Jūrā grimstošas pilsētas. Roberta Atraste vērtē lietuviešu mākslinieces izstādi „Ūdens”Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 0
Roberta Atraste, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 10. aprīlim apskatāma lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes izstāde “Ūdens”.
Marka Rotko mākslas centra atrašanās Daugavpils cietokšņa teritorijā ir tā atpazīšanas zīme, kuru nevar nošķirt no apmeklējuma pieredzes. Sarežģītajā cietokšņa teritorijā sadzīvo entuziasti ar investoriem, vēsturnieki ar māksliniekiem, kaķi ar sikspārņiem un svaigi krāsotās ēkas ar tām, kas bīstamā stāvokļa dēļ ieaustas zaļā aizsargtīklā. Liekas ir monumentālās, kādreizējās arsenāla ēkas mēroga radītās bažas par institucionālu vēsumu, jo, iepazīstot to tuvāk, ikvienā detaļā spoguļojas personīgas rūpes un lepnums. Bērniem paredzētajās zonās ikkatrs krāsu zīmulītis ir uzasināts, savukārt uz krāsojamajām lapām drukāti silueti no ekspozīcijas darbiem. Pat centra darbinieku telpas nav paslēptas nepieejamā arsenāla spārnā, bet gan integrētas starp otrā stāva izstāžu zālēm.
Ekspozīciju telpās šobrīd iekārtotas septiņas dažādas izstādes, no kurām piecas atklātas kā šī gada pirmie izstāžu projekti. Izstādes vienojošais pavediens iezīmējas kā kontrasts starp mieru un nemieru, kas šobrīd tik aktuāls arī mūsos pašos. Tikmēr Daugavpils cietoksnī ziemas izstāžu cikla norises laikā aktuāls ir ūdens, kas krājas aizsarggrāvjos un skādē apkārtējās būves, raisot nemieru cietokšņa saimniekos. Tā cietokšņa aktualitātes netīši sabalsojas ar vienu no šobrīd Rotko centrā apskatāmajām izstādēm – “Ūdens”.
Lietuviešu māksliniece Milena Piršteliene ar ūdenim veltīto izstādi viesojas vienā no pirmā stāva tālākajām izstāžu telpām. Keramika šeit ir saplūdusi ar grafiku kā divi savstarpēji papildinoši elementi. Tā nav tikai formāla frāze, bet gan veids, kā aprakstīt mākslinieces spēju piešķirt zīmējumam fizisku telpu. Tas ir tieši tikpat vienkārši, cik sarežģīti – viņa strādā ar pigmentiem, kas līdzinās putekļiem, iegrebumiem un glazūrām. Ja vēlaties – var iztēloties melnbaltu fotogrāfiju, kurai vietumis piešķirtas fiziskas aprises. Tomēr izstādē redzamais nav nekāds neatšifrējams prāta rēbuss. Kad pēc smalko, putekļos iezīmēto viļņu pētīšanas atgūta aizturētā elpa, var sākt ieraudzīt arī daudz ko pazīstamu.
Jau minēju, ka Daugavpils cietokšņa teritorija ir visai raiba – nav tālu jāmeklē arī padomju laikā uzceltās blokmājas, kuras cietoksnis iekļāvis savā attīstības vēsturē. Šādu pašu māju ielenkumā dzīvojusi arī Milena Piršteliene. Daudzdzīvokļu mājām paši to iedzīvotāji parasti nepievērš īpašu uzmanību – tā ir ikdiena. Tās ir vietas, kurās mēs atrodamies vai kuras redzam visai bieži, taču tās šķiet nenozīmīgas. No vienas puses, par šo celtņu neizteiksmību Milena ironizē, piemēram, sērijā “Sapņot par jūru” daudzos, mazos māju lodziņus izmantojot kā ritmu. Šķiet, ja nebūtu iezīmētas dimensijas, varētu to noturēt par vienkāršu rūtainu laukumiņu. No otras puses, mājām ir arī sava simbolika, kopējā kompozīcijā veidojot grimstošu pilsētu.
