* 1
Tieši 1904. gada jūnija mēneša 16. dienu ir aprakstījis Dž. Džoiss savā tolaik novatoriskajā apziņas plūsmas romānā Uliss. Šajā gadā piedzima arī mana vecmāmiņa, kura, protams, neko nenojauta par jauna kontinenta atklāšanu literatūrā. Par viņu daudz gudrāki ļaudis lauza šķēpus, kā tas ietekmēs nākotnes rakstniecību. Sarežģītās tēlainības jeb imadžisma metrs T. Stērns Eliots apgalvoja, ka “…mēs visi esam parādā šai grāmatai, un neviens no tās neizbēgs”, turpretī Ričards Oldingtons, draudēdams ar šādas metodes epigoņu armiju, to dēvēja par rūgtu. “Tas ir cilvēces nomelnojums,” viņš teica, “kuru gan nevaru atspēkot, un tomēr tas ir un paliek nomelnojums.”
Cilvēka bezapziņā ir tik daudz slēptu, netīru un tumšu labirintu. Vai rakstnieka uzdevums būtu tiem pārklāt šķīsti baltu galdautu? Drīzāk – vajag tik’ rakt! Bet kā šos arhetipiski, arheoloģiski un psiholoģiski grūtos un estētiski nepievilcīgos pūliņus lai savieno ar sajūsmu? Varbūt atkal noder tās trīs:
Ticība kā jēgas apliecinājums.
Cerība, ka reizēm izdodas.
Mīlestība pāri visam.
*
viņa atnāk un saka
būs tev kā toreiz
stāvēsi saules pielietā upē
lobīsi sudraba zvīņas
gaiss smaržospēc kalmēm
un vīstošām vīgriezēm
saule ripos pa kalnu
pļavu caurplūdīs
miglas piens
debesis uzputos mannu
būs tev kā toreiz
silta bezgalība plaukstā
tik iemācies
zaudējot
nemirt
