Jūlijs jau beidzas, bet teātru vasara tikko ieskrējusies 0
Ražīgākie izklaidētāji
Jūlijs jau beidzas, taču teātru vasara tikko ieskrējusies, līdzi nesot bagātīgu brīvdabas izrāžu klāstu uz mazākām un lielākām skatuvēm visā Latvijā. Šogad pilsētu un lauku iedzīvotājiem radošās grupas sarūpējušas tik daudz iespēju, cik nevienu citu gadu nav bijis, proti, pavisam astoņus iestudējumus, no kuriem vasaras otrajā pusē gan varēs noskatīties vairs tikai piecus.
Absolūtais rekordists ir režisors Ivars Lūsis, kurš iestudējis gan “Septiņas vecmeitas”, gan “Septiņus vecpuišus”, gan “Žūpu Bērtuli” un arī komēdiju “Sieviņa uz stundu vai kafija diviem”. Neatpaliek režisora dzīvesbiedre aktrise Jūlija Ļaha, kura paspējusi ne tikai atveidot lomas trīs izrādēs, bet arī vienai no tām sarūpēt tērpus.
Teātra kritiķi rauc pieri par šādu darba ražīgumu, taču par gala rezultātu spriest neviens negrasās, jo nav aicināti to darīt. Taču uz publiku strādā kāds triks, proti, katrā no iestudējumiem ir odziņa – kāds labi pazīstams un tautā iemīļots aktieris. “Septiņās vecmeitās” tā ir Olga Dreģe, arī Raimonda Vazdika un Liene Šomase, “Septiņos vecpuišos” – vecmeistari Gunārs Placēns, Juris Strenga un Āris Rozentāls. Uz “Žūpu Bērtuli” skatītājus noteikti atvilinās trīs teātru – Nacionālā, Valmieras un Liepājas – aktieru trupa, bet uz komēdiju “Sieviņa uz stundu vai kafija diviem” – slavenais latviešu komiķu pāris Jānis Jarāns un Dainis Porgants. Turklāt šajā izrādē tās veidotāji piedāvā palūrēt pa atslēgas caurumu kāda laulātā pāra dzīvoklī, kur notiek neticamas un prātam neaptveramas lietas, un cilvēkiem tas ļoti patīk. Arī komēdijas “Žūpu Bērtulis” pamatā ir asprātīgs un sirsnīgs stāsts par kādu zemnieku, kurš, kunga prātā būdams, izjokots un noticējis, ka patiešām ir lielskungs.
Ar nopietnākiem virsrakstiem
Radošie cilvēki dažkārt spēlējas ar izrāžu nosaukumiem, lai piesaistītu publiku, taču Rūdolfa Blaumaņa komēdijas “Skroderdienas Silmačos” (rež. Z. Neimanis) un “Īsa pamācība mīlēšanā” komentārus neprasa, ja nu vienīgi Intara Rešetina režijā tā pārtapusi par “Īs(t)u pamācību mīlēšanā”, lai uzsvērtu galveno sižeta līniju – patiesi mīloša sirds pieņem arī otra cilvēka nepilnības un trūkumus. Taču šīs izrādes šovasar vairs neredzēsim, jo tās bija iecerētas Jāņu gaidīšanas laikam. Tāpat kā dziesmu spēli “Vajadzīga soliste”, kas veltīta šā gada jubilāram komponistam Zigmaram Liepiņam (65), ar dziedātāja Imanta Vanzoviča atgriešanos uz skatuves, kas jūlija sākumā piedzīvoja vien četras izrādes.
Toties pirms piecpadsmit gadiem Dailes teātrī iestudētais “Tobāgo!” komponista Ulda Marhilēviča sešdesmitās un libreta autores Māras Zālītes sešdesmit piektās jubilejas gadā atdzimis no jauna brīvdabas variantā, bet jau ar citu vēstījumu, kam fonā latviešu jaunās paaudzes došanās pasaulē labākas dzīves meklējumos. Pēc brīvdabas izrāžu sezonas beigām “Tobāgo!” vēl varēs noskatīties Latgales vēstniecībā “Gors” (13.10.), Rīgas Kongresu namā (15.10.) un Vidzemes koncertzālē “Cēsis” (27.10.).
Aigars Dinsbergs, “Muzikālā teātra 7” direktors
“2005. gadā “Izklaides producentu apvienība 7” ar “Vella kalpu” iestudējumu atjaunoja tolaik nepelnīti piemirsto brīvdabas izrāžu žanru, kam pēc pāris gadiem pievērsās arī citas radošās kompānijas. Redzot, cik liels tapis šādu izrāžu veidotāju pulks un jūtami izplēnējusi kvalitāte, degradējot šo žanru, nolēmām šovasar savus autoruzvedumus nepiedāvāt, jo nevēlamies konkurēt ar apšaubāma līmeņa iestudējumiem. Katra uzveduma tapšanā mēs ieguldām gan lielu darbu, gan naudu deviņu desmit mēnešu garumā, ieliekam tajā oriģinālas idejas, radām jaunu dramaturģisko materiālu. Lai gan šādas izrādes nevar nosaukt par augsto mākslu, tomēr vasaras brīvdabas izklaide var būt kvalitatīva un profesionāla, pie kā vienmēr esam strādājuši. Žēl, ka daudzi citi iet vieglāko ceļu, neiegulda tikpat kā neko, bet nosaka tādu pašu vai pat augstāku ieejas maksu. Cilvēki atnāk vienreiz un viļas, atnāk otrreiz un viļas, tad zaudē ticību šim žanram. Otrs bremzējošais faktors ir laika apstākļi, un šī vasara līdz šim izrādījusies tik neprognozējama kā reti kad. Pēdējos desmit gados mainījusies arī ekonomiskā situācija valstī. Pirmsākumos “Muzikālais teātris 7” uz vienu brīvdabas izrādi pulcēja 6 – 10 tūkstošus skatītāju, bet tagad par ko tādu vairs nevar sapņot. Tomēr cilvēkiem vasaras brīvdabas izklaides ir nepieciešamas, bet vienalga paliek jautājums par kvalitāti. Pats trakākais, ka daudziem patīk arī zema līmeņa “māksla”. Viņi smejas par banāliem jociņiem, kas veicina tieši tādu tiražēšanu arī turpmāk. Šogad pauzējam, bet nākotnē mūsu kvalitātes formula paliek nemainīga – sagādāt skatītājiem pozitīvas emocijas ar godīgu un profesionālu darbu.”
