Aicina nepieļaut jūras un liedaga nonākšanu privātās rokās 13
Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) atkārtoti aicina ilgāk nevilcināties un izstrādāt kārtību, kādā kadastrā tiks aktualizētas valstij piederošā jūras liedaga robežas gadījumos, kad jūras augstākās bangas ir noskalojušas krasta līniju.
“Lūdzam nepieļaut iespējamību apšaubīt faktu, ka jūra un liedags visā Baltijas jūras piekrastē pieder valstij, un lūdzam to kā valstij piederošu arī atspoguļot nekustamo īpašumu valsts kadastra informācijas sistēmā,” pie Tieslietu ministrijas (TM) un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) jau atkārtoti vēršas Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis. Viņš vakar abām ministrijām nosūtīja vēstuli, atgādinot, ka tieši pirms diviem mēnešiem Ministru prezidents uzdeva vienoties ar pašvaldībām par veicamajiem darbiem un to izpildes termiņu, lai kadastrā reģistrētu un aktualizētu informāciju par jūras piekrastes joslu. Pagaidām notikusi viena darba grupas sanāksme.
TM un Valsts zemes dienesta līdzšinējā rīcība jautājuma risināšanā rada bažas par vēlmi ignorēt likumu, jo kadastra kartē vairāku privātu īpašumu robežās atrodas ne tikai liedags, bet pat jūra. “Ministru kabineta komitejas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve publiski pauda, ka viss Baltijas jūras liedags, kā arī atsevišķos gadījumos daļa jūras ūdeņu vairs neesot valsts īpašumā, kas ir klajā pretrunā ar Civillikuma normu, ka visa jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas,” sašutusi LPS konsultante Sanita Šķiltere.
Jūra dažādu faktoru ietekmē ir noskalojusi un turpinās noskalot krastus. Lai nepieļautu ne liedaga, ne jūras nonākšanu privātā īpašumā, jau kopš pirmās Latvijas laika spēkā ir Civillikuma 1104. pants, kas nosaka – “jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas”.
Ņemot vērā, ka piekrastes erozijas procesi turpināsies, ir svarīgi regulāri aktualizēt valsts īpašumā esošo teritoriju, nepieļaujot ne teritoriālo jūras ūdeņu, ne daļas liedaga nonākšanu atsevišķu privātu personu īpašumā, kas apdraud brīvu piekļuvi jūrai jebkuram Latvijas iedzīvotājam. Gadījumā, ja tiks pieļauta iespējamība teritoriālos jūras ūdeņus interpretēt kā privātīpašumu, tad šobrīd uzmanības lokā esošā problēma ar “māju – kuģi” salīdzinājumā ar šādas rīcības sekām šķitīs pavisam maznozīmīga, norāda S. Šķiltere.
LPS aicina valdību ievērot Civillikumu, izpildīt Zemes pārvaldības likumā Ministru kabinetam noteikto uzdevumu un nepieļaut iespējamību, ka liedags vai pat jūras ūdeņi vairs nav valsts īpašumā tikai tāpēc, ka valsts nav noteikusi kārtību, kādā kadastra kartē tiek aktualizēts valsts īpašumā esošais liedags. Saeima uzdeva valdībai šādus noteikumus izdot līdz 2016. gada 31. decembrim, bet tas joprojām nav izdarīts.
“Ceru, ka Ministru kabinets tomēr uzdos Tieslietu ministrijai ievērot gan Civillikumu, gan izpildīt Zemes pārvaldības likumā noteikto pienākumu. Pretējā gadījumā, iespējams, drīz sagaidīsim nākamos stāstus par “māju – kuģi” liedagā,” pauž LPS padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos Sanita Šķiltere.
Skaidrība būtu izdevīga arī privātīpašniekiem
“Valstij ir jāizšķiras un jāpasaka, ka jūras pludmale ir valsts īpašums. Es piekrītu, ka mūsdienās var sagādāt grūtības noteikt augstāko jūras bangu, vienkāršāk būtu noteikt veģetācijas robežu vai krasta noskalošanās robežu. Bet tās ir detaļas,” uz atšķirīgajām risinājumu iespējām norāda Latvijas Dabas fonda valdes locekle Lelde Eņģele. Viņa rosina gan pašvaldību un valsts pārstāvjus, gan zemes īpašnieku un dabas sargus uz plašāku diskusiju par jūras krasta robežu.
Dabas aizsardzības eksperte pieļauj, ka, iespējams, arī nemainot pašreizējos noteikumus, riski neradīsies, taču tas būs līdz brīdim, kamēr nemainīsies kādi citi likumi. Šobrīd saskaņā ar likumu, visiem ir brīva piekļuvei pludmalei neatkarīgi no tā, kam pieder īpašums jūras krastā – valstij, pašvaldībai vai privātpersonai.
