Rita Našeniece: Jums pateiks, par ko uztraukties 54
Vienlaikus ar labklājības ministra Jāņa Reira paziņojumu, ka Latvija parakstīts Stambulas konvenciju, medijos ievēroju citu ziņu: jauna sieviete ar bērnu tika pēkšņi, naktī izlikta uz ielas, jo vēlējusies iepazīties ar komunālo pakalpojumu rēķinu pirms tā nomaksāšanas saimniecei. Saimniece rēķinu neparādīja, noskaitās un bērns ar mammu palika bez pajumtes. Dažas dienas vēlāk saņēmu ziņu no citas māmiņas. Šoreiz personīgi. Jaunajai sievietei, kas viena audzina mazuli, nebija naudas ēdienam. Nevienai no abām sievietēm Stambulas konvencijas parakstīšanas vai neparakstīšanas fakts neko viņu dzīvē nemainīja, un atļaujos domāt, ka arī nemainīs. Varbūt otrajai mammai dažas dienas palīdzēja mani pārdesmit eiro, ko iedevu.
Tādām māmiņām kā viņai un simtiem latviešu vecāku Rīgā palīdzētu kas cits. Tas, ka viņi – latvieši, varētu sūtīt savu bērnu latviešu bērnudārzā. Tad māte ietu darbā, nopelnītu sev un mazulim iztiku.
Vai man vienīgajai tas liekas ārprātīgi un greizi – Latvijā sapņot sapni par to, ka latvieši Latvijā varētu sūtīt savus bērnus bērnudārzā latviešu valodā un doties darbā pēc iespējas agrāk?
Ja krievu māmiņa savu rindu uz bērnudārzu sagaida pusotru gadu pēc bērna piedzimšanas, tad viņa tūlīt pēc bērna kopšanas atvaļinājuma var iet darbā. Ģimene var domāt par nākamo mazuli, kam tiks sagādāts tāds pats serviss. Latviešu ģimene Rīgā savā 2,7 reizes garākajā rindā gaidīs līdz bērna trīs, četru un vairāk gadu vecumam. Mamma nevar pelnīt naudu jeb nopelnīto atdos auklei. Ģimenes materiālais stāvoklis ir būtiski sliktāks, bet vēlme pēc nākamā bērna – maza. Satversmes 91. pants uzsver, ka cilvēka tiesības Latvijā tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Taču šobrīd šī diskriminācija ciniski tiek vērsta pret pašiem latviešiem. Jautājums par to, ka Rīgā ir tūkstošiem diskriminētu ģimeņu, politiskajā un elektronisko mediju vidē neeksistē. Tas eksistē šajās ģimenēs, virtuves sarunās, rēķinot ģimenes budžetu, plānojot aizbraukšanu aiz robežas, bet tur neeksistē.
Par šo jautājumu klusē sabiedriskie mediji. LTV Ziņu dienesta dubultmorāli parāda šī dienesta darbība. Gada sākumā “Panorāma” detalizēti pilnīgā labsajūtā apsūkāja Nacionālās apvienības politiķa mātes ierakstu sociālajos tīklos. Bet par visai neseno Ušakova sievas aizstāvības vēstuli slavenās karikatūras “lielmeistaram” pastāstīts netika. Vēstule bija interesanta – tā bija klasisks propagandas piemērs ar naida runu un meliem. Starp vaimanām par draudzību ar Krieviju Iveta Stratiņa – Ušakova savā (vai paklausīgo sabiedrisko attiecību darboņu sacerētā) tekstā pauž: “Joprojām ir ārsti, kas, pārkāpjot Hipokrata zvērestu, atsakās ārstēt bērnu, kurš nerunā latviski.” Kas, kādi ārsti un kad netiek minēts un, dabīgi, arī nevar būt minēts. Par vēstuli godprātīgi izstāstīja TV3, bet “Panorāma” par to klusēja. Manuprāt, mēra sievas naida runa publiskā uzsaukumā ir pietiekami svarīgs iemesls, lai par to runātu sabiedriskais medijs. Vismaz tas būtu taisnīgi un atspoguļotu realitāti godīgākā veidā. Un, protams, tā ir tikai sagadīšanās, ka LTV Ziņu dienestu vada Rīgas domes vicemēra Andra Amerika padomnieka Ģirta Dripes dzīvesbiedre Iveta Elksne, kuras ģimenes labklājība ir atkarīga arī no tā, vai Ušakovs un Ameriks paliks pie varas arī nākamajās vēlēšanās.
