Jūlijas jaunkundzes kaislību līkločos 0
Dailes teātrī tikko iestudētā Patrika Mārbera luga “Pēc Jūlijas jaunkundzes” sarakstīta 1995. gadā un kopš tā laika piedzīvojusi veiksmīgus Brodvejas jauniestudējumus, pēc britu recenzentu domām, atjaunojot oriģinālā Augusta Strindberga dramatiskā darba (kura motīvi ir Mārbera lugas pamatā) vitalitāti mūsdienās. Režisores Lauras Grozas-Ķiberes pievēršanās Mārbera lugai apliecina mākslinieces neatslābstošo interesi par tēmu – attiecības starp sabiedrību un autsaiderismu, kas atspoguļojas arī režisores jaunākajos šīs sezonas darbos (P. Mārbera “Heda Gablere” Liepājas teātrī, Dž. Batervērta “Jeruzaleme” Dailes teātrī).
Arī Jūlijas jaunkundze iemieso tēlu, kas neiederas apkārtējā vidē un nepārprotami ir atšķirīgs no standartiem. Sižets par jaunkundzes attiecībām ar zemākas kārtas vīrieti, lugā – šoferi Džonu –, viņa līgavas, kalpotājas Kristīnas acu priekšā būtībā ir psiholoģisks trilleris. Mārbera lugas darbību režisore pārceļ uz neseno breksita norises nakti, lai ar aktuālo sociālo diskursu saasinātu attiecību spriedzi starp trim lugas tēliem. Kaut arī vārdi un atribūti ir citi, ārējo apstākļu papildinājums tomēr nepārveido freidisma psihoanalīzē bāzēto motivāciju. Juteklisko dziņu līmenī attiecību pamatmotīvi kopš Strindberga laikiem lugas attiecību trīsstūrī nav mainījušies.
Iestudējums “Pēc Jūlijas jaunkundzes” ierakstās Lauras Grozas-Ķiberes stilā ar ietilpīgu vizuālo un skanisko inscenējumu, kas Mazās skatuves nelielajā formātā ir vairāk koncentrēts. Zīmīgs izteiksmes līdzeklis ir muzikālās partitūras atskaņojums no mobilajiem telefoniem, ko tēlotāji paši ieslēdz un ievieto stikla glāzēs. Scenogrāfa “-8” veidotais elegantais telpas iekārtojums – pelēka vide – liecina par bezpersonisku anonimitāti un pat sterilitāti, taču jēdzienisko slodzi nes atsevišķi spilgti akcenti. Darbības vieta atveido mūsdienīgu plašu virtuvi, ko jūtīgās Jāņa Sniķera gaismu spēles transformē atbilstoši emocionālo nianšu noskaņojumam. Neuzkrītoši, tomēr zīmīgi skatuvi “griež” līnija – sarkana magnētiskā plāksne ar virtuves nažiem, kas stiepjas fona platumā un asociējas ar draudīgi pietuvinātu horizontu vai nāves līniju. Uz skatuves centrā paaugstinātā galda – letes top ēdiens, tiek labotas kurpes. Ap, zem un virs letes vienas nakts notikumus nospēlē mājas īpašnieka meita Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Jūlijas jaunkundze), Dainis Grūbe (šoferis Džons) un Kristīne Nevarauska (virtuvene Kristīna). Dailes teātra pieredzējušo aktieru lomu atklāsme ir jūtīga un līdzsvarota.
Par izrādes sākumu un šīs nakts īpašo atskaites punktu kļūst Kristīnas novērtējums ielu notikumiem, uz kuriem viņa skatās caur žalūzijām. Sieviete atraisās dīvainos, krampjainos smieklos, kur sākotnēji skan ņirdzīga intonācija par tiem, kuri aiz loga svin sociālā apvērsuma uzvaru, pēc tam smiekli pāriet izmisuma intonācijā pašai par sevi. Aktrise nepaskaidro smieklus, un tās ir vienīgās spilgtās emocijas, ko viņa atklāj tēlā. Dominējoša un precīzi nospēlēta ir cita Kristīnas īpašība – savtīgās piederības stabilitāte, kas apdrošināta ar pacietību pret līgavaini.