“Šobrīd problēmas rodas gadījumos, ja krasta erozijas rezultāta jūra ir noskalojusi privāto zemi, kas sākotnēji atradās uz sauszemes. Reāli privātais īpašums atrodas pludmalē, bet pēc papīriem skaitās, ka tā ir sauszeme. Ja jūra darbojas kā atsavinātājs, tad valsts par zemes noskalošanu nav atbildīga un privātīpašnieks nevar pretendēt uz kompensāciju no valsts. Arī privātīpašnieks nav vainīgs, ja jūra darbojas kā atsavinātājs. Viņam par publiski pieejamu pludmali nebūtu jāmaksā nodoklis kā par lauksaimniecībā izmantojumu zemi vai apbūves zemi. Viss, ko jūra noskalojusi, automātiski kļūtu par valsts īpašumu,” uzskata L. Eņģele.
Uz kompensāciju pretendēt nevar
Zvērināts advokāts Lauris Liepa skaidro, ka šobrīd saskaņā ar Civillikumu vienīgais parametrs, pēc kā būtu iespējams noteikt jūras piekrastes robežas, ir vieta, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Līdz ar to, ņemot vērā jūras līmeņa celšanos un krasta eroziju, jūras piekrastes joslas un valsts īpašuma robežas ir mainīgas. “Krasta erozijas rezultātā privātpersona zaudē īpašuma tiesības uz nekustamā īpašuma daļu, līdz kurai sniedzas jūras augstākās bangas, un īpašuma tiesības uz šo nekustamā īpašuma daļu pāriet valstij. Privātpersona zaudē īpašuma tiesības un valsts iegūst tās uz likuma pamata. Līdz ar to valstij nav pienākuma atpirkt jūras piekrastes joslas daļu, kas iepriekš bijusi privātpersonas īpašuma tiesību priekšmets, kā arī valstij nav paredzēts pienākums šādos gadījumos izmaksāt privātpersonām kompensācijas vai segt zaudējumus,” skaidro L. Liepa. Turklāt ir noraidāmi argumenti, ka no Zemes pārvaldības likuma regulējuma izriet privātpersonu tiesības paturēt īpašumā erozijas rezultātā izveidojušos jūras piekrastes joslas daļu.
“Jūras piekrastes josla nevar kļūt par privātīpašumu, jo tā pēc savas dabas ir paredzēta kopīgai lietošanai,” uzsver advokāts.
Ne Jūrkalne un Liepāja vien
Līdz 2060. gadam prognozēta Latvijas krasta atkāpšanās aptuveni 80% no krasta līnijas kopgaruma, tomēr tās ātrums lielākoties būs mazs, nepārsniedzot 10 – 50 cm gadā.
Rīgas līcī krasta izskalošana prognozēta krasta ielokā starp Kolkasragu un Melnsilu, atsevišķos posmos starp Valgalciemu un Upesgrīvu, uz dienvidiem no Ābragciema, ielokā starp Engures un Ragaciema ragiem, Ragaciema raga spārnos pie Bigauņciema un Kauguru raga, kā arī atsevišķos posmos pie Saulkrastiem, Zvejniekciema, starp Ķurmjragu un Raņķuļragu, Rojas un Skultes ostu aizvēja pusē.
Kā aktīvas krastu erozijas posmi Baltijas jūras krastā definēti Mietraga krasts, Bernāti, krasta posms uz ziemeļiem no Liepājas ostas, Labraga ielīcis un Melnraga apkārtne, krasta posms starp Ventspils ostas ziemeļu molu un Ovīšu ragu.
Latvijas jūras piekraste ir 496 km. Gandrīz 50% no krasta līnijas un 30% no piekrastes 5 km platas sauszemes joslas aizņem īpaši aizsargājamās dabas teritorijas.
LPS priekšlikumi grozījumiem normatīvajos aktos
Jūras piekrastes sauszemes daļa un jūras piekrastes ūdeņi tiek noteikti un aktualizēti kamerāli ne biežāk kā reizi gadā, balstoties uz jaunākajām orto-foto kartēm un piekrastes digitālā reljefa modeļa aerolāzerskenēšanas rezultātiem, digitālajiem reljefa datiem, kurus iegūst un izgatavo Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
Orto-foto kartēs Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra digitāli attēlo jūras krasta līniju atbilstoši ilggadējam vidējam ūdenslīmenim un līniju, kuru ir sasniegušas jūras augstākās bangas.
Valsts zemes dienests kamerāli, balstoties uz Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras orto-foto kartē attēlotajām jūras krasta un vietas, kuru sasniedz jūras augstākās bangas, līnijām, izveido, aktualizē un reģistrē atbilstošas zemes vienības, kā īpašnieku reģistrējot Latvijas valsti.