Olga Dreģe, aktrise
“Es ar lielu prieku piedalos visās izrādēs, kur mani aicina spēlēt, un darīšu to, kamēr veselība ļaus, jo šādā veidā varu uzrunāt skatītājus. Aktierim nav cita kritērija, kā vien iespēja strādāt, un ar katru režisoru ir interesanti sadarboties. Šovasar spēlēju izrādē “Tobāgo!” un “Septiņas vecmeitas”, kas pie skatītājiem dodas jau otro sezonu un spēlēta desmitiem reižu pārpildītās zālēs. Šie abi iestudējumi ir līmenī, jo te spēlē brīnišķīgi aktieri un nav vietas lētiem jociņiem. Nevienu darbu savā garajā aktrises mūžā neesmu darījusi kā mazāk svarīgu, zem sava goda un talanta. Neapšaubāmi, cilvēkiem brīvdabas izrādes ir vajadzīgas, to novērtē arī Kultūras ministrija, kuras pārstāvji bija ieradušies uz pirmizrādi “Tobāgo!” Valmieras pilsdrupu estrādē. Laikā, kad no Latvijas aizbrauc tik daudz jauniešu, šī izrāde ir ļoti aktuāla. Izrādes kvalitāti jau vērtē skatītāji, kuri nāk vai nenāk to skatīties.”
Lauris Gundars, dramaturgs, LR “Klasika” raidījuma “Šņorbēniņi” vadītājs
“Igaunijā vasaras izrāžu piedāvājumā ir pilnīgi atšķirīgs piegājiens. Viņi neorientējas uz apmeklētāju skaitu, bet gan kvalitāti. Visā valstī vasaras izklaižu programma ir ļoti plaša un profesionāla. Savulaik esmu skatījies igauņu brīvdabas izrādes un varu teikt, ka viņu skatītāju uztvere ir pavisam citāda nekā mūsējā – viņi ir pieradināti, ka teātris vasarā ir vienlīdz nopietns tam, kas sezonas laikā, ka izrādēm nav automātiski jāasociējas ar “masu” komēdijām vai nebeidzamu klasikas reproducēšanu. Pirms dažiem gadiem arī Latvijā mēģinājām piedāvāt nopietnu oriģinālkomēdiju “Latviešu kāzas”, kas neorientējās uz skatītāju kvantitāti, un tā bija teicami apmeklēta. Manuprāt, šovasar interesants varētu būt Valmieras vasaras teātra festivāls, taču tā ir tikai dažu dienu akcija, ar ko ir nepietiekami, jo pie mums nav tendences spēlēt teātri lauku sētās, šķūņos vai citās netradicionālās vietās, kā to dara igauņi. Tur tā jau ir tradīcija. Vasarā skatīties labu teātri ir ļoti vērtīgi. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Igaunijā spēlēja Antona Čehova lugu īstā muižā. Viņi domā par intimitāti, skatītāja līdzpārdzīvojumu, nevis iespēju “ierēkt”. Vēroju, ka Latvijā izrādes lielākoties notiek lielās estrādēs, tā liekot aizdomāties par naudas pelnīšanas prioritāti. Iespējams, izņēmums “Skroderdienas Silmačos” Druvienā vai “Braku” sētā, taču tas vairāk izskatās pēc obligātās nodevas Blaumanim un arī ir vienreizējs pasākums. Vēlos domāt, ka mūsu skatītājs nav tikai peļņas avots, aizbildinoties, ka tas alkst lūkot populāras TV seriālu sejas. Ko citu viņam skatīties? Ja šo jautājumu risinās neatkarīgas valsts nedotētas grupas, gluži loģiski – nekas nemainīsies, jo iestudējumi ir jāatpelna. Bumba tomēr valsts teātru lauciņā.”
*****
Šīs vasaras brīvdabas izrādes
“Septiņas vecmeitas” (4.08. Ezere, 6.08. Krāslava)
“Septiņi vecpuiši” (30.07. Kandava, 11.08. Preiļi)
“Žūpu Bērtulis” (10.08. Jēkabpils, 11.08. Liepāja, 12.08. Talsi, 13.08. Cēsis, 20.08. Madona, 25.08. Kuldīga)
“Tobāgo!” (5.08. Dobele, 11.08. Kandava, 12.08. Bauska, 25.08. Saulkrasti, 26.08. Ikšķile)
Valmieras vasaras teātra festivāls (4. – 6.08.)