Jau no pirmās minūtes, kad Džons parādās virtuvē, redzams viņā iemiesotais uzpūtības un verdziskuma instinktu sajaukums. Aktieris Dainis Grūbe atklāj, ka viņa varonis ir “uzvilcies” par tikko kā notikušo Jūlijas jaunkundzes “vaļīgo” uzvedību pret kādu oficieri, kas negaidīti paver jaunas enerģijas uzplūdus. Priekšnojautā par kaut ko liktenīgu, izkāpināta un nelīdzsvarota, neaizsargāta un bravurīga virtuvē ienāk Jūlija. Viņa demonstrē savu pārākumu pār Džonu, liekot skūpstīt kurpi, tādējādi pazemojot šoferi kā kalpu un vienlaikus seksuāli izaicinot. Ārēji šajā tēlā ar īsajiem sprogainajiem matiem un stūrainajām kustībām nolasāms zēniskums, arī Jūlijas aicinājumā Džonam uz deju gandrīz nav nekā sievišķīga. Aktrises Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidojumā Jūlija nepārprotami ir sieviete, kas nejūtas labi savā sociālajā statusā un ķermenī. Arī Džons ir pretrunīgs tēls, kurš vienlaikus cenšas kontrolēt situāciju un ieņemt varas pozīciju, uzskrūvējot bāra sēdekli gluži kā vēlamo statusa maiņu, tomēr saimnieka kurpju pucēšana viņam ir tikpat svarīga ceremonija, par ko viņš cer saņemt kunga uzslavas. Attiecībās starp Jūliju un Džonu savijas sociālā statusa cīņas ar jutekliskiem impulsiem, kur katrs iekšējo pretrunu plosītais varonis iemieso viens otram cienīgu egocentrisku psiholoģisko tipu.
Izrāde pēta Mārbera lugas psiholoģisko un fizisko attiecību modeļus sarežģītā situācijā, kur trīs savstarpēji atkarīgi varoņi nežēlīgi plosa viens otru, lai uzvarētu un lai būtu tie, par ko ir neiespējami būt. Pretrunas ir saasinātas, izkāpinājuma līmenis – nepārvarams. Izrādes nobeigums iestudēts atvērtā veidā, kad galvenais varonis būtībā sastingst, lai arī fiziski raustās uz divām pretējām pusēm, tā arī nespējot izšķirties, kurp doties. Tumsas fināls pārcērt nebeidzamo izvēli starp iekāri un bailēm, godkāri un brīvību, kaislību un pienākumu. Skaists atrisinājums, kas uzskatāmi attēlo paradoksāli neatrisināmo konfliktu.
UZZIŅA
Patriks Mārbers, “Pēc Jūlijas jaunkundzes”, kaislību drāma vienā daļā Dailes teātra Mazajā zālē pēc Augusta Strindberga lugas “Jūlijas jaunkundze” motīviem.
Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs “-8”, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kristīne Nevarauska, Dainis Grūbe.
Nākamās izrādes: 3., 4., 24. aprīlī.
VĀRDS SKATĪTĀJAM
Armands Kalniņš: “Iestudējumā ir gan dzimumu cīņa, gan mīlestības un naida attiecības. Tomēr mani šoreiz īpaši piesaistīja kungu un kalpu attiecības, kas citreiz varbūt nebūtu būtiski. Lugā (autors notikumus no Zviedrijas pārnesis uz Angliju) minētā leiboristu (sociāldemokrātu) nākšana pie varas 1945. gadā izrādē laikam nomainīta ar breksita situāciju, angļiem tas var būt papildu fons, kas problēmu rāda plašāk. Politiski kalpu domāšana mēdz būt bīstama daudzās sabiedrībās, arī Latvijā. Nevar būt kungi savā zemē, ja domā un izturas kā kalpi.”
Dailesteatris.lv #Skatītājs vērtē
