Pieprasīts, bet atturīgs aktieris 13
Bet vēl atpakaļ pie mākslas. 1966. un 1968. gadā režisors Leonīds Gaidajs uzņēma savas patiešām ģeniālās komēdijas “Kaukāza gūstekne” un “Briljanta roka”, no kurām pēdējā kļuva par absolūtu Jurija benefici. Tas bija viens no pirmajiem gadījumiem padomju kino vēsturē, kad darbaļaudis stundām ilgi stāvēja rindā pēc biļetēm, turklāt daudzi šīs filmas gāja skatīties vairākas reizes.
Šajās filmās, protams, piedalījās absolūti zvaigžņots aktieru sastāvs, lai gan vienīgie, kuri darbojās abās, bija režisora sieva Ņina Grebeškova un Jurijs. Starp citu, “Kaukāza gūsteknes” scenārijs Jurijam sākotnēji neiepatikās, un viņš atteicās piedalīties tās filmēšanā, kamēr Gaidajs ļāva aktieriem pašiem ieviest korekcijas scenārijā. Režisors pat izsludināja balvu – šampanieša pudeli ikvienam, kurš piedāvās oriģinālu ideju. Rezultātā viņam nācās itin dāsni izdāļāt šo dzērienu, un, piemēram, Jurijs viens pats esot “vinnējis” 24 tādas pudeles!
Tostarp ražošanas ritmi un cirka vadības periodiska ietiepība neļāva Jurijam nofilmēties daudzās, viņaprāt, interesantās filmās. Viņu savās filmās vēlējās redzēt tas pats Rjazanovs, kā arī Sergejs Bondarčuks un Emils Braginskis. Pēdējie divi pat apvienojās un speciāli Jurijam uzrakstīja scenāriju filmai “Sargies auto!”, lai gan tomēr nācās Jurija Detočkina lomu atdot Inokentijam Smoktunovskim, kurš, jāatzīst, to nospēlēja absolūti ģeniāli. Un tikai krietni vēlāk, ar trešo piegājienu, Rjazanovs “dabūja” Juriju savā filmā – “Veči laupītāji”, kas bija visnotaļ jauka, taču dīvainā kārtā nekļuva īpaši populāra.
1970. gadā Jurijam piešķīra Krievijas Federācijas Valsts prēmiju. 1971. gadā klauns Jurijs atzīmēja savu pirmo lielāko jubileju. 1973. gadā Jurijs saņēma visaugstāko apbalvojumu – PSRS Tautas mākslinieks. Cirka arēnā Jurijs uzstājās līdz 60 gadu vecumam – lielu daļu sarežģīto klaunādes reprīžu vairs neļāva pilnvērtīgi izpildīt streikojošā veselība. Ārsti bija sakomplektējuši viņam veselu buķeti dažādu slimību, lai gan kopumā Jurijs pats esot maz sūdzējies un palīdzību meklējis tikai vissmagākajos gadījumos. Kas, starp citu, kā atzinuši laikabiedri, varbūt arī bija viņa kļūda.
Nolūkā slēpt savu fizisko mazspēju pēdējos uzstāšanās gados Jurijs vairāk pievērsās negaidītām improvizācijām, kas katrā ziņā aizrāva publiku un vienlaikus ļāva neizmantot sarežģītus trikus. 1982. gadā Jurijs beidza savu uzstāšanos cirka arēnā. Saistībā ar to viņš pats teicis: “Uzskatu, ka klaunam jāaiziet agrāk. Tad, kad arēnā muļķi tēlo padzīvojis cilvēks, pret viņu jau izjūt tikai žēlumu. Es aizgāju sešdesmit gados. Bija ļoti skumji. Pēdējās izrādes laikā jutu, ka nenovaldīšos un tūlīt sākšu raudāt. Mākslinieki pacēla mani rokās un nesa apkārt arēnai, un, ziniet, man pēkšņi iešāvās prātā doma: “Tik daudz cilvēku visapkārt – vai visiem pietiks šņabja?” Tas novirzīja manas skumjās domas, un es spēju neraudāt…”
Jau 70. un jo īpaši 80. gados Jurijs tikai retos gadījumos piekrita filmēties, un arī tad izpildot nelielas lomas, proti, tādas, kas neprasīja daudz laika un spēka. Lai gan bija arī izņēmumi. Piemēram, Sergejs Bondarčuks uzaicināja viņu filmēties filmā “Viņi cīnījās par Dzimteni”. Tajā Jurija izpildītā loma nebija no galvenajām, taču tā bija pirmā reize, kad viņš iesaistījās kara tēmā, kas viņam bija vairāk nekā lieliski pazīstama kopš agras jaunības.
