Aivars Eipurs: Jubileju pienesums 1
Esmu gan dzirdējis runājam, gan lasījis šādu nostādni: kad Rainim un Aspazijai apaļa jubileja, tad visi naski uz iestudēšanu, aprakstīšanu un veidolu izstādīšanu pilsētvidē, arī nauda tam paredzēta vai citādi atrodas.
Kad jubileju nav, neviens lāga negrib dzirdēt par hrestomātisko pāri un viņu darbiem – ne par abiem kopā, ne atsevišķi, jo tas neesot ienesīgi.
Kāds krievu kinorežisors nesen pēc viņa filmas noskatīšanās publikai pavēstīja, ka viņš filmu par personības iespaidu uz tās tēmu speciāli nav veidojis uz minētās personības jubileju, bet pēc tam, lai netraucētu ažiotāža ap apaļo gadskārtu. Runa bija par vienu no Krievijas garīgajiem iedvesmotājiem, svēto Radoņežas Sergiju. 2014. gadā atzīmēja 700 gadus kopš viņa dzimšanas.
Bet kur ir izeja? Man šķiet, ka tieši labi, ka ir tādas jubilejas un tādas atzīmēšanas, jo tad mēs varam daudz ko aktualizēt un, dedzīgākiem pētniekiem piepalīdzot, atklāt jaunas nianses lielāku un mazāku dižgaru dzīvē, kauču arī viņi sen jau citā saulē. Šoreiz arī par Aspazijas vājo redzi un no šī fakta izrietošo Šveices kalnu elpas trūkumu viņas dzejoļos. Vai arī par viņas izdomājumiem attiecībā uz pirmo vīru. Tāpat par Raiņa plašajām vēstīm no tālienes Olgai Kliģerei un vienlaikus skopajām rindām Aspazijai. Mēs arī varam aiziet vai aizbraukt uz Raiņa, Aspazijas vai abu vietām, kur iepriekš neesam vai arī ilgi neesam bijuši. Piemēram, uz Dīķa ielu Pārdaugavā, Raiņa priedēm Pumpuros vai uz Tadenavu. Visbeidzot – varam vēlreiz meklēt un svērt pērles Raiņa un Aspazijas daiļradē.
Es gribētu vērst uzmanību uz to, ka tautām vajadzīgas vadzvaigznes gan politikā, gan mākslā – tās tad būtu redzamas visu laiku un būtu vieglāk. Taču patiesība ir tāda, ka ne tikai demokrātija balstās uz citiem principiem, nevis uz viena vadoņa principu. Arī mākslā zvaigžņu, lielāku un mazāku, tomēr zvaigžņu, ir diezgan daudz.
Jubilejas ir tās reizes, kas palīdz atkal atcerēties. Reizēm, kamēr nepienāk tie 150 gadi, mēs pat it kā gadiem ilgi esam pazaudējuši mūsu pašas visizcilākās personības. Rainis kā izņēmums šajā ziņā priekšplānā bijis vienmēr. Es te domāju tādus vīrus kā Jāzeps Vītols un Jānis Čakste, kuru 150 gadu jubilejas attiecīgi pirms diviem un pirms sešiem gadiem parādīja, kas ir kas – ne pa jokam.
Taču ir arī mazākas jubilejas, kuras godprātīgi atzīmējam, šoreiz runājot par rakstniekiem un dzejniekiem, autoriem, kuru kopējais devums mēroga un daudzpusības ziņā atpaliek no Raiņa, taču viņu dzeja vai proza stāv līdzās, sniedzot mums patiesu pārdzīvojumu.
Šoreiz šajā rindā kārta dzejniecei Velgai Krilei (1945 – 1991), kurai aizvakar, 27. septembrī, bija 70 gadu jubileja. Viņa jāizceļ it īpaši, un paldies pētniekam Ingum Barovskim, kurš to godam darījis jaunā literārā žurnāla “Domuzīme” 3. numurā. Kāpēc it īpaši? Tāpēc, ka mums gadu desmitiem slavas gaitenī netaisnība notikusi. Proti, vairāki lielāki autori un autores, tik lieli, ka sociālisma mēslainei viņus neatdosim, tomēr ir saņēmuši tik lielus avansus no Padomju Savienības komunistiskās partijas un no komjaunatnes, tāpat no neveiksmīgajiem komunisma cēlājiem – padomju tautas –, ka grūti atšķirt plikumus no zīda, kam pa vidu vēl sarkanais zīds. Turpretī tādi autori, kas laiku lokos gremdēti un aizmirsti, augšup peld visai rezervēti – sākot jau ar Edvartu Virzu, Jāni Medeni un Vili Cedriņu, beidzot ar Broņislavu Martuževu un Velgu Krili, kuras katra savā veidā bija labu laiku apietas un pat mazāki vai vērienīgāki izdevumi nepanāk pelnīto lasītāju mīlestību plašākos slāņos. Jo ļaunais darbs jau padarīts, un to nav kavējuši, bet samiernieciski, sadarbnieciski virzījuši tie paši literatūras dižgari, kuriem attaisnojums vienmēr atradies. Es negribu iznīcināt jau tā ne vairs tik stipros padomju bukus un stirnas (ja vēl dzīvi) – tiem, kā Bībelē rakstīts, jau ir sava alga. Toties Velga Krile, “par savu poētisko izcilību samaksājusi dārgi”, kaut arī beidza dzīvi pašnāvībā, iet pa augšupejošām mūžības kāpnēm.
