Judins skaidro savu pozīciju 0
Saeimas deputāts jurists tiesību doktors Andrejs Judins (“Vienotība”), ievēlēts vadīt apakškomisiju, kurai jāizvērtē operatīvās darbības likums, intervijā žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Mārai Libekai skaidro procesu virzību pēc referenduma. Savā skatījumā un vērtējumā.
V. Krustiņš: – Pēdējais notikums referenduma sakarā ir tā organizatora, ekonomikas doktora Aleksandra Gapoņenko intervija laikrakstā “NRA”. Tajā viņš stāsta, ka nerimsies cīņā par varu.
A. Judins: – Neesmu to lasījis. Gapoņenko nav tā persona, kuras darbībai es sekotu līdzi.
Lai Gapoņenko stāsta savu viedokli, ja viņam tas šķiet tik svarīgi. Bet es ieteiktu nepārspīlēt stāstītā nozīmi un neuzskatīt, ka tā domā visi krievi. Es saprotu, ka ir spēks, kas cenšas šķelt sabiedrību. Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi paust savu viedokli. Bet ir svarīgi, lai drošības iestādes pievērstu uzmanību darbiem, kas kurina naidu. Es negribu teikt, ka kāds būtu jāvajā, bet līdzi gan ir jāseko un jāreaģē nepieciešamības gadījumos.
Mediji pievērš pārāk lielu uzmanību tam, ko saka tāds Gapoņenko vai Lindermans.
Viņu apgalvojumi, ka viņi, lūk, pārstāvot krievu kopienu, ir pārspīlēti. Tiesa, Latvijā ir tādi cilvēki, kas neciena Latvijas valsti, kuri tās vietā grib redzēt pavisam citu valsti, savā gaumē. Kā mums rīkoties? Mums jābūt stipriem un nav jāpakļaujas šantāžai, ko mēs dzirdam.
– Tie ir vārdi, vārdi… Mērķi?
– Pēc referenduma nevajadzētu meklēt ienaidniekus, visus krievvalodīgos saliekot vienā grozā, jo viņi, lūk, apvienošoties, lai grautu Latvijas valsti. Tā nav un nebūs! Mums svarīgi skaidrot savu pozīciju, paust viedokli un diskutēt par problēmu. Bet nevis tā, kā daži saka – taisīsim pamieru jeb kompromisu starp latviešiem un krieviem. Ja ir jautājums būt vai nebūt neatkarīgai valstij, mēs nevaram taisīt izlīgumu un atteikties no neatkarības. Tāpēc ir ļoti svarīgi strādāt, lai latvieši sadzirdētu krievus un krievi – latviešus. Par saliedētību ir jārunā, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Gapoņenko un Lindermans mums diktēs, ko darīt.
– Kādi argumenti ir, ka tā jārīkojas?
– Vienmēr būs tādi, kas mums draudēs un prasīs visu ko. Histērijai nav jāpakļaujas un nav jālīdzinās viņiem un jāpakļaujas provokācijām.
– Te nav runa par histēriju, kad 270 tūkstoši pilsoņu izsakās vienā virzienā, un nepārprotami. Piekrītam, ka ir atsevišķi kliedzēji, bet nevar neņemt vērā, un to mēs gribam atgādināt, ka Krievijā pastāv vesela Naročņickas vēstures skola, kas līdz šai baltai dienai raksta un sludina, ka Latvija ir no Krievijas impērijas aizmukusi province, kuru sliktais boļševiks Ļeņins no impērijas sastāva izlaidis 1918. gadā.
– Es nepiekrītu šim viedoklim un negribu tērēt savu laiku, mēģinot pārliecināt tos cilvēkus, kuri uzskata, ka mums nav nekādu tiesību uz neatkarību. Latvijas sabiedrības vairākums tam nepiekrīt. Mēs varam uzaicināt Gapoņenko, lai izskaidrotu, ka viņam nav taisnība, bet kāda tam jēga? Uzskatu, ka starp tiem 270 tūkstošiem nebūt ne visi ir pret Latvijas neatkarību.
