Gigantiski kalmāri un astoņkāji 0
Viens no neticamajiem stāstiem saistīts ar gigantisko kalmāru, par ko jau kopš senatnes sacerētas leģendas, bet mūsdienās to atzīst par gluži reālu zooloģisko objektu. Savukārt gigantiskais astoņkājis pagaidām ir tikai tāds “pusatzīts”.
Lai gan abus šos galvkājus (cefalopodi) raksturo gari, muskuļoti locekļi ar piesūcekņiem un attīstītas acis, biologi tomēr noteikuši striktu kalmāru un astoņkāju atšķirību. Pirmajiem ir 10 locekļu, no kuriem divi ir īpaši gari taustekļi. Kalmāri ir aktīvi plēsoņas, kuru saspiestais, plūdenais ķermenis radīts upura vajāšanai. Savukārt astoņkāji ir apaļāki, tiem ir astoņi locekļi, tie ir lēnīgāki un vispār reti pamet savas zemūdens slēptuves. Gadu tūkstošu gaitā šo gigantisko galvkāju tēli tik ļoti saplūduši kopā, ka dažkārt grūti saprast, par ko īsti ir runa. Bieži vien senatnes folkloras un mitoloģijas personāži apveltīti gan ar abu šo būtņu, gan arī vaļveidīgo īpašībām.
Pirmais, kurš aprakstījis gigantisku galvkāji, bija Homērs 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Savā “Odisejā” viņš apraksta šaušalīgo būtni Scillu, kas, neskatoties uz dīvaino veidolu – sešas suņa galvas un seši kakli, zobi trīs rindās un 12 kājas – drīzāk ir parasts astoņkājis mitoloģiskā mērcē. Bet, lai arī šis briesmonis, tāpat kā galvkājis, slēpjas alā, tomēr tā trīsrindu zobi vairāk atgādina kalmāra piesūcekņus, nevis astoņkāja mutes atveri.
Medūza, kas ir vēl viens sengrieķu mitoloģijas briesmonis, arī var būt gigantisks galvkāju molusks. Tās mati, ko veido savijušās čūskas, ir tie locekļi, kas gan kalmāram, gan astoņkājim izaug tieši no galvas. Acis medūzai ir tādas, ka spēj pārvērst cilvēku akmenī, un atgādina lielās, ļaunās un faktiski cilvēciskās gigantiskā kalmāra vai arī tikpat gigantiska astoņkāja acis. Pēc kādas dramatiskas nirēja sastapšanās ar astoņkāji nelaimīgais izstāstīja, ka juties pilnīgi nohipnotizēts – tik spēcīgi iedarbojies šis skatiens, kas “sevī sakoncentrējis visu ienaidu un apdraudējumu”. Tikai nejauša strauja zemūdens dzīvnieka kustība pēkšņi izvedusi nirēju no sastinguma un būtībā izglābusi viņu.
Pirms viduslaikiem gigantiskie galvkāji bieži uzradās, tikai tagad jau dīvainā apvienojumā ar vaļiem – tik gigantiskā veidolā, ka nepieredzējuši jūrnieki šīs “briesmoņu salas” sajauca ar īstu sauszemi un, tikai izkāpuši uz tās, šausmās saprata, ka zem viņiem tomēr kaut kas kustas. Skandināvu personāžs krakens pirmo reizi minēts manuskriptā ap 1000. gadu un joprojām turpina dzīvot ziemeļnieku sāgās.
Viena no izteiksmīgākajām leģendām vēsta par kādu bīskapu, kurš 18. gadsimta vidusdaļā ieradies kādā iepriekš nezināmā salā. Izcēlies krastā, viņš noturējis savu kristiešu lūgsnu par jaunas zemes atklāšanu. Taču, kad viņš laivā jau bija labu gabaliņu aizbraucis nost, atskatījās un redzēja, ka… sala pazudusi.
Simtgadi vēlāk kāds cits kristiešu garīdznieks no Skandināvijas publicēja apjomīgu grāmatu par jūras briesmoņiem, kurā krakenu aprakstīja kā “lielu, plakanu un ar daudz rokām jeb zariem”. Būtnes kustīgā mugura apkārtmērā sasniegusi gandrīz divus ar pusi kilometrus un pirmajā acumirklī bijusi līdzīga vairākām atsevišķām saliņām, bet tās locekļi bijuši vidēja izmēra kuģa mastu garumā. Šis briesmonis mēdzot apgāzt un noslīcināt vislielākos kuģus, un tā ir īpašība, kas ilgu laiku bija piedēvēta tikai gigantiskajam kalmāram.