Man svarīga ir mediju reakcija uz naida kurinātājiem un propagandas ruporiem. Man ir svarīgi, kas notiek ar mūsu ģimenēm. Divas lietas – drošība un sociālais taisnīgums. Un visu to risku mazināšana, kas liek tautai noasiņot.
Tā vietā no rīta līdz vakaram mediji un politiķi mani pārplūdināja ar Stambulas konvenciju. Es neesmu sociāli konservatīva. Mans viedoklis par vairākumu starptautisko dokumentu ir pragmatisks. Ja es dzertu kafiju ar ministru Dzintaru Rasnaču, tad teiktu – liecieties mierā, Rasnač, parakstām to papīru un miers. Galu gala tā ir tikai kārtējā konvencija, no kuras nabaga ļaužu dzīvē nemainīsies nekas ne uz labo, ne kreiso pusi. Varmācību ģimenē neapkaro ar konvencijām, bet arī no konvencijām tās vairāk nekļūst. Bet es nedzeru kafiju ar Rasnaču. Un viņam, sociāli konservatīvam ministram, ir tiesības sagatavot slēdzienu atbilstoši saviem uzskatiem. Parlamentam šo slēdzienu ir tiesības noraidīt. Parakstīt to, kas jāparaksta. Un ejam tālāk. Mierīgi.
Tā vietā notika neglīta ārdīšanās pret Stambulas konvencijas pretiniekiem. Tās apogejs bija Rēdera intervija ar Rasnaču LTV1, kura notika nevis intervijas, bet maoistu pāraudzināšanas toņkārtā. Sabiedrībā viedokļi varbūt dažādi un tiem jābūt dažādiem. Bet, lai kādi tie būtu, ir jābūt sarkanajai līnijai, pie kuras mēs apstājamies un viens otram paspiežam roku. Tumsonīgi nav viedokļi, bet gan veids, kā mēs tos paužam. Naids, vajāšanas, izrēķināšanās par jebkādu viedokli – tā arī ir tumsonība. Apsēstība ar viedokli neļauj redzēt reālu iekšpolitisku apdraudējumu. Apsēstība ar viedokli neļauj redzēt nabadzību, patiesu diskrimināciju, lietu reālo kārtību.
Politikas varnešu un mediju dienaskārtībā tiek piedāvātas tēmas, ar kurām ir iespēja ņemties, bet kuras ir destruktīvas. Ja cilvēks ir autoagresīvs, tas nodarbojas ar paškaitēšanu, sliktākajā gadījumā – viņš ir pašnāvnieks. Tautā, kurā mediji un politiķi aiz savas neuzmanības vai ar nolūku uzkurina fanātisku autoagresiju, stāvoklis ir līdzīgs. Cilvēki tā arī nesagaidīja Valsts prezidenta reakciju uz Ušakova vulgārajām provokācijām, bet dzirdēja viņa gaušanos par Stambulas konvenciju.
Ir viegli parakstīt konvencijas. Ir viegli, barā kliedzot, mīlēt visu cilvēci. Un vienlaicīgi būt vienaldzīgam pret reāla savas ģimenes locekļa vai kaimiņu bērna ciešanām. Patiešām palīdzēt cilvēkam prasa darbu.
Fanātiska himēru dzenāšana nav darbs. Himēras dzenājot, tās aug lielākas. Un kamēr tās dzenā, kāds cits jau ir apsēdies pie dzenātāja galda, ēd viņa pusdienas, izliek no mājām himēru dzenātāja ģimeni un ievācas tajās uz dzīvi.
