Jūras un kalnu ieskautā Adžārija 0
Ir maija nakts, kad boingā no Kijevas pāri Melnajai jūrai mērojam ceļu uz Batumi. Pilnmēness blāvā gaisma vizuļo jūras ūdeņos, bet tad mūs tik blīvi ieskauj migla, ka dzelzs putna pirmais mēģinājums piezemēties Batumi lidostā nevainagojas ar panākumiem. Tad vēl viens loks, un esam veiksmīgi sasnieguši zemi.
Kā mums pastāsta vēlāk, šogad Adžārijā bija īsta ziema, kad ne vien zemi, bet arī kalnu smailes klāja ļoti bieza sniega sega. Kalnos sniegs nemitīgi turpina kust, radot biezu miglu. Izrādās, mums esot paveicies, jo iepriekšējā nedēļā lidosta biezās miglas dēļ bijusi slēgta, pat atcelti reisi uz Tbilisi un kaimiņzemi Turciju.
Uz Adžāriju esmu devies kā uz pilnīgi nezināmu, mums, baltiešiem, pasvešu ceļojuma galamērķi. Kad paziņām stāstīju, ka braukšu uz Adžāriju, visbiežāk viņi mani pārtrauca, prasīdami – kur tas ir? Patiesi, kas vidusmēra latvietim ir zināms par šo Gruzijas Republikā vēsturiski visbiezāk apdzīvoto un ekonomiski attīstītāko reģionu?
Otrā diena, kopš esam Batumi, ir saulaina, un tad patiesi aizraujas elpa, jo skatam paveras miglas priekškara aizsegtais – galvu reibinošas ainavas ar kalnu grēdām, kurp dosimies vēlāk, bet no otras puses – jūras rāmais spogulis. Pilsēta celta uz pussalas Melnās jūras krastā. To apskalo jūras ūdeņi un ieskauj kalni. Bez Batumi, kurā šobrīd ir aptuveni 140 000 iedzīvotāju, nav iedomājama ne tikai Gruzijas, bet arī visa Kaukāza vēsture.
Pirmās liecības par pilsētu, kas atradusies tagadējās Batumi vietā, meklējamas Plīnija Vecākā un Ksenofonta darbos. Batumi centrā atrodas Mēdejas statuja, kas rokā tur zelta aunādu. Šobrīd Batumi ir Gruzijas lielākā osta, kurā piestāj ne tikai kravas kuģi, bet arī tūristu laineri, jo jau izsenis tā ir arī izcila kūrortpilsēta.
Lielākā daļa atpūtnieku, neskatoties uz valstu vēsajām attiecībām, ir no Krievijas. Bet šurp brauc arī azerbaidžāņi, armēņi, ukraiņi, turki, irāņi, biežāk sākuši iegriezties poļi. Latviešu gan neesot daudz. Žēl, ka nav tiešā avioreisa Rīga–Batumi. Tā prāto Batumi, un Gruzijas tūrisma speciālisti mūsu valsts tirgū saskata potenciālu. Kaut arī vairākumam latviešu nav visai skaidrs, kas tā tāda Adžārija, bet baltiešus te ļoti ciena un sagaida ar neviltotu viesmīlību. Nereti nācās dzirdēt: žēl, ka tik vienkārši nevaram aizbraukt uz Latviju, jo saņemt vīzu ir gana ķēpīgs un birokrātiski apgrūtinošs process. Mums ir vienkāršāk: līgums par bezvīzu ieceļošanas kārtību paredz, ka Eiropas Savienības pilsoņiem, ierodoties Gruzijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas, no 2006. gada 1. jūnija vīza nav nepieciešama.
Pirms dažiem gadiem Batumi sakārtota ūdens apgādes sistēma, tagad pilsētas centrālo daļu vērienīgi rekonstruē, tiek atjaunotas ēkas, ielu segums, ko dažādos mozaīkas rakstos izliek no granīta gabaliņiem, top dažādi izklaides centri. Batumi saka tā: ja diennaktī būtu vairāk par 24 stundām, strādātu arī visu šo laiku. Informācija dažādos stendos par topošajiem objektiem apliecina turku privātā biznesa klātbūtni. Pilsētā uzbūvēta “Sheraton” pieczvaigžņu viesnīca, tuvāk pludmalei, ar skatu uz jūru – “Radisson SAS Blue”. Pēc dažiem gadiem tūristus uzņems arī “Kampin- ski” un “Hilton” viesnīca. Lai piesaistītu tūristus, šogad Batumi, Gogebašvili ielā, gaidāma jauna pilsētvides objekta atklāšana – 25 m augsta strūklaka, no kuras vienu reizi nedēļā 10 – 15 minūtes šļākšoties īsta adžāriešu “dzimtenīte” – čača.