Tūlīt pēc šīs filmas Juriju uzrunāja Aleksejs Germans, piedāvājot galveno lomu filmā “Divdesmit dienas bez kara”, kurai Jurijs arī piekrita, lai gan iepriekš nebija paredzējis to, kādiem skarbiem līdzekļiem režisors panāks maksimālas ticamības atmosfēru. Piemēram, filmēšanas laikā viņš lika izņemt stiklus visiem vilciena logiem, lai aktieri vagonos saltu tieši tā, kā viņu atveidotajiem varoņiem nācās salt kara laikā. Daudzi bija sašutuši, lielā mērā arī Jurijs, taču vēlāk, noskatījušies uzfilmēto materiālu, visi pārliecinājās, ka nav velti mocījušies un cietuši.
Veselība nav mūžīga
1982. gadā Jurijs uzņēmās cirka galvenā režisora, bet vēl pēc gada – arī direktora amata pienākumu pildīšanu. Protams, tas bija pagodinoši un no sērijas “es jau sen to biju pelnījis”, taču vienlaikus arī liels risks. Jurijs allaž bijis labs izpildītājs, taču nekad nebija izpaudies kā administrators, un šādā konfliktā gan pirms, gan pēc viņa sadeguši daudzi lieliski mākslinieki. Taču Jurijam arī tas izdevās.
Viņš uzreiz saskārās ar gūzmu problēmu, ar kādām iepriekš nekad nebija nodarbojies, taču apguva visu, kā mēdz teikt, lidojumā. Vispirms bija nobriedusi nepieciešamība veikt pilnu cirka ēkas rekonstrukciju. Lai arī vēl nebija iestājies postošais krīžu kapitālisms, tomēr arī vairs nevienam plaukstošs nešķietošais sociālisms bija piedzīvojis pamatīgu krīzi, tāpēc izredžu saņemt visus vajadzīgos līdzekļus nebija daudz. Tomēr Jurijam izrādījās pietiekami liela autoritāte, tāpēc mūžīgi vienādajam ierēdniecības monstram neizdevās aizkavēt un pārvērst tā dēvētajā dolgostrojā (ieilgusi būvniecība) arī Jurija vadītā cirka rekonstrukciju.
1985. gada augustā pēc pēdējās izrādes uzsāka vecās ēkas nojaukšanu, 1987. gadā atklāja jauno būvniecību, bet 1989. gada rudenī Maskavas Cvetnoja bulvārī durvis vēra Jurija vadītā jaunā cirka ēka. Attiecīgajos juku laikos tas pat šķiet kaut kas gluži neiedomājams, jo faktiski 90% no aptuveni tajā laikā uzsākto būvniecības vai rekonstrukcijas objektu visā PSRS tā arī palika nepabeigti, turklāt lielākā daļa no tiem aizmirsti un pamesti ir arī mūsdienās – tiesa, vairāk gan ideoloģisku aizspriedumu dēļ, sak, kā “tumšās padomju pagātnes pieminekļi”.
Taču Jurijs bija tieši tas cilvēks, kurš bija vajadzīgajā mirklī nokļuvis vajadzīgajā vietā. Viņu nešaubīgi pazina pilnībā visi pilnībā visās varas aprindās pilnībā visos to līmeņos – no visaugstākā līdz pašam zemākajam, un, visdrīzāk, viņiem vienkārši bija kauns skatīties acīs lādzīgajam un hiperslavenajam aktierim un melot savas parastās atrunu pasaciņas. Turklāt laikabiedri vēsta, ka tajā laikā Jurijs tieši tādā pašā veidā absolūti nesavtīgi palīdzējis pazīstamiem, mazpazīstamiem un pat vispār nepazīstamiem cilvēkiem, palīdzot nodrošināt viņus ar mitekļiem, medikamentiem un citām svarīgām lietām. Pašās mūža beigās Jurijam tas nereti paņēmis pat ļoti daudz laika un tostarp arī spēka.
