Jūrā nav bezdarba un ir lielas algas 0
Kur nav bezdarba un ir labas algas, par ko godam uzturēt ģimeni? Skaidrs, ka ne uz zemes. Pareizāk, ne uz sauszemes. Pasaules okeānos tiek veikti 90% pārvadājumu. Varens darba lauks, kur šobrīd pietrūkst ap 40 tūkstošiem kvalificētu jūras virsnieku. Kā klājas Latvijas kapteiņiem?
Pat ar miglas tauri vairs nesasaukt hercoga Jēkaba laika Kurzemes floti, Krišjāņa Valdemāra laika jūrniecības pacēlumu un naudas krāšanu pūriņā. Arī filmas par jūrnieku likteņiem “Kapteinis Nulle”, “Meldru mežs”, “Zem apgāztā mēness”, “Zītaru dzimta” jau pabalējušas atmiņā. Bet – ahoi! – sauc bebra kungs zobu pastas reklāmā. Šo rakstu ierosināja kāds mūsu lasītājs – abi dēli braucot jūrā, pelnot lielu naudu un esot priecīgi par tādu dzīvi. Bet kāpēc mēs par to tik maz rakstot? Tad nu, kā saka, pēc lasītāju vēlēšanās.
Kapteiņu stāsti
Lai gan rit 21. gadsimts, ar tiem, kas jūrā, nav pārāk viegli sazināties. Zvanu. Neatbild. Rakstu īsziņu. Mobilais ziņo: “ceļā”, bet pēc dienas rezumē: “neizdevās”. Ar e-pastu gan paveicās. Pēc kāda laika priecājos par atbildēm no kapteiņiem Aināra Vimbas un Andra Benefelda. Jautāju, vai viegli tikt kapteiņa godā, kāpēc izvēlējušies jūrnieka profesiju, kādi ir tās plusi un mīnusi. Ar kapteini Viesturu Vīksni (43, attēlā) laimējās parunāties pat krastā. Ar Norvēģijas kuģi “Eagle” – 200 metru garš, 42 metrus plats pusiegremdējams smagsvaru kravu pārvadātājs – nupat pabijis reisā Bahamu salās, ASV, divreiz Singapūrā, Arābu Emirātos un Malaizijā.
– Padomju laikā vairāk par Maskavu un Ļeņingradu varēja redzēt tikai diplomāts vai jūrnieks. Tas bija dzinulis – redzēt pasauli. 1987. gadā iestājos Ļeņingradas Jūras augstskolā. Padienēju armijā. Kad studēju 2. kursā, bija nodibināta Latvijas Jūras akadēmija, pārnācu mācīties dzimtenē. Kapteiņa karjeru sāku no pašas apakšas. Kad jau biju strādājis par kapteiņa vecāko palīgu, kādā reisā kļuvu par kapteini. Atbrauca superintendants un jautāja, vai es varēšu uzņemties šo darbu. Un vienā rītā kapteinis teica: es braucu mājās, tu būsi jaunais kapteinis! Visgrūtākais? Ilgas pēc mājām ir visu laiku. Reizēm esmu fiziski un morāli noguris, bet vēl jāstrādā, tad jāsaņemas. Arī šajā braucienā divreiz gāju cauri Somālijas pirātu rajonam, par tādu jau kļuvusi vai puse Indijas okeāna. Tagad daudzi kuģi lūdz talkā apsardzes vienības ar ieročiem, kas atbrauc uz kuģa pirms došanās apdraudētajās vietās. Kuģi notinam ar dzeloņstieplēm kā koncentrācijas nometni, lai pirātiem būtu grūtāk tikt uz klāja. Atbildības sajūta ir visu laiku, tā saasinās īpašos mirkļos, kad man ir jāpieņem lēmums, kā rīkoties.