Tas, ka masu saziņas līdzekļi atražo Latvijas valstij nelojālu cilvēku stāstus un ar tiem biedē savus lasītājus, klausītājus, nav par labu Latvijai. Latvijas cilvēki lasa un šausminās – ārprāts, mēs dzīvojam ienaidnieku aplenkumā! Mums jāiet un jācīnās. Svarīgi, lai mums būtu stāja, lai mēs varētu aizstāvēt savu pozīciju, nevis kurināt naidu.
– Jūs lieliski saprotat, ka patlaban mūsu saruna zināmā mērā ir retorika. Konkrētās lietas notiek citādi. Krieviskās avīzes, vismaz divas no trijām, katru dienu savus lasītājus baro ar stabilitātei kaitīgu informāciju. Nevajag izlikties to nezinām.
– Ir politiski spēki, kas provocē etnisku konfliktu, bet mums nav jāspēlē pēc viņu noteikumiem, mums ir jārunā ar katru Latvijas cilvēku, jāskaidro, kādā valstī mēs dzīvojam, kāpēc latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda.
– Kā jūs konkrēti to skaidrošanu stādāties priekšā? Vai tā, ka deputāts Judins iesniedz pamatīgu rakstu laikrakstos “Vesti” vai “Čas”?
– Manus rakstus tur neņems, jo tie ir pretēji šo laikrakstu ideoloģiskajai pozīcijai. Par to pārliecinājos pirms vēlēšanām, kad kāds mans paziņa neoficiāli par šādu iespēju painteresējās. Nesen piedalījos debatēs, ko organizēja “Providus” un kur bija lūgts arī Valsts prezidents, visas politiskās partijas, un tur izskanēja viedoklis, ka ir svarīgi, lai būtu tāds medijs, kas varētu sniegt neitrālu informāciju.
– Lai ko mēs domātu par Gapoņenko, ir skaidri un gaiši redzams, ka viņš pārņem iniciatīvu. Viņi stāsta, ka “Saskaņas centra” vadoņi nepārstāvot krievu “kopienu”.
– 270 tūkstoši nepieder ne Gapoņenko, ne kādam citam. Es pazīstu vairākus krievus, kas balsoja par otro valsts valodu. Bet neviens no viņiem to nedarīja tādēļ, ka atbalsta Gapoņenko vai Lindermanu. Ne latvieši, ne krievi nebalsoja tikai par valodu. Tas bija balsojums par to, kādā valstī viņi grib dzīvot, vai viņiem ir vajadzīga tā valsts, kas tika izveidota 1918. gadā, vai jāveido cita. Vai viņi ir laimīgi vai nelaimīgi Latvijā.
Tomēr mums nevajadzētu uzskatīt, ka 270 tūkstoši ir mūsu ienaidnieki. Tie vienkārši ir cilvēki, kas domā citādi. Ja viņi tā domā un mūsu viedokļi nesakrīt, tad tā ir mūsu atbildība, vai mēs esam spējīgi izskaidrot savu viedokli. Es uzskatu, ka mēs strādājam nepietiekami efektīvi šajā virzienā.
– Nevis mūsu atbildība, bet viņu izvēle. Jūs pirms dažām nedēļām atbildējāt laikrakstam “NRA”, ka ir cilvēki, kuri nevēlas nemaz šo valsti…
– Tādi cilvēki diemžēl ir, bet viņu skaits nav 270 tūkstoši.
– Cilvēki jautā, kas tie tādi ir, kuriem mūsu valsts nepatīk? Lai viņi izvēlas tādu valsti un tādu vietu, kas viņiem patīk. Mums savi tikumi un dzīvesveids šiem iebraucēju priekšstatiem nav jāpiemēro.
