Juku laiku svētais 0
Edīte Višogroda, 20. gadsimta femīnās ētikas filozofe, papētījusi katoļu svēto dzīvesstāstus, secināja, ka gadsimtiem ilgi šiem dzīvošanas paraugiem bijusi arī ētiska nozīme.
Paralēli sabiedrībā un likumos jau pastāvošajām morāles normām caur šiem stāstiem mūsu mātes un vecmāmiņas mācījušas stāstījuma jeb naratīvo ētiku, kas nedod gatavas atbildes uz morāles jautājumiem, bet rāda dzīves situāciju visā tās sarežģītībā, liekot iegaumēt iespējamās rīcības matricas, tādējādi modelējot nākotnē neprognozējamas morālās dilemmas.
20. gadsimta “svēto” stāsti jāmeklē vēsturē, un par to, ka tieši vēsture mūsdienās ir morālo cīniņu epicentrs, ļauj nojaust tas, cik emocijām piesātināti un nerimtīgi joprojām tiek diskutētas dažādas tās interpretācijas. No šādām pozīcijām raugoties, “Dirty Deal Teatro” izrādes “Andrievs Niedra” dramaturģijai izmantotā mācītāja, dzejnieka, tautas kalpa autobiogrāfija “Tautas nodevēja atmiņas” ir ideāls naratīvās ētikas paraugs.
Uz skatuves redzamais skar grūti pārstāstāmu posmu Latvijas vēsturē: 1919. gadu, kad daļa Latvijas okupēta, Ulmaņa kabinets evakuēts uz Liepāju un iekšēju nesaskaņu rezultātā gāzts, sabiedrotie būtu gatavi atbalstīt nesen dibinātās Latvijas valsts atjaunošanu, taču nav oficiālas amatpersonas, ar kuru vest sarunas. Andrievs Niedra uzņemas pārrunu vedēja, vēlāk – pagaidu valdības vadītāja lomu, kas viņam maksā valsts nodevēja statusu. Šis ir tas gadījums, kad cilvēks sastopas ar nebijušu morālu dilemmu – kāda tad ir tikumiska rīcība juku laikos? Politisku juku laikos izšķiroša nozīme ir viena cilvēka iniciatīvai, taču tajā brīdī tās motivācijai jānāk nevis no vēsturiskā taisnīguma, ko izvērtēs tikai pēc gadiem, bet gan no paša cilvēka pasaules uzskata. Andrievs Niedra autobiogrāfijā skaidro savas rīcības avotus. Viņš sevi nesauc par patriotu, jo, lai mīlētu valsti, smadzenes neesot vajadzīgas. Viņš saka, ka ir Latvijas reverents, proti – godbijīgs pret valsti, un viņa tēvzemes mīlestība izpaužas spējā spriest un darboties.
Izrādes pirmā veiksme ir Kārļa Krūmiņa debija dramaturģijā, pārstrādājot apjomīgo sējumu “Tautas nodevēja atmiņas” skatuviski baudāmu, viņš ir arī Andrieva Niedras iemiesotājs uz skatuves. Izrāde sākas ar Krūmiņa uznācienu, uzzinām, ka, par spīti apsūdzībai valsts nodevībā, Niedras dzimtā ar godbijību glabāts šis vārds, jau vairākās paaudzēs vienu no dēliem nosaucot par Andrievu. Kad skatītājam sajukuši vienā putrā visi brālēni andrievi niedras, izrāde pārtop spiritisma seansā, kurā iespēja sajūsmināties par otra izrādes aktiera – Emīla Kivlenieka – lieliskajām vokālajām dotībām. Izsaucot pagātnes garus, bezgala skaisti, ar svinīgām pauzēm, izskan “Dažu skaistu ziedu” – dziesma, kuras vārdu autors ir Andrievs Niedra.
Režisors Valters Sīlis ir meistars uzvest uz teātra skatuves literāru tekstu ar lielu faktu materiālu, kas citkārt aktieri dara tik bezpalīdzīgu. Arī šai izrādē skatītājs brīžam jūtas sapinies visos 1919. gada politiskajās jukās iesaistīto uzvārdos un militāro vienību nosaukumos. Lai varētu sekot stāstījumam, pie sienas portretu rinda gluži kā skolā (scenogrāfs Uģis Bērziņš). Kad stāsts ir par boļševiku pusē notiekošo, izgaismojas Ļeņina bilde, tad vācieši, Kārlis Ulmanis, ģenerālis Balodis… Savukārt Emīlam Kivleniekam portretos attēlotie personāži jāiemieso, pārdesmit sekunžu laikā pilnībā nomainot tēlu: ne tikai pielipinot ūsiņas, bet pieņemot arī citu stāju, akcentu, un viņam tas padodas aktieriski spoži. Arī Kārļa Krūmiņa trenētajam augumam piestiprināts pamatīgs vēderiņš, kustības iestudētas atbilstošas – sīka tipināšana, griešanās ar visu ķermeni un rūķa balss. Grims tīši veidots paraupji, tas darbojas kā nemitīgs atgādinājums, ka šī iemiesošanās ir distancēti ironiska, gluži tāpat kā Andrieva Niedras stāstījums, kurā viņš ar laika atstarpi mēģina skaidrot savas – tā sauktās valsts nodevības – vēsturi.
Šim stāstam tomēr vēl ir arī otra puse: Andrievs Niedra vienlaikus ir ne vien racionāli domājošs politiķis, bet arī traģiska, jutīga personība – literāts, teologs, dzejnieks. Lieliski šī pretruna izspēlēta epizodē, kurā viens no Niedras cietumsargiem – anarhists – tāds jauns puikiņš, atzīstas, ka Andrieva Niedras dzejoļi viņu noved līdz asarām ne mazāk kā politiskās idejas. Emīla Kivlenieka izcili izpildītās Alfrēda Kalniņa dziesmas “Brīnos es” vārdi – “vakar tur aiz meža slēdzās,/ tev uz mūžu tēva nams,/ ceļš uz manu dzimto zemi/ nenospraudīts, nezināms” pravietiski sarakstīti Andrieva Niedras daiļrades pašā sākumā – noslēdz stāstu par spriedumu “tautas nodevēja” lietā, tiesiski nepamatoto aizliegumu viņam atgriezties dzimtenē. Bravo! Ir tapis saviļņojošs juku laiku svētā stāsts, kurā pameklējot var atrast visas trīs beatifikācijas fāzes: ir ticības pārbaudījums, ir tikumiskā pašaizliedzība, ir brīnumdarbs. Un arī morāles mācība. Izrādes anotācijā “Andrievs Niedra” pieteikts kā stāsts par Latvijas valsts tapšanu. Un šai stāstā bijuši ne tikai parādes momenti, bet arī politiskas rīvēšanās rezultātā netaisni salauzti likteņi.
Uzziņa
“Andrievs Niedra”, politisks trilleris “Dirty Deal Teatro”
Režisors: Valters Sīlis, dramaturgs Kārlis Krūmiņš, Uģa Bērziņa kostīmi un scenogrāfija, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.
Aktieri: Kārlis krūmiņš, Emīls Kivlenieks.
Nākamās izrādes: 15., 16., 17. martā.