Batumi ir būvēta pēc romiešu pilsētplānojuma principa. Ielu paralēles veido kvadrātus, un visu māju numerācija sākas virzienā no jūras, tāpēc nav iespējams apmaldīties. Pilsētas plaušas jeb zaļā rota ir bezgala krāšņa – magnolijas, kamēlijas un palmas. Batumi galvenā pievilcība ir Piejūras parks, kas pilsētas ziemeļrietumu daļā atrodas tieši jūras krastā. Tuvojoties bulvārim, uzreiz jūtama jūras sāļā elpa, kas sajaucas ar augu valsts reibinošo smaržu buķeti. Piejūras parks tiešām ir iespaidīgs: tajā aplūkojama savdabīga celtne – gliemežvāks, kas esot iecienīta laulību ceremoniju norises vieta, bet aiz tā trīs lielas strūklakas. Bulvārī ir piecas paralēlas alejas, kuras citu no citas atdala zāliens, kafejnīcas, bāri un rūpīgi kopti lauru krūmi. Te ierīkots veloceliņš, sporta laukumi, disko klubi, “dejojošā strūklaka”, kas, tumsai iestājoties, pārsteidz ar lāzeršovu, un delfinārijs. Staigājot pa bulvāri, jūrā nereti redzami delfīni, kas brīvi plunčājas ūdenī. Pirms diviem gadiem bulvāri pagarināja par 12 metriem, un tā koncepciju izstrādāja spāņu dizainers.
Bulvārī valda ideāla tīrība. Ielās vispār redzams daudz apsardzes un policijas darbinieku, visi – laipni un atsaucīgi. Adžārijā tūrists ir īpašs viesis, un mums apgalvoja, ka pa pilsētu varot droši pārvietoties jebkurā diennakts laikā, pat nakts melnumā drošība garantēta.
Batumi ir ļoti daudz ko redzēt – arī Alfabēta tornis, ko rotā 33 gruzīnu alfabēta burti. Vairāki muzeji: Adžārijas valsts mākslas muzejs, Batumi arheoloģijas muzejs, Brāļu Nobelu Batumi tehnoloģiju muzejs u. c. Apskates vērts ir tirgus un zivju tirgus, te tā pa īstam var izjust šīs zemes kolorītu. Noteikti jāredz Gonio cietok-snis, kura sienu garums ir 900 m, un līdz mūsdienām saglabājušies 18 no 22 torņiem. Cietoksnis cieši saistīts ar mītu par argonautiem.
Uz 9 km attālo Batumi Botānisko dārzu mūs aizvizina taksis, un tā vadītājs bez papildu samaksas (jāteic, ka pārvietošanās ar taksometru Batumi ir lēta, par vienu latu var nobraukt aptuveni 10 km) pa ceļam turklāt izrāda interesantas vietas, par kurām neraksta tūrisma ceļvežos: piemēram, Batumi vecāko namu, kurā esot dzīvojis pilsētas bagātākais cilvēks, eksprezidenta Abašidzes, kurš it kā esot aizmucis uz Krieviju, villu.
Botāniskais dārzs atrodas t. s. Zemesragā. Šeit brīvā dabā pašā jūras piekrastē aplūkojami augi no deviņām dažādām klimatiskajām un ainavu zonām. Te vienlīdz labi jūtas gan palmas un Japānas ķirši, gan rododendri un bambusi. Atpakaļceļu mērojam ar sabiedrisko transportu, mazais “mikriņš” līdz pilsētas centram aizvizina par nieka 12 santīmiem. Batumi sabiedrisko transportu var apturēt jebkurā vietā, un, ja vien tas nav pārpildīts, šoferītis piestāj pēc pieprasījuma.
