Gandrīz jau bija lietišķs pierādījums 0
19. gadsimta pašā sākumā franču naturālists Pjērs Denī de Monfors, aizrāvies ar runām par jūras briesmoņiem, veica rūpīgu esošās informācijas analīzi, kā arī izpētīja no zilo vaļu kuņģiem izņemtās barības atliekas. 1802. gadā viņš publicēja savu “Dabisko molusku vēsturi”, taču šis darbs patiesībā tikai palēnināja turpmākos pētījumus. Monforu apsūdzēja negodprātīgā materiālu atlasē, tieksmē pēc sensācijas un apzinātā iztēli satricinošu ilustrāciju izvēlē. Zinātnes aprindas novērsās no viņa, un savu mūžu Monfors beidza lielā trūkumā un bez pajumtes.
Gadsimta vidū dāņu zoologs Johans Japetuss Stenstrups publicēja aprakstu par krakeniem, apkopojot visu tobrīd uzkrāto informāciju – gan rakstisko, gan attēlos iemūžināto. 1842. gadā viņš uzstājās ar ziņojumu Skandināvijas naturālistu biedrības sanāksmē. Jāpiebilst, tajā laikā Stenstrupa zinātnieka reputācija jau bija krietni pabojāta, jo viņš bija atļāvies noliegt iespēju, ka cilvēks dzīvojis vienā laikmetā ar mamutiem, un būtībā viņu gaidīja tikpat nelāgs mūža noslēgums, kādu bija piedzīvojis Monfors. Taču Stenstrupam tomēr paveicās. Tajā laikā jau daudzviet sāka parādīties visa veida zinātniski precīzi fiksētas liecības, un viņam turklāt izdevās iegūt Dānijas piekrastē izskalota gigantiska kalmāra rīkli un knābi. 1858. gadā viņš publicēja šīs sugas zinātnisko aprakstu, un tādējādi tā ieguva vārdu.
Tomēr, neskatoties uz to, šos pētījumus turpināja uztvert visnotaļ skeptiski. Lūk, un tad parādījās sensacionāla, bet būtībā gluži reāla liecība. 1861. gada 30. novembrī kāds franču kuģis netālu no Kanāriju salas Tenerifes uzdūrās milzīgam kalmāram. Kuģa kapteinis Frederiks Marija Buijē izlēma to sagūstīt. Uz briesmoni izšāva, taču netrāpīja. Pēc ilgas cīņas tomēr izdevās dzīvniekam trāpīt ar harpūnu un ap kaklu savilkt striķi. Taču tad, kad jūrnieki centās uzcelt ķermeni uz kuģa klāja, tas norāvās un iekrita atpakaļ ūdenī, izņemot pašu astes galiņu. Kad kuģis piestāja Tenerifē, kapteinis parādīja astes fragmentu franču tiesai un nosūtīja oficiālu paziņojumu jūras lietu militārajam dienestam. Aptuveni pēc mēneša par šo incidentu izskanēja ziņojums Francijas Zinātņu akadēmijā, taču lielākajā daļā skeptiski noskaņoto klausītāju tas neizraisīja cerēto iespaidu.
Taču 70. gados pie Ņūfaundlendas un Labradoras krastiem risinājās notikumi, pateicoties kuriem gigantiskā kalmāra eksistenci jau vairs nebija iespējams apšaubīt. Nezināmu iemeslu dēļ milzīgs daudzums šo būtņu sāka iet bojā un ar saviem līķiem burtiski noklāja visas šo salu piekrastes. Lai arī lielāko daļu notiesāja zivis un suņi, sava tiesa tika arī zinātnei.
Viens no vislielākajiem kalmāriem, kādu jebkad oficiāli atzinusi zinātne, bija briesmonis, kas uzradās pie tās pašas Ņūfaundlendas 1878. gadā. 2. novembrī Stīvens Sperings kopā ar kolēģiem zvejoja un pēkšņi ievēroja netālu no krasta milzīga izmēra objektu. Domājot, ka tā ir kāda nogrimuša kuģa atlūza, viņi pietuvojās un atklāja dūņās kūņojamies un pirms bēguma dziļumā aizpeldēt nepaguvušu galvkāju molusku ar stiklainām acīm. Vīri aizāķēja bezpalīdzīgo būtni ar kāšiem, izvilka krastā un pakāra kokā, lai tā neaizlīstu atpakaļ uz jūru. Tas bija sešmetrīgs eksemplārs ar 10 metrus gariem taustekļiem, deviņus centimetrus diametrā lielām acīm un astoņus centimetrus lieliem piesūcekņiem. Zvejnieki to sacirta gabalos barībai suņiem, taču iepriekš gigantisko kalmāru rūpīgi izpētīja vietējais garīdznieks, kurš vēlāk uzrakstīja par šo atklājumu Bostonas laikrakstam.
