmismā,” uzskata žurnālists. Izeja no šādas situācijas, viņaprāt, iespējama, ierobežojot migrāciju no Vidusāzijas reģiona, padarot stingrāku vīzu un darba atļauju izsniegšanu iebraucējiem no šīm valstīm, un darba devējiem būtu jāpieprasa pārskatīt nodarbinātības politiku, jo – “mēs redzam ļaužu pūļus, kas, darbu neatraduši, metas organizēties bandās un labākajā gadījumā sāk aplaupīt garāmgājējus”. Lai gan Krievijai patīk aizrādīt kaimiņvalstīm, kā tām būtu jārisina savas nacionālās problēmas, izrādās, ka pašai Krievijai tādu ir pat vairāk.
