* 1
Ja mēs dzīvotu saskaņā ar dabu, ja jūnijs nebūtu eksāmenu un izlaidumu mēnesis, mēs varētu nevis attapties, teju ar galvu ieskrējuši saulgriežu vārtos, bet gan pa īstam noskaņoties Jāņu svinēšanai. Manās lauku mājās ir bijuši svētki ar neskaitāmiem līgotājiem, un esmu sagaidījusi saullēktu viena vai kopā ar mīļo kaķi – lietū, rušinot ugunskuru, klusi dungojot Tautiet’s manim apsolīja vai Rūžeņu. Salnā vai lietū – vienmēr Jāņu nakts īsajā tumsā ir mirgojuši jāņtārpiņi, ziedējušas papardes un naktsvijoles.
Atceros savu piecgadnieku dēliņu, kurš, kaudamies ar miedziņu, nebija piedabūjams uz čuču. Pēc atkārtotas pierunāšanas Vestards stingri nobēra: “Neparko negulēšu. Es arī gribu redzēt, kā saulīte rotājas!”
Nē, mūsu mājās nenotiek etnogrāfiski pareizi Jāņi. Padomus un priekšrakstus lasot, pārņem izmisums. Kā var ravēt, nopļaut, iztīrīt, noberzt, salasīt, sacept, sasiet, sabrūvēt, izrotāt, sakārtot, saklāt, novīt un tad ar brīnumskaistu vainadziņu galvā un dziesmu vācelīti padusē līgot līdz rītam?!
Labi, ka man tagad ir vedekla, uz kuru varu droši paļauties. Bet kā ar to tika galā Straumēnos? Lasu. Visvairāk tomēr man patīk zirgu peldināšana. “Jāņu sestdienā darbi Straumēnos izbeidzās jau ap pusdienlaiku, un puiši, sakāpuši zirgiem mugurās, aizjāja tos uz upi peldināt. Paši, kaili tiem mugurā sēdēdami, viņi līkumoja pa ūdeni, un zirgi aiz patikšanas sprauslāja, kamēr ūdens no viņu spalvām izskaloja visus vasaras putekļus un sviedrus. Izkāpuši malā, viņi – brūni un melni – līdzinājās tiem kumeļiem, ar kuriem Jānis apbrauc Zemgales druvas.”
Mana meita draudzējas ar zirgiem no agras bērnības un vēl nav atteikusies no sapņa par savējo. “Neuztraucies, māmiņ”, viņa saka, spēlēdama klavieres, “zirgam jau daudz nevajag…”
*
Pēdējā laikā Jāņus aptumšo ķildas ne tikai par etnogrāfiski, bet arī astroloģiski pareizu svinēšanu. Kad pļavā brist, cikos tieši kailiem rasā vārtīties, kad ir tas maģiskais dzīvais ūdens ezerā un kā pareizāk – uz austrumiem vai rietumiem – muti mazgāt… Neērti, bet, jāatzīst, es arī uz to esmu pavilkusies. Drošs paliek nedrošs, visas trīs gada īsākās naktis saullēkta brīdī un jebkuros laika apstākļos skrienu pati un dzenu savu nelatvisko (pēc papīriem), bet apbrīnojami patriotisko (pēc būtības) vīru pļavas rasā vārtīties. Sākumā bija svēts sašutums, bet tagad tas ir pārbaudīts uz savas ādas. Darbojas. Āda sūrst visu turpmāko dienu, sadzelta, aplipusi knišļiem un madaru ziedlapiņām. Toties skaistums vairojas!
Nezinu, kam būtu jānotiek, lai nedotos Jāņu rītā peldēties. Vienreiz tas notika īpaši. Virs ezera – balta, mīksta, silta migla. Mēs, trakie jāņabērni, metamies šajā pienā un peldam, peldam… Parasti esmu dziļuma bailīga, bet tobrīd izbaudīju sapņos pieredzēto: es slīdu pa gludo virsmu viegli jo viegli, nejūtot ne pretestību, ne aukstumu. Kā ūdensbūtne vai zivs, vai zalktis.