– Šādā veidā mēs neatrisināsim problēmu. Kāpēc daļa cilvēku uzskata, ka Latvijā ir jābūt citai kārtībai? Deviņdesmitajos gados, kad atjaunoja Latvijas neatkarību, politiķi cerēja, ka visi sapratīs, kur viņi dzīvo, runās latviešu valodā un integrēsies mūsu sabiedrībā. Tad Latvijas politiķi aizgāja projām no krievu informatīvās telpas. Bet šī vieta nepalika tukša, to aizpildīja cita informācija. Kāpēc mums ir nepilsoņi? Tāpēc, ka šie cilvēki vai viņu vecāki vai vecvecāki atbrauca uz Latviju, kad valsts bija okupēta, un viņiem nebija juridiskas saiknes ar Latvijas Republiku. Mēs uzskatām, ka viņi ir mūsējie, un nesakām, lai viņi brauc projām. Tāpēc tika izveidots zināmā mērā privileģēts statuss – nepilsonis. Tātad nav svešinieks, nav ārvalstnieks, bet Latvijai piederīgs, ar cerību, ka naturalizēsies. Tas ir mūsu stāsts. Bet viņiem ir cits stāsts. Viņi uzskata, ka pēc PSRS sabrukuma tika dibināta jauna valsts, ka bija jāsāk no baltas lapas – visiem jāpiešķir pilsonība un krievu valodai jābūt otrai valsts valodai. Viņiem netika pietiekami izskaidrots, ka atskaites punkts ir 1918. gadā dibinātā Latvijas valsts.
– Skaidroja 20 gadus, bet nevēlējās dzirdēt. Nemānīsimies.
– Ja mēs vienai lielai daļai cilvēku nedosim iespēju saņemt vēsturiski patiesu informāciju, radīsies lielas problēmas. Es saņemu informāciju gan par latviešu, gan krievu sāpēm. Latvieši ir neizpratnē: ārprāts, kāpēc viņi nemīl mūsu Latviju? Krievi tāpat: ārprāts, kāpēc viņi nesaprot, ka mēs esam cilvēki? Es darīšu visu, kas atkarīgs no manis, lai to skaidrotu, ka šeit nav ienaidnieku, ir cilvēki, kas atšķirīgi skatās uz jautājumiem.
– Tik vien tās bēdas?
– Daļai krievvalodīgo ir problēma, ka viņi nejūt piederību Latvijai. Runājot ar šiem cilvēkiem, viņi saka: tā valsts un jūsu valsts… Viņi ir atsvešināti. Tāpēc mums jāaicina šie cilvēki piebiedroties mums, viņiem ir tiesības šeit būt.
Viņi apgalvo, ka neesot pārstāvēti valsts pārvaldē. Lai gan neviens taču nav teicis, ka krievi tur neder – durvis ir vaļā! Bet – lai pa tām ienāktu, ir jāprot valsts valoda, un par to te nedrīkst būt domstarpību.
Tātad beigsim apsaukāt vienu par okupantu, otru – par fašistu. Tā nav komunikācija. Okupācija ir neapšaubāms fakts. Ja kādam ir vēlme to pētīt, lai to dara, lai raksta zinātniskas publikācijas, rīko konferences… Bet, ja cilvēki apsaukājas sociālajos tīklos internetā un publiskajā telpā, viņi nodarbojas ar ļaunu darbu, aizvaino kādu un saņem attiecīgu pretreakciju.
– Atgriežoties pie 270 tūkstošiem, kas nobalsoja par otru valsts valodu. Mums nav pārliecības, ka skolās Latvijas vēsturi vienmēr māca, par pamatu ņemot 1918. gada republiku…
– Neviens speciāli nenodarbojas ar kaitniecību skolās. Pirms trim nedēļām piedalījos diskusijā, kur kāds krievvalodīgs cilvēks aizstāvēja ideju, ka neesot pareizi krievu bērnus spīdzināt, liekot mācīties latviešu valodā, ka bērniem grūti saprast ķīmiju latviešu valodā. Viņš pareizi norādīja uz problēmu, proti, ka izglītībai jābūt kvalitatīvai. Svarīgi, lai skolā mācību priekšmeti būtu pasniegti tā, lai skolēns varētu apgūt to saturu un lai valoda, kurā pasniedz, būtu saprotama.
– Kad organizējās referendums, politiķi aicināja, ka visiem jāpiedalās, jāiet un jābalso. Bet pēc referenduma ir iestājies klusums. Kāds ir jūsu secinājums kā politiķim, kā “Vienotības” valdes pārstāvim?