Uz kapteiņa pleciem gulstas arī ļoti liels administratīvais darbs. Dažreiz paskatos, kādas ir jūrniecības darba iespējas krastā, tie amati tagad ir labi apmaksāti. Bet tad domāju – katru rītu celties, baltā kreklā un šlipsē iet uz ofisu un gaidīt sestdienu, svētdienu kā pestīšanu… Un vēl nezini, vai brīvdienās nebūs jāstrādā kāds steidzams darbs. Nolēmu – trīs četrus mēnešus, kad esmu jūrā, esmu prom, bet, kad esmu mājās, tad patiešām esmu mājās. Mums ar sievu ir ļoti laba satikšana, diez kā būtu, ja diendienā trītos viens gar otru. Skaistākā vieta, ko esmu redzējis, ir Jaunzēlande. Gribētu turp kādreiz aizbraukt kopā ar ģimeni. Patīk Čīles un Brazīlijas cilvēki, viņi ir priecīgi un nav tik nepacietīgi kā mēs. Brīvajos brīžos uz kuģa lasu grāmatas. Piemēram, Hugo Legzdiņa “”Ronis” – mana būdiņa un pils: Zemūdens komandiera dzīvesstāsts”.
Uz kuģa ir basketbola laukums, kad nepūš vējš, uzspēlēju bumbu ar filipīniešiem. Ēdienkarte plaša, vienīgi nav svaigas gaļas, svaigu augļu. Kas kārojas? Biezpiens, kefīrs, rupjmaize. Mājās, smērējot brokastu maizi, apjautu, ka uz kuģa neesmu to ēdis. Ir jau tur, protams, maize, bet ne tāda kā Latvijā. Ar ģimeni sazinos pa e-pastu, telefonu. Reizēm slinkums rakstīt, piezvanu. Karjeras sākumā gan – izgāju no ostas un tūdaļ sāku rakstīt vēstuli, divdesmit dienās tāādu vēstuli uzrakstīju! Ar sievu atcerējāmies, kā viens otram rakstījām un kā gaidījām vēstules. Vēl man patīk klausīties smago roku. Ar dēlu brauksim uz “Red Hot Chili Peppers” koncertu Tallinā.
Kapteinis Viesturs Vīksne ir viens no Latvijas Jūras Akadēmijas (LJA) pirmā izlaiduma jūras virsniekiem. 23 gados augstskolu absolvējuši gandrīz 900 profesionāļu.
Jūrnieku ligzda
– Ja trīs četras dienas esat pabijis baisā vētrā, esat to pārvarējis un nākamā rītā uz kapteiņa tiltiņa redzat, kā saule lec… Tas ir burvīgi! Vai kuģot starp salām un tuvoties krastam… Vienmēr bilde mainās. Tādas izjūtas, strādājot krastā, nedabūsiet. Un vēl adrenalīns, brīžiem izej no ļoti sarežģītām situācijām, tik daudz pārdzīvojat, ka ārprāts! – jautāts par jūras pievilkšanas spēku, atzīst atvaļinātais jūras kapteinis, LJA prorektors, asociētais profesors Ilmars Lešinskis (attēlā no kreisās).
– Mūsu absolventi ir jūrnieki ar augstāko izglītību – kapteinis, stūrmanis, mehāniķis –, viņiem bezdarbs nedraud. Kuģi tiek būvēti arvien lielāki un modernāki, un ir labi, ja kapteinis ir nesen beidzis akadēmiju. Rēderejas dod priekšroku jaunajiem. Kādreiz mums pārmeta, ka par nodokļu maksātājunaudu gatavojam speciālistus, un viņi aiziet jūrā. LZA Ekonomikas institūts izpētīja, ka 94 procentus nopelnītā mūsu jūrnieki iztērē Latvijā. Ko tad, jūrā būdams, pirksi? Un tankkuģi bieži vien nepiestāj ostās. Izkrauj kravu netālu no krasta, uz enkura esot, – skaidro LJA rektors, Dr. sc. ing., profesors Jānis Bērziņš (attēlā no labās). Ja students netiek budžeta grupā, jāņem kredīts. Viens galvotājs ir pati LJA, bet otru galvotāju sameklēt ir grūti, īpaši puišiem no laukiem, jo viņiem nav neviena bagāta radinieka vai paziņas. Un no iecerētās profesijas nākas atvadīties.
Lai zinātu, kas notiek jūrniecības nozarē, LJA mācību spēki sazinās ar saviem absolventiem. Noskaidro, kādas prasības ir uz kuģiem, un sarunā studentiem prakses vietas. Tas ir ļoti svarīgi – būs prakses vieta, būs arī darbs. Topošie kuģu vadītāji pirmajā praksē dodas pēc pusotra gada studijām, otrajā – pēc 3. kursa. Ir prakses arī pusgada un gada garumā.
