Viss ir iespējams 0
Jau senatnē zoologi centās visas novērotās jūras čūskas iekļaut vienotā reģistrā. Mūsdienās visi pētnieki, kas nodarbojas ar jūras mīklu pētīšanu, ir pārliecināti, ka šīs būtnes pieder dažādām sugām. Daudzi uzskata, ka runa vispār nav par reptiļiem, vienkārši termins “jūras čūska” iegājis apritē un nostiprinājies.
Beļģu zinātnieks Bernārs Eivelmans izveidojis visu iespējamo paziņojumu klasifikāciju. 10 gadu laikā viņš savācis un izanalizējis 587 visu veidu jūras čūsku sastapšanas gadījumu aprakstus, kurus iedalījies reālos, nejaušos un tostarp arī izdomātos. Atsijājis kļūdas, mistifikācijas un pārlieku plašus vēstījumus, viņš formulēja deviņas gluži precīzas jūras čūsku kategorijas: garkaklainā, “jūras zirgs”, daudzkuprainā, “ar daudzām spurām”, gigantisks ūdrs, gigantisks zutis, jūras zīdītājs, “visu bruņurupuču tēvs” un “dzeltenpavēdere”.
Daudzi uzskata, ka vispār tas ir gigantisks zutis. Citi pauž par labu zeglodonam – primitīvam valim, kas jau skaitās izmiris. Lielākā daļa atlikušo vairāk nosliecas par labu tam, ka tas ir pagaidām nenoskaidrotas pasugas Antarktīdā mītošo pleznaiņu ziemeļu jūras leopardu saimes pārstāvis.
Tostarp pietiekami spēcīgās pozīcijās ir arī versija par izdzīvojušiem garkakla dinozauru celakantu pēctečiem. Savulaik vienu tādu nobeigušos ķermeni krastā izvilka japāņu zvejnieki, un šis atradums apliecināja, ka šādi oficiāli it kā jau sen izmiruši dzīvnieki tomēr varētu būt saglabājušies arī līdz mūsu dienām. Lai arī pleziozaurs tomēr izskatās krietni “citāds” (čūska, kas norijusi muciņu), tas tomēr varētu “uzvesties gluži tāpat”, pauž speciālisti. Tiesa, šiem dzīvniekiem nav tāda ātruma, kāds novērots daudzām “jūras čūskām”.
Kāds viedoklis (skeptiskais), kas starp citu ir spēkā jau kopš 1803. gada, uzskatāms par klasisku, kaut arī līdz mūsu dienām tajā ieviesušās vairākas korekcijas. Piemēram, precizēta briesmoņa spēja sačokuroties gredzenos. Katrā ziņā sauszemes lielās čūskas lieliski atbilst šim aprakstam, īpaši pitoni. Tiesa, ja arī pitoni varētu izaugt līdz jūras čūsku gigantiskajiem izmēriem, tiem vēl vajadzētu spēt arī adaptēties skarbajam ziemeļu klimatam. Turklāt lielās sauszemes čūskas nespēj izlocīties vertikāli, kā to dara šā materiāla galvenie personāži.
Vēl kāds populārs viedoklis pauž par tā dēvēto siļķu karali – šaušalīga paskata čūskai līdzīgu okeānu iemītnieku sudraba krāsā, ar koši sarkanām, airveida spurām, kas sākas tieši no galvas. Lai arī siļķu karaļu garums sasniedz 10 metrus, to uzvedība (galvenokārt jau tā pati nespēja veikt vertikālo izlocīšanos un pārlieku spožā nokrāsa) padara tos stipri vien atšķirīgus no jūras čūskām.
Katrā ziņā jūras čūsku īsteno prototipu kandidātu saraksts ir gana plašs, turklāt tajā ietilpst arī baļķi un jūras augi. Debates turpinās gan skeptiķu aprindās, kas pieprasa spēcīgus lietiskus pierādījumus, kā arī mazāk agresīvo oponentu vidū, kur galvenā prasība ir vismaz kaut kāds fragments rūpīgākai izpētei. Zinātnieki ir gatavi atzīt šo dzīvnieku, taču viņiem obligāti vajadzīgs tā ķermenis, vienalga – dzīvs vai miris. Bet tāds pagaidām rokā nevienam nav devies.
