“Jums nav tiesību eksaminēt “Saskaņas” politiķus.” Intervija ar Nilu Ušakovu 129
Politikas vērotāji izteikušies, ka “Saskaņa” uz vēlēšanām cenšas mainīt “fasādi”, lai izskatītos pievilcīga ne vien ierastajai krievvalodīgajai auditorijai, bet arī latviešu vēlētāju acīs. Bet aiz tās? Saruna ar “Saskaņas” līderi NILU UŠAKOVU.
Nesen kongresā jūs raksturojāt savu partiju kā “vienīgo eiropeisko” Latvijā? Nevarētu teikt, ka apzīmējums “eiropeisks” būtu īpaši oriģināls Latvijas politikā, tomēr no “Saskaņas” to dzirdēt ir interesanti. Vai varētu izskaidrot, kādā ziņā jūs esat eiropeiski?
N. Ušakovs: Es precizēšu – teicu, ka “Saskaņa” ir vienīgā eiropeiskā no lielajām partijām. Vienmēr izteikti proeiropeiska bija “Vienotība”, taču es šaubos, vai šī partija būs pārstāvēta nākamajā Saeimā. Ja runājam par Zaļo un zemnieku savienību, tad tai nekad nav bijušas pilnvērtīgas attiecības ar kādu no lielajām Eiropas politiskajām grupām. Tāpat Nacionālajai apvienībai. Taču “Saskaņa” ir pilnvērtīga Eiropas Sociālistu partijas locekle. Tas daudzus gadus bija mūsu partijas stratēģiskais mērķis, kas tagad vainagojies ar rezultātu.
Tātad “eiropeiskums” jūsu izpratnē ir labas attiecības ar citām Eiropas partijām?
Ja runājam par mūsu partijas vērtībām, tā ir sociāli atbildīga politika, kuru mēs konsekventi realizējam, piemēram, Rīgā kopš 2009. gada. Vienlaikus otra mūsu identitāte ir saskaņa – mēs esam pārliecināti, ka Latvijā latvieši un nelatvieši var veiksmīgi sastrādāties.
“Saskaņas” politiķi jau gadiem sevi dēvē par sociāldemokrātiem. Bet tagad jūs izvirzāt premjera kandidātu – Vjačeslavu Dombrovski. Viņš iepriekš pozicionējies kā izteikts liberālis. Atgādināšu, ka arī jūs viņu kādā intervijā saucāt par “pilnīgi traku liberāli”. Pēc tam parādās “Saskaņas” prezidenta kandidāts baptistu mācītājs Pēteris Sproģis – nepārprotami konservatīvu uzskatu paudējs, piedevām vēl, nākot politikā, bija aizņēmies Donalda Trampa lozungus. Kā tas viss iet kopā?
Tie cilvēki, kas nesen atnākuši uz “Saskaņu”, ir izvēlējušies mūsu partiju, labi apzinoties tās profilu. Ja mēs runājam par Vjačeslavu Dombrovski, ar kuru man ir gods draudzēties jau 23 gadus, tad vārdi “trakais liberālis” noteikti nebija tas skaļākais, ko esam viens otram veltījuši. Mēs bieži esam diskutējuši par politikas un ekonomikas jautājumiem, un tiešām – viedokļi bieži ir atšķīrušies. Vjačeslavs ir izgājis savu ceļu, uzkrājis pieredzi – teorētisku un praktisku, un esmu priecīgs par viņa lēmumu pievienoties “Saskaņai”.
Viņš ir mainījis savus politiskos uzskatus un kļuvis par sociāldemokrātu?
Tas, ko mēs redzam Eiropā, ir dažādu ideju tuvināšanās jeb tā saucamā konverģence. Arī sociāldemokrāti arvien vairāk runā un darbojas pie tā, lai ekonomika varētu vairāk pelnīt un būtu līdzekļi, ko izmantot sociālajām programmām. Tāpēc arī “Saskaņai” uz šīm Saeimas vēlēšanām būs ļoti stiprs ekonomiskais piedāvājums, un šajā ziņā Vjačeslava Dombrovska uzskati un pieredze ļoti labi iederas. Bet notiek arī pretējs process – labējās partijas sākušas saprast, ka bez sociālajām programmām arī iztikt nevar. Līdz ar to radikāla konfrontācija starp liberāļiem un sociāldemokrātiem šodien vairs nepastāv.
Un konservatīvisms arī turpat – viss vienā katlā?