– Lai vasarā brauktu ar kuģi, tūristi maksā lielu naudu. Mūsu studenti praksē uz kuģa tiek četras reizes dienā ēdināti, guldināti un vēl saņem kabatas naudu 600 līdz 700 dolārus mēnesī. Gada laikā apskata visu pasauli, – kārdina LJA rektors un turpina: – LJA nostāja ir stingra – ja prakses laikā studenta uzvedība un darbs neatbilst kuģa kapteiņa vai kuģa kompānijas prasībām, tad mums ne tik. Durvis akadēmijai vienmēr vaļā, gan ienākot, gan izejot.
Prakses dēļ “atbirst” maz studentu. Lielākā atskaitīšana notiek pēc pirmā gada, ja studentiem ir sliktas sekmes matemātikā, fizikā, mehānikā. Šīs zinības vidusskolā vai nu vispār nav apgūtas, vai zemā līmenī. LJA vadība par savu absolventu dzīvi domā arī plašākā mērogā.
– Pēc piecu sešu gadu kuģošanas daudzi jūrnieki dibina ģimenes. Tad ir jāizlemj, vai iet jūrā un censties kļūt par kapteini, vai strādāt jūrniecības nozarē krastā. Speciālisti vajadzīgi gan ostās, kuģu kompānijās, gan kuģu remonta, uzturēšanas un apgādes jomā, loģistikā, personāla atlasē… Tāpēc mūsu augstskolā ir arī maģistrantūras studijas, – skaidro Ilmars Lešinskis.
“Enkura” spēks
Ar kuru LJA studentu lai parunā? Būtu interesanti atrast kādu daiļā dzimuma pārstāvi. Līga Millere (21) ir studiju programmas “Ostu un kuģošanas vadība” 3. kursa studente un Studentu padomes priekšsēde.
– Jau vidusskolā sapratu, ka nevēlos studēt kaut ko vispārīgu – ekonomiku vai jurisprudenci, bet gan kādu konkrētu, īpašu jomu, ko nepārzinātu visi. Skatījos TV konkursu vidusskolniekiem “Enkurs” (to rīko Latvijas Jūras administrācija, Latvijas Jūrniecības savienība, LJA u. c. jūrniecības iestādes) un redzētais iepatikās. Piedalījos atvērto durvju dienās Latvijas Jūras akadēmijā un sapratu: jā, vēlētos šeit studēt. Pēc pirmā kursa vasaras praksē uz “Tallink” sapratu, kas ir kuģis, ka uz tā ir pilnīgi cita dzīve nekā uz sauszemes. Apsvēru, vai nepāriet studēt kuģu vadības programmā. Bet tad kaut kas mani nobremzēja. Nē, ne jau vīriešu pasaule, tā ir droša un uzticama. Bet sāku domāt, ja man būs sava ģimene un bērni, kā to apvienošu ar jūrā iešanu? Tolaik sāku darboties studentu padomē un sajutu, ka mana stihija ir sadarbība ar cilvēkiem. Esmu saistīta ar jūrniecību, zinu, kas tajā pasaulē notiek, bet esmu krastā. Ideāli! – par savu izvēli priecājas Līga. Kādi ir LJA studenti? Salīdzinot ar citu augstskolu puišiem, cepuri nost! Vienmēr meitenēm atver durvis, tas mūsdienās ir retums. Formastērps mobilizē, un puišiem ir stalta stāja. Ja, pasākumus rīkojot, lūdzu palīgā, nav čīkstēšanas un pīkstēšanas, visu izdara, studiju biedrus slavē Līga. Bet viņa arī redz, ka profesijā ienāk sievietes – spēcīgas, gudras, kas zinībās neatpaliek no vīriešiem. Varbūt reiz Līga Millere kļūs par Rīgas brīvostas vadītāju?