– Mēs redzam, ka mūsu sabiedrībā ir kardināli atšķirīgi viedokļi. Šiem cilvēkiem ir jāskaidro Latvijas demokrātiskās vērtības. Es to daru nepārtraukti. Nebūs tā, ka marta sākumā viss būs atrisināts. 20 gadu laikā nebija pietiekamas izpratnes, ka pastāv problēma – tie, kas bija pie varas, uzskatīja, ka viss pats par sevi sakārtosies, bet referendums parādīja citu. Nejautājiet man, ka es jums 1. aprīlī nodrošināšu jaunu, skaistu dzīvi. Es strādāšu, un labi, ja pēc diviem trim gadiem būs taustāms rezultāts.
– Ir nesaprotami, kā tādi cilvēki kā Gapoņenko un citi, kas ieradušies Latvijā, uzņemas pieprasīt ieviest citu valsts valodu un stāstīt, cik viņi ir aizvainoti. Viņiem nenāk prātā, ka tas, ko viņi pieprasa, ir patiešām aizvainojums pamatnācijai – latviešiem?
– Nē, nenāk prātā. Krievu medijos referenduma jautājums bija pasniegts šādi – mēs respektējam latviešu tiesības lietot latviešu valodu, bet arī krieviem ir tiesības. Krievi, kas balsoja par otru valsts valodu, uzskatīja, ka viņi nebalso pret latviešu valodu, bet balso par to, lai krievu valodai būtu līdzīgs statuss. Mēs saprotam, ka “līdzīgs statuss” ir draudi latviešu valodai. Turpretī daudzi no viņiem domāja – būs labi, cilvēki runās abās valodās! Krievi uzsvēra, ka viņi turpinās lietot latviešu valodu… Tā ir mūsu problēma un atbildība, ka mēs nevarējām krievvalodīgajiem cilvēkiem izskaidrot, ka viņu prasība ir vērsta pret Latvijas valsti.
– Nē, mēs neesam radījuši tos cilvēkus, kas neieredz un kuriem “nevajag” Latvijas valsti. Tās ir okupācijas sekas, produkti.
– Pirmkārt, nesauksim cilvēkus par “sekām” un “produktiem”. Otrkārt, divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir bezatbildīgi visu atbildību novelt uz okupāciju. Liela daļa neapmierināto ir uzauguši neatkarīgā Latvijā. Mēs visi esam radījuši šo sabiedrību. Mums ir jāstrādā, lai sabiedrība kļūtu labāka, saliedētāka.
– Runāt jau var daudz un visu ko. Jūs esat politisks pacifists. Kad cilvēkus musina, izplata nejēdzības, melus, kūda, tad stāvēsim un turēsim jaukas runas? To sauc par nepretošanos ļaunumam.
– Tā nav nepretošanās ļaunumam, bet es arī neliešu klāt eļļu ugunij, ko kurina Latvijas valsts noliedzēji.
– Nevar runāt bez jēgas un pieļaut tādas lietas, kas šķeļ sabiedrību…
– Ja gribam ietekmēt šo cilvēku attieksmi, ar viņiem ir jārunā. Neesmu aizstāvis atsevišķi latviešiem vai krieviem, esmu aizstāvis citai grupai, un to sauc Latvijas pilsoņi.
| Deputātam Judinam ir priekšlikums aicināt atsaukties tās latviešu ģimenes, kas gribētu uz nedēļu vai ilgāku laiku savā ģimenē uzņemt krievvalodīgus jauniešus, kuri vēlas iepazīties ar latviešu tradīcijām, paplašināt savu redzesloku arī citos latviešiem būtiskos jautājumos. Krievvalodīgajam puisim vai meitenei, kas dzīvo Purvciemā, iespējams, nav savas omītes laukos, kas palīdzētu ieraudzīt citu Latviju. Viņaprāt, tas būtu labs praktisks solis pareizajā virzienā. Tās latviešu ģimenes, kas vēlas to darīt, var sūtīt deputātam e-pastu pēc adreses [email protected] vai arī e-pastu žurnālistei Mārai Libekai [email protected], kā arī zvanīt pa tālruni 67096634. |