Ja runājam par Pēteri Sproģi, nevienam nav noslēpums, ka Rīgā “Saskaņa” vienmēr ļoti aktīvi strādājusi kopā ar visām kristīgajām konfesijām. Ja kāds no konfesiju pārstāvjiem pieņēmis lēmumu pievienoties partijai – tas nav nekas pretdabisks, bet loģisks tālākās attīstības scenārijs.
Vai jūsu partneriem no citām Eiropas sociālajām partijām arī vērojama šāda attīstība, ka viņiem pievienojas konservatīvi mācītāji?
Eiropas Savienība ir pazīstama ar to, ka tur nepastāv “balts” un “melns”, kas diemžēl ļoti bieži parādās Latvijas politiķu un žurnālistu retorikā. Pasaule tomēr ir krāsaināka.
Bet tas, kas notika ar Sproģi, bija drausmīgs signāls no esošās elites – “nelien, citādi mēs mēģināsim sagraut tevi un tavu ģimeni”.
Ko nozīmē “sagraut”? Jūsu partijas biedrs Jānis Urbanovičs runā par kaut kādiem Sproģim izteiktiem draudiem, arī jūs tagad dramatizējat, bet nekādus konkrētus faktus nesakāt. Izskatās gan, ka jaunais politiķis vienkārši nebija gatavs kritiskiem vērtējumiem par savu izvēli.
Es tikai varu teikt, ka esošo eliti apkalpojošas pazīstamas personības un mediji izdarīja to, ko izdarīja.
Vai ideja iesaistīt politikā mācītāju nāca no “Saskaņas” piesaistītajiem amerikāņu konsultantiem?
Nē, neviens konsultants nevar ietekmēt to, ka cilvēki grib pievienoties “Saskaņai”. Tas ir mūsu ilggadējā darba rezultāts – gan tas, ko dara partija, gan tas, kā strādā Rīgas pašvaldība. Konsultanti sniedz ļoti svarīgus tehniska rakstura padomus, kas saistīti ar socioloģijas analīzi un tamlīdzīgi.
Jūs jau teicāt, ka Latvijā politiķi bieži visu vērtē kategorijās “balts” un “melns” un nespēj pieņemt viedokļu daudzveidību. Vai tas nav attiecināms arī uz jūsu un “Saskaņas” komunikāciju. Piemēram, tos rīdziniekus, kas iebilst pret Skanstes tramvaju, jūs nosaucat par “idiotu bariņu”. Cilvēki, kas uztraucas par kokiem Rīgā, jūsu vērtējumā esot “absolūti pajoliņi”. Varbūt šāda leksika iederas anonīmajos portāla komentāros, bet ja tā izskan no partijas līdera… Kā tas iet kopā ar pasludināto eiropeiskumu?
Man kā politiķim un amatpersonai ir tiesības izteikt viedokli, un es to darīšu. Ja kādā Rīgas ielā ir izveidotas vietas, kur atbilstoši plānam šogad paredzēts stādīt kokus, bet daži cilvēki pirms tam atskrien un iestāda savus kokus, tad viņi izskatās pēc pilnīgiem pajoliņiem.
Bet kāpēc vajag apsaukāties?
Ja vēlaties man dot padomus par komunikāciju, varat pieteikties Rīgas domē par preses sekretāru. Es atļaušos konkrētās situācijās par konkrētiem cilvēkiem pats izvēlēties vārdus. Pret Skanstes tramvaju cilvēki protestēja politisku iemeslu dēļ…
Un tāpēc viņi ir “idiotu bars”?
Ja viņi cenšas izgāzt projektu, kas pilsētai būs svarīgs solis attīstībā uz priekšu, – jā, šis vārds atbilst. Tāpat, ja cilvēki, kas Brīvības ielā vienā kvartālā sazīmē velojoslas, skaidri apzinoties, ka tālāk tās nav iespējams sazīmēt, tad viņi ir dīvainīši.
Tātad, ja kādas grupas aktivitātes jums nepatiks, jūs turpināsiet komunicēt šādā stilā?
Es centīšos izteikties vēl precīzāk. Es runāju par ļoti konkrētu šauru grupu, kas rīkojas tikai un vienīgi politisku apsvērumu dēļ. Viņi nepārstāv rīdziniekus, tie ir politiski oponenti.
Tad jau jūs rādāt piemēru, kā izturēties pret politiskajiem oponentiem? Arī jūsu partijas piekritējus var droši apsaukāt?
Ja runā par mūsu partijas biedriem un atbalstītājiem, par viņiem “Latvijas Avīzē” ir bijušas rakstītas dažādas trakas lietas. Es nekad neesmu vērsies ar aicinājumu mainīt avīzes komunikācijas stilu.