– Vēlētos strādāt kādā no kuģošanas līniju pārstāvniecībām Latvijā. Lai darbs būtu dinamisks, lai varētu braukt pieredzes apmaiņā. Ļoti patīk prakses. Ceturtajā mācību gadā “Erasmus” programmā ir paredzētas mācības kādā sadraudzības augstskolā. Gribētu gūt pieredzi Roterdamā, kur ir liela osta ar iespaidīgu kravu apgrozījumu. Patīk, kā mans ceļš ir iesācies!
Pirātu laikā
Varētu jau aprunāties ar daudziem kapteiņiem, kas tagad strādā krastā. Bet pirātisms uzņem apgriezienus, tālab kuģošanas drošība ir ļoti no svara. Kapteinis Raitis Mūrnieks (37) jūrā nobraucis desmit gadus un tagad Latvijas Jūras administrācijā ir Kuģošanas drošības departamenta direktors. Viņa vecvectēvs Pēteris Ēcis bijis zvejas kuģa “Kurland” kapteinis. Raita Mūrnieka dvīņu brālis strādā Ventspilī par loci, savulaik abi reizē beiguši Latvijas Jūras akadēmiju.
– Dodoties jūrā, puišiem vēl nav ģimenes, kad tā rodas, vērtības mainās. Saproti, ko vari zaudēt, ar ko riskē, it sevišķi, ja piedzimst bērni. Man ir dvīņi Kārlis un Katrīna. Redzēju viņus mēnesi vecus, kad pārbraucu no jūras, bērniem bija jau pusgadiņš. Neredzot viņus izaugam, mēģināju auklēt kā mēneša vecumā. Ikreiz, ejot jūrā uz pusgadu, tu atpaliec, zaudē saikni ar Latviju, draugiem. Uz kuģa mainās tikumi, ieražas, neesi mājās, kad ir svētki… Materiālā ziņā gribētos atpakaļ jūrā, bet savs laiks ir izkuģots, piedzīvots gana daudz, – spriež Raitis Mūrnieks. Viņa kuģošanas laikā uz klāja rāpušies baskāji vīri ar zobeniem rokās, pratuši pāris vārdus angliski – “kapteinis” un “nauda”. Bet pēdējos gados pirātisms ir kļuvis par tādu bubuli, ko nevar iznīdēt, jo problēma nav jūrā, bet gan nabadzīgajās zemēs. Eiropas valstis sūta savus kara kuģus, lai tie kravas pārvadātājus pavadītu cauri pirātisma zonai. Bet rajons, kur pirāti uzbrūk, kļūst arvien lielāks. Un kara kuģi, kurus turp sūta, ir kā adata siena kaudzē.
– Šā gada IMO (Starptautiskā Jūrnieku organizācija) sauklis ir “Atzīmējam 100 gadus pēc “Titānika””. Bet gada sākumā avarēja kruīza kuģis “Cost Concordia”, gāja bojā 32 cilvēki. Skumji, tas liek aizdomāties par visu nozari. Pasažieris jau neko nevar izdarīt, uzkāpj uz kuģa, uzticas kapteinim, kompānijai… Bet ir arī pozitīvais. Uz kuģa bija 4000 pasažieru, tātad tas bija veiksmīgs glābšanas pasākums. Par to maz runā. Ir doma, ka turpmāk kruīzu kuģiem katrā ostā būs jārīko mācību trauksme pasažieriem. Ar šiem kuģiem ceļo daudz pensijas vecuma cilvēku. Ja pēc trauksmes signāla jānāk uz pulcēšanās vietu, bet drapes palikušas kajītē, kas notiks? Par drošību ir jāgādā, bet vai tādā veidā? – jautā Mūrnieks un iepriecina ar citu ziņu: Latvija šogad pirmo reizi ir tikusi Parīzes saprašanās memoranda Baltajā sarakstā. Tas nozīmē privilēģijas. Līdz šim Latvijas karoga kuģus ārzemju ostās pārbaudīja ik pēc sešiem mēnešiem. Bet Baltā saraksta kuģus var nepārbaudīt līdz pat 36 mēnešiem. Tas ir liels atvieglojums kuģu īpašniekiem, viņi varētu būt ieinteresēti kuģot ar mastā paceltu Latvijas karogu.
