Medniekstāsti. Jūlija vilinājums – buki un mežacūkas 0
Jūnija beigas un jūlijs – vasaras pilnbrieds. Rit stirnāžu riests, un ir iespēja ļaut spēcīgākajiem āžiem nodot savus gēnus tālāk un tikai pēc tam viņus nomedīt. Laukos labība sasniegusi piengatavību un vilināt vilina rukšus ārā no biezokņiem. Kā medniekiem šajā laikā veicies?
Medību dieviete bijusi labvēlīga arī Viesturam Kozlovskim, kurš varenu mežakuili nomedījis Balvu pagastā.
Vēstulē viņš raksta: “Bija jūnija pirmspēdējā diena. No rīta sazvanīju medību biedru Aivaru. Norunājām, ka jāapseko ziemas kviešu lauki, jo graudi jau sāk iet pienā. Apsekojot laukus, konstatējām, ka divos laukos mežarukši jau diezgan labi pabradājuši kviešus, tāpēc uzreiz aizvedām un meža malā uzstādījām medību torni. Norunājām, ka vakarā iesim sargāt katrs savu lauku. Pirms deviņiem vakarā jau biju tornī un izbaudīju mierīgo novakari. Tikko biju iekārtojies, kā aptuveni 20 metru attālumā no meža izlīda stirnu āzis.
Skaists, bet nodomāju, ka viņam vēl jāpaaugas. Tā nu es sēžu un stirnu āža sabiedrībā baudu saulrietu, kad uz lauka pa to pašu ceļu iznāk vēl viens stirnu āzis, izteikti jaunāks. Tas vecākajam nebija pa prātam, tādēļ viņš aizdzina jauno un arī pats ieskrēja krūmos. Jau sāka krēslot, kad sadzirdēju, kā mežā aiz gravas lūst avenāji, bet ļoti klusi. Nodomāju, ka atkal āzis nāk atpakaļ ganīties. Pulkstenis jau bija pāri vienpadsmitiem, kad no tās pašas stirnāžu takas zem alkšņu zariem uz lauka parādījās melns siluets. Sapratu, ka nav vis āzis. Mežakuilis iegāja aptuveni divus metrus kviešu laukā, apstājās un plūca kviešu vārpas. Kādas desmit minūtes nogaidījis un pārliecinājies, ka tas noteikti ir kuilis un sivēnu tuvumā nav, raidīju šāvienu, un mežakuilis uzsāka savu pēdējo trīsdesmit metru skrējienu pa kviešu lauku…”
Skaists stirnāzis ticis Kasparam Dreijeram, kurš medī Bārbeles pusē.
Vēstulē veiksmīgais mednieks raksta:“Ļoti iespējams, ka šo skaisto āzi manīju jau pagājušās stirnu medību sezonas noslēgumā, taču toreiz gludstobra iespējas īsti neļāva aizsniegties līdz skaistajam medījumam, tāpēc nolēmu šāvienu atlikt uz nākamo sezonu. Šogad stirnāžu atklāšanai jau biju gatavs ar pārvalkā ieliktu katra mednieka sapni – jaunu spico. Tāpat gari nebija jādomā par vietas izvēli – tā pati, kur pagājušajā sezonā manīts skaistais eksemplārs. Atklāšanas reizē šāviens gan izpalika jāņuzāļu lasītāju dēļ, kuri savus medījumus plūca tiešā līnijā no manis aiz šī āža. Pēc nepilnas nedēļas atkal tika pieteikta šī pati vieta. Ierados laikus, varbūt pat pārāk, bet ar lielo zvēru kustību laiks nevilkās: trīs āži, viena kaza, divi mazi lapsēni, bet no noskatītā ne miņas. Pēc kārtīga lietus gāziena, no kura nācās patverties automašīnā, atgriezos vietā. Vērojot binoklī visus apkārt esošos zvērus, ievēroju īsto.
Pieļauju, ka viņš bija gulējis garajā zālē visu šo laiku, jo pēkšņi uzradās pašā pļavas vidū. Attālums nedaudz virs 100 metriem, virziens drošs, dzīvnieks ar sānu. Ilgi vairs nedomāju, izšāvu. Pēc brīža SMS no kolēģa: “Ir?”, atbildu: “Ir!” Āzis krita uz vietas. Paldies Diānai par lielisko medījumu ar skaisto trofeju!”
Jānim Opmanim no Valmieras arī izdevies nomedīt lielisku stirnāzi.
Lūk, ko stāsta veiksmīgais valmierietis:“Bija 9. jūlija pievakare. Daru ikdienišķos lauku darbus un pie sevis prātoju, kur palikušas visas mežacūkas, kas iepriekš mielojušās kviešos. Tā kā laika apstākļi uzlabojušies, nolemju, ka jāiet paskatīt, kurā no četriem kviešu laukiem rukši nāk. Sakravāju aprīkojumu un nedaudz pēc deviņiem vakarā izbraucu no mājām. Braucot uz iecerēto vietu, atcerējos, ka pirms dažām dienām vienā īpašā pļaviņā redzēju palielu āzi. Bet nevarēju viņu nopētīt – āzis veikli paslēpās. Tā kā līdz cūku kustībai laika gana, piestāju pie īpašās pļaviņas un nostājos akmens čupas aizsegā. Zinot, ka stirnu riests mūspusē jau sācies, pāris reizes uzpīkstināju buku pīkstuli. Ilgi nebija jāgaida, kad no krūmiem izskrēja kaziņa un pēc pāris minūtēm āzis. Binoklī redzams, ka ragi palieli. Tā kā optikā palielinājums ir 15x, redzēju, ka ragi ir gari, pērļaini un masīvi.
