Jūlijs Beļavnieks: Nevietā ir Viņķeles žēlošanās… 2
Veselības ministre Ilze Viņķele publiskajā telpā deklarē, ka ir likuma paklausīgs cilvēks. Tomēr praktiskā rīcība par to gan neliecina. Partijas “Attīstībai/Par” priekšvēlēšanu programmā, kuras izstrādāšanā, domājams, aktīvi piedalījās arī I. Viņķele, ierakstīts, ka “mūsu plāns – atcelt veselības aprūpes ierobežošanas likumu”. Runa tātad ir par 12. Saeimas laikā pieņemto Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Tik klaju pretstāvi iepriekš pieņemtajiem likumiem un lēmumiem neatļāvās neviena cita no partijām, kas startēja 13. Saeimas vēlēšanās.
Tāda nostāja pastiprina iedzīvotāju vispārēju neuzticēšanos Saeimas pieņemtajiem likumiem un valdības lēmumiem.
Arī šajā veselības aprūpes finansēšanas gadījumā: tūkstošiem valsts iedzīvotāju, apzinoties, ka viņi nav sociāli apdrošināti, uzsāka likumā noteiktos maksājumus.
Pēc Saeimas vēlēšanām jaunā veselības ministre turpināja iepriekš nosprausto līniju: visu veidu veselības pakalpojumi jāsaņem visiem neatkarīgi no viņu līdzdalības sistēmas finansēšanā. Aktīvs šādas pieejas atbalstītājs ir arī ministres partijas biedrs Andris Skride, kurš Saeimā ieņem par veselības aprūpi atbildīgās komisijas vadītāja amatu.
Jau Veselības aprūpes finansēšanas likuma sagatavošanas laikā pret brīvprātīgo apdrošināšanas iemaksu veikšanu un ministri Andu Čakšu visai agresīvi iestājās Latvijas Ārstu biedrības un Ģimenes ārstu asociācijas vadītāji. Bija dzirdami dažādi visai apšaubāmi lozungi: pret nodokļu nemaksātājiem un aplokšņu algām jācīnās Valsts ieņēmumu dienestam, nevis ārstiem; ar nodokļu iekasēšanu nav jānodarbojas Veselības ministrijai.
Premjerministrs Krišjānis Kariņš gan piekrīt, ka veselības aprūpei ir jābūt visiem pieejamai, bet ar piebildi, ka visi arī taisnīgi piedalās šīs sistēmas finansēšanā.
Viņķele publiski apgalvo, ka valstī nav tādu, kuri neveic kaut kādus maksājumus, norādot, ka pašreizējais likums diskriminē pacientus pēc nodokļu maksāšanas statusa.
Tomēr vajadzētu atzīt, ka valstī ir pietiekami daudz tādu cilvēku, kuri varētu strādāt, bet viņi to nedara, kā arī tādi, kuri strādā nelegāli un piedalās ekonomikā ar t. s.melno naudu.
Var cerēt, ka piekļuve veselības aprūpei atkarībā no nodokļu maksāšanas fakta spētu mainīt cilvēku sapratni par nodokļu maksāšanu.
Viņķeles pēdējā laika publiskie paziņojumi liecina, ka arī viņa sākusi saprast problēmas nopietnību. Tiek piedāvāts visiem ārpus vispārējā nodokļa režīma strādājošajiem no viņu ienākumiem maksāt nelielu iemaksu – 51 eiro, novirzot to veselības aprūpei. Bet cilvēku ienākumi ir ļoti atšķirīgi, tad kāpēc būtu jāmaksā visiem vienādi?
Brīvprātīgi obligātais maksājums, ko paredz spēkā esošais likums, noteica 250 eiro likmi 2018. gadā un 400 eiro likmi 2019. gadā. Būtu loģiski, ja šādi maksājumi nodrošinātu tiesības ne tikai uz pilnu veselības aprūpi, bet arī uz citu veidu sociālo nodrošinājumu.
Patlaban Latvijā ir pārāk daudz to, kas strādā dažādos nodokļu režīmos, aplokšņu algu saņēmēju un citu veidu nodokļu “optimizētāju”. Pienākot pensijas vecumam, šodienas “taupītāji” vainos valsti par viņu ārkārtīgi zemo sociālo nodrošinājumu.
Nevietā ir Viņķeles žēlošanās, ka “esmu savā veidā ķīlniece iepriekšējiem neveiksmīgajiem politiskajiem lēmumiem”.
Ķīlnieces lomā ministre, manuprāt, ir nonākusi pašpārliecināto paziņojumu dēļ, ka viss iepriekš lemtais ir nekur nederīgs.
Cik var saprast, dati par visiem iedzīvotājiem un to atbilstību pilnai veselības nozares pakalpojumu saņemšanai tagad ir apkopoti vienotā reģistrā, ko diemžēl nepaspēja sakārtot līdz 1. janvārim. Bet tāpēc jau nav jālauž izstrādātā un ar likumu apstiprinātā sistēma, atliek to tikai darba gaitā precizēt un pilnveidot.
Publiskajā telpā tiek propagandēts, ka ārstiem nav jākļūst par nodokļu inspektoriem. Katrā medicīnas iestādē, kas veic tos vai citus izmeklējumus vai procedūras, ir reģistratūra, kurā pacienti veic noteiktās iemaksas. Nodokļu maksātāji un iedzīvotāju grupas, kuru veselības apdrošināšanu garantē valsts, par katru procedūru iemaksā iepriekš noteiktu pacienta iemaksu. Savukārt apdrošināto vienotajā reģistrā neietilpstošajiem pacientiem vajadzētu samaksāt izmeklējuma vai procedūras pilnu cenu.
Pilnu cenu maksātu arī no citām valstīm iebraukušie Latvijas medicīnas iestāžu pakalpojumu izmantotāji, ar šo izdevumu piedziņu no ārvalstīm nav jānodarbojas Latvijas institūcijām.
Veselības ministrijai un Saeimas deputātiem droši vien vajadzētu atgriezties pie jautājuma, cik pamatoti un kādā apmērā veselības nozarei iedalītie valsts budžeta līdzekļi tiek novirzīti privātajām medicīnas iestādēm. Iepriekšējās Saeimas laikā šo problēmu aktualizēja deputāts Romualds Ražuks.
Diemžēl privātās nozares un to lobiju iebildumu dēļ ierosinātā ideja tika apslāpēta. Jautājums ir ne tikai par finansēm, bet arī par nevienlīdzīgām iespējām medicīnas personāla atalgošanā. Valsts ar finanšu politiku patlaban faktiski sekmē ārstu un medmāsu aizplūšanu no valsts un pašvaldību medicīnas iestādēm uz privāto sektoru.
