Monika Zīle: Stipri mainījusies politisko spēku skarbā retorika pēc ievēlēšanas 0
Vēlēšanām ir daudz kopīga ar precībām. To priekšvakarā bijis aplidošanas un izrādīšanās laiks, tad kāzu dienas spārnotais pacilājums, kam seko salaulāto ģimeniskā ikdiena un jaunās sievas atskārsme, ka vīrs nav sapņu princis un dzīvesbiedre acīmredzot saņems līgavai solīto.
Gluži kā Latvijas sabiedrība, kas apmulsusi skatās uz pašas svaigo izvēli un mēģina atpazīt iebalsotos saulvežus, kuri pēc vajadzīgo biļetenu ievākšanas pēkšņi mainījušies. No paskata tie paši, kas kampaņas laikā spļāva uguni, solījās aizmēzt koalīcijas padomi, gatavojās valsti pārvaldīt bez ministrijām un konkurentus iemest aiz restēm.
Taču uzvedība kā ikvienam normālam cilvēkam – izsvērta un apdomīga. Valoda pieklājīga, bez publiskas apsaukāšanās un radikāliem lozungiem: jau atzīts koalīcijas padomes lietderīgums un ministriju likvidēšanas karognesēji savu spožo iniciatīvu nemaz nepiemin.
Pat “KPV LV” galvenie zobenbrāļi, kas vēl nesen gāja pāri lieliem ūdeņiem sausām kājām, tagad netaisās bez apdoma mesties miglainu mājienu un skaļu solījumu jūrā – pēc vēlēšanām tās līmenis strauji cēlies un maz trūkst, lai skalotos pie zoda.
Arī galvenā “plintniece” un citi, kas skaļi žvadzināja ieročus pie sliekšņa, aiz kura “līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks”, norotījuši piedurknes lejup. Būtībā daļa 13. Saeimā ievēlēto jauno spēku izturas kā beidzot atskurbuši ļaudis, kuriem tagad jāpilda reibumā apsolītais, bet resursu nav un tuvākajā nākotne nebūs.
Pirmajā dienā pēc vēlēšanām sociālajos tīklos plaši debatēja par auglīgas sadarbības spēju Saeimā tiem, kas nežēlīgi karojuši kampaņas laikā. Bez šaubām, cilvēciski tas liekas nepieņemami, taču politikā darbojas kopīgo interešu princips, kura vārdā jāprot norīt personīgie aizvainojumi. Cits jautājums – šo interešu pamats, kam jākalpo valsts interesēm, jābūt brīvam no savtības un politisko investoru mērķiem. Vai šis uzstādījums kļūs par pirmo jaunās valdības, redzēsim, kad sāksies Ministru kabineta veidošana.
Sabiedrisko procesu analītiķi jau pauduši bažas par 13. Saeimas kvalitātes līmeni, ko darba pirmajā gadā varētu bremzēt ievēlēto komandu rekrūši bez pieredzes politikā. Cik pilnvērtīgi deputāti būs šie cilvēki, atkarīgs no viņu vēlmes saspringt, apgūstot parlamenta loceklim nepieciešamās zināšanas un nonākot pie secinājuma – ienākt politikā tomēr nav tas pats, kas aiziet sēnēs.
Šajā sakarā gluži traģikomisks un līdzjūtību raisošs ir mūziķis Andris Kivičs, kurš vasarā gluži kā Bībeles Matejs nometa zemē savu tābrīža pienākumu, degošām acīm sekoja mesijam Artusam Kaimiņam un bija pārliecināts, ka drīz strādās Jēkaba ielā. Tomēr vēlētājs domāja citādi, un psiholoģiski traumētais mūziķis tagad sociālajos tīklos lūdz padomu: atkāpties malā vai turpināt politiķa karjeru? Šāds jautājums labi raksturo pašu vaicātāju, kuram neviens diemžēl nebija atgādinājis banālo patiesību, ka cilvēka smadzenes vislabāk saskatāmas caur viņa muti.
Neapšaubot Kiviča prāta spējas un radošos talantus, gribētos uzsvērt būtisku lietu. Jebkādas mūziķa replikas no skatuves savu dziesmu starplaikos cilvēki uzņem ar labvēlīgiem aplausiem – tā ir tikai izklaide. Bet, ieraudzījusi šo pašu cilvēku strauji pielaikotā un šķībi sadiegtā politiķa tēlā ar cietu ģīmi komentējot sev pilnīgi svešas jomas pēc kārtas, valodniecību ieskaitot, publika ieslēdz kritisko domāšanu un pieņem mūziķim sāpīgu lēmumu. Jācer, Andris Kivičs spēs vīrišķīgi atgūties. Visi viņa likteņa biedri šajās vēlēšanās arīdzan.