Pieņēmu lēmumu medīt. Krusts uz desmitnieka, un āzis saļima no 7 Rem Mag GMX lodes. Nogaidīju brīdi, lai kaziņa aiziet, un gāju klāt skatīt. Ieraudzīju savu skaistuli – ragi lielāki, nekā sākumā šķita, provizoriski vismaz sudraba medaļas vērti. Pēc savas tradīcijas ieliku āzītim mutē pēdējo kumosu – ozola zariņu. Neliela fotosesija, liku medījumu mašīnā un braucu skatīt rukšus. Viņi tā arī neatnāca, bet lai jau, man taču bija skaista trofeja. Jāpiezīmē, ka šis man ir jau otrais medaļnieks šosezon. Daudzo neperspektīvo āzīšu medīšana atmaksājas. Paldies Diānai, un šaujiet garām!”
29. jūnijs Elvim Upeniekam no Tukuma ir īpašs. Šo dienu medību dieviete Diāna, šķiet, atvēlējusi tieši viņam.
“29. jūnijs manās medību gaitās ir ļoti zīmīgs datums,” atklāj Elvis. “Pagājušajā gadā tieši šajā dienā pirmo reizi piedalījos gaides medībās. Man izdevās nomedīt savu pirmo buciņu. Protams, pēc tam aktīvi medīju, bija dzinējmedību sezona. Dienu iepriekš man zvanīja medību kolēģis Mārtiņš un aicināja medībās. Piedāvāju braukt nākamajā dienā – tas ir, 29. jūnijā. Bija zināms, kur uz kviešiem nāk mežacūkas. Sapratām, ka ēdāji nav sivēnmāte ar sivēniem, jo to šajā laikā medīt nebūtu ētiski. Tā klāt 29. jūnija vakars. Satiekamies pie lauka un ejam iekšā. Draugs teic, ka viņu neatstāj sajūta, ka medījums būs. Es atjokoju, ka man medījums šajā datumā būs katru gadu. Gāju pa tehnoloģisko sliedi aptuveni simt metru no meža.
Līdz tornītim bija palikuši metri septiņdesmit, kad saklausīju pamatīgu troksni, kas tuvojās. Pulkstenis bija ap deviņiem vakarā. Ievēroju divus rukšus, kas burtiski izlēca no meža. Tajā brīdī redzēju tikai ausis. Taču divi pāri un nekur citur kvieši nekustējās. Viņi šķērsoja pirmo sējumu, iegāja otrajā sliedē un apstājās. Ar zīmēm rādu kolēģim, ka rukši ir laukā, tikai jāgaida. Tikmēr rukši šķērsoja otro sējumu un ienāca trešajā sliedē pie manis desmit metru attālumā. Atlika tikai izšaut. Ruksis palika turpat uz vietas. Pārliecība, ka 29. jūnijs ir mana diena, nu kļuvusi vēl lielāka.”
Kuilis ar Monolit lodi zem ādas
Mednieki Limbažu pusē bija saposušies stirnāžu medībām. Taču Diāna viņiem bija atvēlējusi varenu, vismaz piecus sešus gadus vecu mežakuili. Taču lielākais pārsteigums nebija vis raženais medījums, bet Monolit lode, ko mednieki atrada, dīrājot medījumu.12. kalibra tērauda lode bija iestrēgusi tūlīt aiz ādas, virs bruņas, nesasniedzot muskuļaudus. Arī sastrutojuma nebija.
Mednieki lēš, ka ievainojumu kuilis guvis, visticamāk, ziemā, kad tik raženam dzīvniekam bruņa var sa-sniegt 10 cm biezumu.
Uzņēmuma DDupleks ražotā munīcija ir ļoti efektīva, ja vien ievēro saprātīgu distanci. Tāpēc jāsecina, ka mednieks, kurš raidījis lodi, to darījis no ļoti liela attāluma, kas nav pieļaujams arī no medību ētikas un drošības viedokļa. Nevar izslēgt arī to, ka lodes ceļā trāpījies kāds koks, kas dzēsis daļu lodes enerģijas. Mednieki skaidroja – ja būtu ievērota šaušanas distance, trāpījums vietā, kur tika atrasta lode, būtu nāvējošs.
Interesanti, ka mednieki zināja stāstīt, ka pirms kāda laika Cēsu pusē no nomedītas mežacūkas izvilktas divas Monolit lodes, PAM lode un sauja renkuļu. Dzīvnieks pēc savainojumiem kādu laiku vēl bija dzīvojis. Jāņem vērā, ka gadījumā, kad nav redzamas asinspēdas, tāpat nevar droši apgalvot, ka dzīvniekam nav trāpīts. Vislabāk situāciju pārbaudīt ar labi apmācītu asinspēdu suni.
Vairāk lasiet žurnāla Medības augusta numurā