Uzziņai: * 13 600 Latvijas jūrnieku uztur savas ģimenes, strādājot jūrā uz kuģiem; * jūrnieku ziņā Latvija ir 5. vietā Eiropas Savienībā un 1. vietā pēc jūrnieku skaita attiecībā pret iedzīvotāju skaitu valstī; * ir vairāk par 6000 augsti kvalificētu Latvijas jūras virsnieku; * Latvijas kuģu kapteiņu asociācijā (LKKA) ir iestājušies 140 kapteiņi. |
Ainārs Vimba (45) jau desmit gadus ir kapteinis, strādā Norvēģijas kompānijā “Stolt Tankers” uz kuģa “Stolt Kittiwake”: – Tikai no malas šķiet, ka kapteinim ir viegls darbs. Īstenībā tā ir ļoti liela atbildība par ekipāžu, kuģi un kravu. Kad esi ticis kapteiņa amatā, saproti, cik viegli bija strādāt par vecāko palīgu! Neteiktu, ka ļoti tiecos septiņos gados kļūt par kapteini. Drīzāk gan kadru trūkums bija galvenais iemesls tik ātram ceļam uz augšu. Lielākais pluss šajā profesijā – kad esi uz kuģa, nav jābrauc uz darbu, pamosties un esi darbā! Bet, mājās esot, vari mierīgi atpūsties, jo rītos nav agri jāceļas. Kontrakti kļuvuši ļoti pieņemami – divus mēnešus strādāju jūrā un divus esmu mājās. Protams, redzu pasauli, arī tādas vietas, ko tūroperatori nepiedāvā. Vienīgais, ja tā varētu teikt, trūkums ir slikti laika apstākļi, kad kuģis šūpojas viļņos. Tas traucē darīt darbus un naktīs gulēt. Mainīt profesiju diez vai vēlētos, bet kuģus gan. Taču te ir specifika. Esmu kapteinis ķīmisko kravu tankkuģiem. Ja gribētu pāriet darbā uz tankkuģa, kas pārvadā gāzi, karjera būtu jāsāk labākajā gadījumā kā otrajam palīgam. Par darbu krastā gan vēl neesmu domājis, jo, jūrā ejot, alga ir krietni pievilcīgāka.
Andris Benefelds (38) ir viens no jaunākajiem kapteiņiem. Pašlaik strādā uz tankkuģa, kas kuģo starp Ziemeļeiropu un Karību jūru, ieskaitot Brazīlijas piekrasti.
– Mans pirmais kuģis 1994. gadā bija liels zvejas kuģis ar 73 cilvēku ekipāžu. Lai arī nācās strādāt zivju cehā divpadsmit stundas dienā ar zvīņām matos, par to laiku man ir ļoti patīkamas atmiņas. Pēc tam, sākot jau ar praksi Latvijas Jūras akadēmijā, esmu strādājis tikai uz ķīmisko kravu tankkuģiem. Lai kļūtu par kapteini, vajadzīgi desmit gadi. Lai uzkrātu pieredzi un nobriestu personība. Tad spēsi pieņemt pareizo lēmumu, jo no tā atkarīga kuģa komanda, viņu ģimenes, apkārt esošo kuģu komandas, ostas pilsētu iedzīvotāji, paši kuģi un to krava. Ne velti jūrnieku sabiedrībā ir nerakstīts likums, ka kapteiņa gods tiek piešķirts uz visiem laikiem un tikai pēc nobraukta reisa šajā amatā.
Darba lielākie mīnusi ir prombūtne no mājām un ģimenes. Arī kuģu īpašnieku, kravas īpašnieku un lielo jūrniecības nevalstisko organizāciju lielais komerciālais spiediens uz jūrniekiem. Plusi – varu redzēt un salīdzināt dažādās valstis un paražas. Citās profesijās nav iespējamas brīvdienas sešus mēnešus gadā. Šķiet, jūrnieki ir ilgāk kopā ar ģimeni nekā krasta cilvēki.
Pirms krīzes strādāju par vecāko stūrmani uz viena no pasaulē lielākajiem ķīmisko kravu tankkuģiem, kur šis amats prasīja daudz pacietības un nervu. Šķita, ka man pietiek tā visa, un sāku strādāt krastā. Esmu atgriezies jūrā jau ar citādiem uzskatiem un domāju, ka toreiz varbūt vienkārši pietrūka brieduma.