Atceros, kā pirmo reizi atskārtu lielo betona ēku atstāto iespaidu uz sevi – kādā no Rīgas mikrorajoniem biju tā noilgojusies redzēt horizontu, ka braucu ar autobusu uz jūru, lai redzētu, kur debesis satiekas ar zemi. Šķiet, ka līdzīgi ir bijis arī izstādes autorei. Raugoties uz māju, kalnu un ūdens kompozīcijām, šķiet, ka ainavā daba un pilsēta nav nošķiramas – tās ir tikai viena žanra variācijas, kas dažādos laikos pārmaiņus izvirzās priekšplānā. Pilsēta ar savu troksni, kņadu un krasi atšķirīgajiem sociālajiem slāņiem pret rāmo, nereti vientulīgo dabas ainavu.
Nav grūti iztēloties, kā māksliniece stāvējusi jūras malā, skatienam slīdot pāri ūdens klaidam līdz pat apvārsnim. Ja esat šādi lūkojušies horizontā, tad ziniet sajūtu, kurā ūdens virsma pārtop paša cilvēka iekšējo stāvokļu spogulī. Šo mirkli Milena ir ielikusi savos darbos, caur ūdens viļņiem skatītājam nododot mirkļa īslaicīgu apjausmu. Skulptūrā “Nakts” ūdens virsma ir pamats, savukārt to ietver tukšums, ko iemieso melna tumsa, kas vienlaikus ir arī telpas dziļuma ilūzijas pamats. Darbā “Ūdens” keramika savā jūtīgi smalkajā refleksijā atgādina ievelkošu atvaru. Citos darbos, piemēram, sērijā “Horizonti”, nelielas, bet zīmīgas nobīdes elementu izkārtojumā un kontrastu attiecībās atgādina perfekti veiktu vingrinājumu – līdzīgu tam, ko izpilda uz sarkanās laipas balansējošā cilvēka figūra. Šāda figūra mākslinieces darbos gan ir retums. Tāpat īsti nemaz nav nepieciešama, jo arī ēkas, kalni un ūdens galu galā ir stāsts par cilvēku – viņa esību un jēgas meklējumiem.
Tā, gluži negaidot, skulptūras attiecināmas arī uz mūsdienu laika parādībām, pandēmijas laika pieredzi un tās radītajām pārmaiņām, vienlaikus sasaucoties arī ar pašreizējo ekoloģisko diskursu. Jaušami ilgu, tukšuma un vientulības motīvi, kaut gan apmeklētājiem var būt arī savas personīgās asociācijas.
Pēc izstādes apmeklējuma atceros sludinājumu, kurā, tirgojot dzīvokli Daugavpilī, pārdevējs bija minējis, ka tas atrodas tikai trīs stundu brauciena attālumā no jūras. Iespējams, kādam ārzemniekam tā bija izšķiroša frāze par labu dzīvokļa iegādei. Tikmēr pašiem daugavpiliešiem apcerīgo jūras valdzinājumu ir iespēja tvert tepat, Rotko centrā.
UZZIŅA
Māksliniece MILENA PIRŠTELIENE
Dzimusi 1969. gadā Viļņā, Lietuvā. 1996. gadā pēc bakalaura grāda iegūšanas Viļņas Mākslas akadēmijas Lietišķās mākslas fakultātē sākusi piedalīties izstādēs un drīz vien uzņemta Lietuvas Mākslinieku savienībā (1999).
Mākslinieces ilgās radošās karjeras laikā, kas ar dažiem neilgiem pārtraukumiem aptver divarpus gadu desmitus, viņas darbi ir tikuši eksponēti vairāk nekā piecdesmit izstādēs dzimtenē un ārvalstīs – Latvijā, Polijā, Beļģijā, Portugālē, Somijā un Dienvidslāvijā.