No 1993. līdz 1997. gadam telekanālā ORT Jurijs vadīja pārraidi jeb teleklubu “Baltais papagailis”, bet 1996. gadā nodibināja labdarības fondu “Cirks un žēlsirdība”, kura galvenais mērķis bija palīdzības sarūpēšana cirka jaunajiem, kā arī šai jomai visu savu dzīvi veltījušajiem vecajiem māksliniekiem.
Lai arī sākotnēji ar iekšēji lielu piespiešanos, tomēr Jurijs savu dēlu Maksimu pieņēma darbā par savu vietnieku, bet pēc Jurija nāves Maksims kļuva arī par direktoru. Turklāt tas notika 90. gados, kad mīklainos apstākļos traģiski gāja bojā (daudzi uzskata, ka tā bijusi slepkavība) Jurija ilggadējais vietnieks Sedovs. Kad Jurijam jautāja, vai viņam nav bail šajā vietā tagad ielikt savu dēlu, viņš atbildējis: vai tad būs drošāk, ja es ielikšu kāda cita dēlu? Tostarp tagad arī divi Maksima bērni strādā cirkā, tiesa – administrācijā. Pasaulē nācis arī mazmazdēls Staņislavs. Savukārt Jurija mīļotā mazmeita Marija tagad dzīvo Vācijā, kur laidusi pasaulē meitu Viktoriju.
Atklātībā nonākušās ziņas par Jurija smago slimību 1997. gadā izraisīja pastiprinātu interesi gan pašmāju, gan pasaules sabiedrībā. Plašsaziņas līdzekļi regulāri publicēja medicīniskos biļetenus par viņa veselības stāvokli, lai gan viņš nebija valsts vadītājs, bet gan tikai vecs mākslinieks. Jurijs nepārcieta ar sirds operāciju saistītos sarežģījumus un 21. augustā nomira. Par viņa nāvi gluži neviltoti skuma ļoti daudzi. Un skumst vēl joprojām. Par to liecina fakts, ka uz Jurija kapavietas Maskavas Vagaņkovas Novodevičjes kapsētā joprojām nekad netrūkst svaigu ziedu.
Gadījumi un likumsakarības
Filmas “Lietišķie ļaudis” uzņemšanas laikā Juriju reiz no kinostudijas mašīnā veda uz Maskavas centru, kur vajadzēja notikt kādas epizodes filmēšanai. Brauciena laikā Jurijs sāka mēģināt savu lomu epizodē – viņa rokās bija liels butaforisks kolts, ko viņš lika pie pakauša šoferim un skaļi izrīkoja: “Uz priekšu! Pa kreisi! Nerunāt!” Tas viss notika pievakarē, kad ielās jau iedegts apgaismojums, un pēkšņi vienā mirklī mašīnai ceļu aizšķērsoja divas melnas automašīnas, no kurām izlēca bruņoti trieciengrupas vīri. Izrādās, kāds satiksmes regulētājs bija novērojis no malas ainu mašīnā, pa rāciju sazinājies ar priekšniecību, kas savukārt izsauca specvienību. Par laimi, Juriju visi jau lieliski pazina, tāpēc incidents tūlīt pat arī bija atrisināts. Bet – laikam jau teicami nospēlēta epizode, vai ne?
Lai kā tas arī izskatītos no malas, tomēr Jurija attieksme pret padomju varu nebija gluži viennozīmīga. No vienas puses, viņš, protams, bija kompartijas biedrs un baudīja priekšniecības uzticību, no otras – kā smalks aktieris viņš visu labi zināja un saprata. Tomēr galvenokārt turēja mēli aiz zobiem. Acīmredzot tāda bija skarbās realitātes mācība. Jau pašā cirka karjeras sākumā Jurijs bija ielāgojis, ka katrs aktiera pateiktais vārds acumirklī kļūst zināms priekšniecībai, un tas bieži vien nesolīja neko patīkamu. Jurijs praktiski nekad nekonfliktēja ar vadību un, iespējams, tieši tāpēc kopā ar Šuidinu bija to mākslas kalpu kategorijā, kuri drīkstēja braukt uz ārzemēm.
Padomju valdība šādus mākslinieku izbraucienus uz ārzemēm centās izmantot izteikti politiskos nolūkos, uzskatot, ka mākslinieki tad kalpo kā “miera vēstneši”. Piemēram, jau 1960. gadā Jurijs kopā ar Šuidinu Karandaša programmā bija viesizrādēs Brazīlijā, kas vainagojās ar PSRS un Brazīlijas diplomātisko attiecību nodibināšanu. Līdzīgas sekas bija arī 1961. gada viesizrādēm Anglijā, vēlāk arī Japānā. Grūti spriest, cik liels tur bija tieši Jurija nopelns, taču fakts paliek – viņš tur piedalījās.