Pilsētas centrā ir ļoti daudz kafejnīcu, kurās ēdieni ir lēti, bet porcijas patiešām lielas. Noteikti jānogaršo pikantais tkemali, hinkali, sinori un sātīgie hačapuri. Adžāru ēdieni, kuriem piedevās var pasūtīt dažādas mērcītes, ir ļoti garšīgi un gaumīgi noformēti.
Adžārijā nācās lauzt stereotipu, ka Gruzijā lielākoties pārtiek no aitas gaļas. Adžāriešu ēdienkartē ir vistas, liellopa un cūkas gaļa, no kuras top šašliks. Adžārijas kalnu rajonos audzē nevis aitas, bet govis, kas drīzāk būtu dēvējamas par gotiņām, jo miesās ir visai sīkas.
Maijā tās vēl brīvi klimta gar ceļa un aizas malām, plūcot skopos zāles kušķus, bet vasarā pārceļo uz Alpu pļavām. Turpat ierīkotas krejotavas ar saldētavām, un augstu kalnos top krējums, sviests un siers. Stāvos, šķietami neizbraucamos ceļus līdz ganāmpulkam vislabāk pievarēt ar ņivu, taču labi ripojot arī “eiropietes”. Īstens adžārietis uzturā daudz ēd piena produktus un miltu izstrādājumus. Taču visi ir slaidi un ar lieko svaru nesirgst. Uzturā lielākoties lieto ekoloģiski tīru kalnos audzētu pārtiku bez konservantiem un piedevām. Pretimsēdētājs pie viesību galda Khulas kalnu rajonā mudināja, ka baltais biezpiena siers esot jāmērcē kausētā sviestā un tam pa virsu vēl jāuzēd lauku krējums…
Adžāru iecienītais ēdiens ir sinori, ko gatavo no sarullētas kārtainās mīklas, pildītas ar biezpienu. Iecienīts un bagātīgs maltītes aizdars ir kausēts sviests ar ķiploku garšvielu. Ja vēlaties nogaršot īstu Adžārijas vīnu, vienmēr palūdziet viesmīlim, lai atnes mājas darināto. Adžārijas kalnu rajonos darinātais vīns ir ļoti aromātisks. Ciemkukulim labāk vedams lejamais vīns, kuru iepilda pudelēs.
Mūsu gids Tamazs uzsver, ka, atbraucot uz Batumi, tūrists vienlaikus var gozēties saulē, atpūsties pludmalē, pavadīt laiku pilsētā, tajā pašā dienā doties kalnos un jau pēc dažām stundām slēpot.
Kalnos, vidēji 1000 – 2000 m v. j. l., kur lapu koki mijas ar skujkokiem, var doties lūkot straujās upes, senos arkveida tiltus (XI – XII gs.), kalnu strautiņus, varenos ūdenskritumus, senos cietokšņus, kas bija nozīmīgas aizsardzības citadeles, kad te vijās zīda ceļš, mazās pareizticīgo baznīciņas un klosterus.
Te iespējams vērot putnus, doties īstā safari braucienā pa sniegotajiem kalniem vai arī veltīt laiku tikai un vienīgi vīna tūrei. Bet, sakravājot mugursomā visnepieciešamākās mantas, sāli un cukuru, var doties uz kalnu ekotūrisma ciematiņiem, kur veselu nedēļu iespējams pavadīt mierīgā un nesteidzīgā gaisotnē un nobaudīt īstus lauku labumus.
• Adžārijas Autonomā Republika atrodas Gruzijas dienvidrietumos. Tās dienvidu robeža sakrīt ar Gruzijas–Turcijas robežu un šķērso Šavšetas kalnu grēdu. Ziemeļos robežojas ar Meshetas kalnu grēdu, bet rietumos – ar Melno jūru. • Platība – 2,9 tūkstoši km² jeb 4,2% no Gruzijas teritorijas • Adžārijā ir pieci administratīvie reģioni: Kobuleti, Helvačauri, Keda, Šuaheva un Hulopa. Šo teritoriju lielākā daļa atrodas kalnos – 1000 – 2000 m virs jūras līmeņa. • Adžārijas jūras piekrastes garums – 57 km • Administratīvais centrs – Batumi • Valsts valoda – gruzīnu • Nacionālā valūta – lars (GEL), 1 lars – aptuveni Ls 0,30 • Noderīgi resursi internetā: www.batumi.ge, www.tourismadjara.ge, www.temotour.ge |
