Briesmoņi parādās atkal 0
Parasti jūrniekiem, vienkāršiem ceļotājiem vai garīdzniekiem nebija vajadzīgo iemaņu, lai viņi spētu noteikt, ar ko pēkšņi sastapušies. Tāpēc, arī neraugoties uz to, ka gadsimtiem ilgi no visas pasaules uzkrājās gūzma ziņojumu, nebija daudz zinātnieku, kuri sāktu nopietni interesēties par jūras briesmoņiem.
Situācija būtiski mainījās 1905. gadā, kad divi cienījami naturālisti, Londonas Zooloģijas biedrības locekļi, paši savām acīm ieraudzīja milzīgu, zinātnei iepriekš nezināmu jūras briesmoni. 7. decembrī E. Midvaldo un M. Nikols jahtā kreisēja gar Brazīlijas pavalsts Paribas krastiem. Kādā mirklī Midvaldo pamanīja platu, aptuveni divus metrus garu spuru, kas šķēla ūdeni aptuveni 100 attālumā no jahtas. Ielūkojies vērīgāk, viņš ūdens virsmā saskatīja iespaidīgu izmēru ķermeni. Tajā mirklī, kad viņš jau bija sameklējis tālskati, virs ūdens parādījās arī milzīga galva un varens kakls. Tikai redzamā kakla daļa bija vismaz divarpus metrus gara un vidēji labi noauguša vīrieša platumā. Galva bija atbilstošā izmērā un atgādināja bruņurupuča galvu. Gan visa galva un kakls, gan arī acis briesmonim no augšpuses bija tumšbrūnas, bet uz leju kļuva baltas. Drīz novērojumos iesaistījās arī Nikols, un viņa liecības pilnībā sakrita, izņemot vienu detaļu: viņaprāt, tas bijis zīdītājs, nevis reptilis.
Abi šie ziņojumi tikai nebūtiski atšķīrās no daudziem citiem, taču šos mazāk par citiem apšaubīja zinātnieki. Lai gan vispār Midvaldo un Nikols jāuzskata par retu izņēmumu. Mītu ieskautais briesmoņa tēls allaž izraisīja tik lielu ņirgāšanos par tiem, kuri to bija redzējuši un aprakstījuši, ka daudzi vēlāk uz visiem laikiem atteicās no savām liecībām. Pat nav iespējams uzskaitīt to, cik daudzi novērojumi tāpēc palikuši neievēroti…
Iestājās laikmets, kad buriniekus nomainīja tvaikoņi. Un – paziņojumu par sastaptajiem jūras briesmoņiem kļuva ievērojami mazāk. Iespējams, arī tāpēc, ka kapteiņiem aizvien mazāk vajadzēja novirzīties no jau iebrauktajiem jūras ceļiem, un dzinēju troksnis jau laikus brīdināja ikvienu ūdens iemītnieku par briesmu tuvošanos. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsdienās jūras čūskas biežāk pamana no krasta vai gluži nelielām zvejas laivām, kas kursē gar pašu piekrastes līniju.
Kalifornijas piekrastē jūras čūska pirmo reizi parādījās laikā no 1914. līdz 1919. gadam, kad to pamanīja Santabarbaras līcī pie Sanklementes un Santakatalīnas salām. Vairākus gadus amerikāņu sporta makšķerēšanas kluba Tuncis locekļi bieži novēroja šo briesmoni un allaž par to ziņoja. Viņu sniegtie apraksti izrādījās pārsteidzoši vienādi, un reiz kāds žurnālists paironizēja, ka šo cilvēku uzklausīšana ir tas pats, kas vienas un tās pašas skaņuplates atkārtošana. Tomēr šis pats žurnālists arī atzinis, ka viņš visus aculieciniekus izprašņājis pa vienam, turklāt tā, ka neviens nav zinājis ka viņš sarunāsies arī ar citiem.