Viens no jautājumiem, kas vēl joprojām nenorimst krievu sabiedrībā, ir visnotaļ kutelīgs: vai Jurijs Ņikuļins bija ebrejs? Kādam pilnībā nebūtisks, bet daudziem tomēr pietiekami svarīgs jautājums. Piemēram, Vladimirs Cukermans uzrakstījis grāmatu “Trīs aktieru muzejs”, kas veltīta trijotnei “Ņikuļins – Morgunovs – Vicins”, un arī tajā šis jautājums ir itin plaši aplūkots. Veidojot puslīdz patiesu mākslinieka portretu, laikam jau būtu mazākais gļēvi un liekulīgi izvairīties no šīs manipulējamās “bīstamās” tēmas, tāpēc jāatļaujas vismaz ieskicēt atsevišķus momentus.
Kad 70. gados PSRS populārā dueta raidījuma “Radioaukle” viens no dalībniekiem Lifšics pārcēlās uz ASV, tēvzemē palikušo pārinieku Lēvenbuku apzīmogoja ar tabu zīmi. Pat draugi baidījās ar viņu atklāti sasveicināties, par darba iespējām vispār bija grūti runāt. Reiz kādā publiskā pasākumā, ieraudzījis nomaļus vientuļi stāvošo Lēvenbuku, Jurijs, visiem klātesošajiem labi dzirdot, uzsaucis: “Aļik, kad zvanīsi Lifšicam uz Ameriku, pasveicini no manis. Tieši tā arī saki – sveiciens no Ņikuļina.” Neviens nav sapratis, kā tagad izturēties – smieties vai izlikties, ka neko nav manījuši. Izvēlējās galvenokārt otro variantu.
1995. gadā plašsaziņas līdzekļos izplatījās “pīle” par to, ka Jurijs pastāvīgai dzīvošanai pārcēlies uz Izraēlu. Sak, beidzot nodeva sevi! Tas iedarbojās – izcēlās pamatīgs tracis, kurā iesaistījās gan Jurija draugi, gan lielā viņa pielūdzēju armija. Viņu apvainoja visos iespējamos grēkos, tostarp arī dzimtenes nodevībā. Atrisinājumu piedāvāja pats “vainīgais”, kurš pēc nedēļas atgriezās un paskaidroja, ka kopā ar vēl dažiem aktieriem braucis uz Izraēlu nolūkā nofilmēt kārtējo telekluba “Baltais papagailis” sēriju. Un visi atviegloti uzelpoja.
Pirmajā sezonā tālrādes kluba “Baltais papagailis” redakciju pārplūdināja Jurijam adresētas vēstules, kas visas pauda galvenokārt vienu: “Jurij, kāpēc tu pārdevies ebrejiem?” No tā it kā vajadzētu secināt, ka klubā visi dalībnieki bija ebreji. Un atkal: gan patiesība, gan ne tik ļoti. Proti, liela daļa tomēr jau nu bija gan. Taču viņi visi atrada savā ziņā ģeniālu izeju, proti, “izpatīkot darbaļaudīm”, sāka stāstīt anekdotes par savējiem – ebreji par ebrejiem, ukraiņi par ukraiņiem, krievi par krieviem. Mēļo, ka to izdomājis Jurijs.
Jurijs allaž nešaubīgi aizstāvējis savu viedokli, praktiski nekad neizejot uz kompromisu. Piemēram, viņa grāmatu “Gandrīz nopietni” pirmo reizi publicēja žurnālā “Molodaja gvardija” (jaunā gvarde), par ko autors redakcijai bija bezgala pateicīgs. Taču, kad laiki mainījās, un vēl perestroikas laikā žurnāls sāka atklāti publicēt tā dēvētos neērtos materiālus, kas skāra arī ebreju tematiku, Jurijs nesaudzīgi kritizēja to par bieži vien it kā antisemītisko ievirzi.
Viena no iecienītākajām Jurija anekdotēm bijuši šāda. Pie rabīna atnāk jauneklis un jautā – vai viņam precēties vai arī ne. Rabīns atbild – dari, kā gribi, vēlāk vienalga nožēlosi…
