Kuprainā jūras čūska 0
Okeāni periodiski uzrādījuši pasaulei dažādus briesmoņus. Piemēram, kāds deviņus centimetrus liels piesūcekņa fragments, ko atrada vaļa vēderā, visdrīzāk, liecina par apmēram 30 metrus gara astoņkāja eksistēšanu. Bet 19. gadsimta sākumā savu zvaigžņu stundu cilvēku sabiedrībā piedzīvoja milzīga jūras čūska: 1817. gada augustā aptuveni 100 cieņu pelnījuši aculiecinieki redzēja milzīgu jūras briesmoni, kas defilēja netālu no Gločestras ostas Masačūsetsas pavalstī ASV.
Kāda īpaši braša aptuveni 30 cilvēku grupa, kurā ietilpa arī Gločestras miertiesnesis Lonsons Nešs, vairākās laivās devās izsekot briesmoni. Drīz galdnieks Metjū Gefins saskatīja “dīvainu jūras dzīvnieku, kas bija līdzīgs reptilim”. Viņš bija saskatījis tikai daļu briesmoņa, taču rūpīgi notēmēja un izšāva no savas bises. Gefins bija pārliecināts, ka ir trāpījis, taču viss liecināja, ka dzīvniekam tas nav sagādājis nekādas raizes. Tas gan strauji mainīja savu kursu, pagriezās pret laivu, un izskatījās, ka dzīvnieks gatavojas uzbrukumam, taču tāds nesekoja, briesmonis ienira ūdenī, izpeldēja zem laivas un iznira otrā pusē, it kā rotaļātos un cilvēkus laivās vispār nemaz neredzētu.
Vēlāk Gefins stāstīja, ka dzīvnieks bijis ar tumšas nokrāsas gludu ādu, baltu pakakli un pavēderi. Un tas patiešām bijis milzīgs – aptuveni 12 metrus garš ar vismaz desmitlitrīgai muciņai līdzīgu galvu. Pārvietojoties vertikāli kā sprīžmetis, tas attīstījis aptuveni 35–50 kilometrus stundā lielu ātrumu.
Šī un vēl virkne sekojošu liecību kļuva par ļoti rūpīgas Jaunanglijas Linneja biedrības speciālas komisijas izmeklēšanas objektu. Biedrības uzdevumā miertiesnesis Nešs sastādīja aptaujas anketu, ko veidoja 25 jautājumi, un pats personiski savāca ievērojamu daudzumu liecību no aculieciniekiem. Lielākā daļa liecību sakrita ar Gefina aprakstu, turklāt bija arī daudz būtiskas papildinformācijas. Citos ziņojumos bija arī gluži jaunas ziņas, piemēram, par jūras briesmoņa kupraino muguru (līdz pat 10 kupriem) un to, ka tas pārvietojas, pateicoties vertikāliem izlocījumiem. Savukārt tā galva, kas parasti atradās virs ūdens aptuveni 12–24 centimetru augstumā, bijusi līdzīga krokodila vai bruņurupuča galvai.
Mūsdienu autoritatīvākie pētnieki uzskata, ka Gločestras briesmonis nevar būt čūska, jo reptiļi neprot izlocīties vertikāli, turklāt vēl gluži vai taisnā leņķī ienirt ūdenī. Taču Jaunanglijas Linneja biedrības rīcībā tolaik vēl nebija šādas informācijas, un tās locekļi bija pārliecināti, ka jūras čūska ir reptilis, kurš turklāt katrā ziņā dēj olas kaut kur krastā. Jo – bija arī paziņojumi par to, ka briesmonis dažkārt izrāpies liedagā! Tiesa, olas tā arī nekur neatrada, lai gan mazi zēni bija uzdūrušies kādam aptuveni vienu metru lielam radījumam, kas izskatījies gluži kā čūska ar kupriem uz muguras. Linneja biedrība nekavējoties nāca klajā ar paziņojumu, ka tas noteikti ir jūras briesmoņa mazulis. Radījumu nodēvēja par Scoliophis stianticus – Atlantijas kuprainā čūska.
Eiropā pret šo atklājumu izturējās krietni vien skeptiskāk, un jau drīz franču zoologs Šarls Aleksandrs Le Suērs paziņoja, ka tā būtībā ir parasta čūska, kas izlocījusies un sakumpojusies kādas slimības vai mugurkaula traumas rezultātā. Eiropieši sirsnīgi pasmējās par saviem aizokeāna kolēģiem, tādējādi visi Gločestras notikumi izrādījās diskreditēti.
Tostarp līdzīgus radījumus cilvēki turpināja sastapt Jaunanglijas un Kanādas piekrastes ūdeņos. Taču pagāja vēl daudzi gadi, pirms ļaudis sāka šādas liecības uztvert nopietni. Viss atkal atjaunojās 1848. gadā, kad vairāku britu jūras spēku virsnieku liecības piespieda mazināt Eiropas zinātnieku skeptisko attieksmi.
Tā paša gada 6. augustā kuģis Dedal kuģoja Labās Cerības raga apkaimē Āfrikas pašos dienvidos. Pēkšņi apkalpes locekļi jūrā ieraudzīja kaut ko dīvainu, kas strauji tuvojās buriniekam. Visi, ieskaitot kapteini Pīteru Makeju, skaidri saskatīja to, ko vēlāk paši nodēvēja par gigantisku jūras čūsku. Ķermeņa redzamā daļa bija vismaz 20 metrus gara, taču diametrā nepārsniedza 30 centimetrus. Krāsa bija tumšbrūna, dzeltenbalta pakaklē un ar kaut ko līdzīgu ūdenszāļu traipiem visviet. Radījums pārvietojās ūdenī ar aptuveni 20 kilometru stundā lielu ātrumu, lai gan izskatījās, ka tas neveic nekādas ķermeņa kustības – ne vertikālas, ne horizontālas. Un tas galvu turēja tā, kā to mēdz darīt čūskas, aptuveni viena metra augstumā virs ūdens, pārliecinoši ieturot uzņemto kursu.
Kad Dedal atgriezās Plimutas ostā un paziņojums par šo gadījumu parādījās Londonas izdevumā Time, admiralitātes lordi pieprasīja detalizētu atskaiti. Kapteinis Makejs to uzrakstīja. To pilnībā publicēja. Izcēlās liels troksnis. Makejam un viņa apkalpes virsniekiem bija laba reputācija, taču britu sabiedrība, kas jau bija krietni sabarota ar visa veida mistifikācijām, nespēja “ātri” tam visam noticēt. Nejaudājot atrast nekādus pretargumentus, skeptiķi parūpējās par visnotaļ skandalozu diskusiju, kas atkal visu padarīja vairāk vai mazāk apšaubāmu.
