Valsts meža dienestam jubilejas gads uguns zīmē 0
Šajā karstajā un degošajā vasarā Valsts meža dienests (VMD) atzīmē savu ceturtdaļgadsimtu. VMD ģenerāldirektors pēdējos septiņus gadus ir Andis Krēsliņš. Viņš meža sardzē strādā jau četrdesmito gadu.
Cik meža ministru esat pārdzīvojis?
Andis Krēsliņš: Meža ministru nav bijis daudz – Kazimirs Šļakota un Kārlis Banis. Arnis Kaktiņš un Arvīds Ozols bija meža valsts ministri.
Četrdesmit gadi… Gribas pajautāt – kāds bija jūsu pirmais dienesta braucamais?
“Emka” – motocikls ar blakusvāģi. Man kā mežziņa vietniekam tik lepns braucamais tika tikai tāpēc, ka mežzinis pats motociklu neizmantoja.
Pieredzēts par šiem gadiem ir daudz. Izmaiņas notikušas ļoti lielas un būtiskas. Kad sāku strādāt, bija pavisam cita politiskā un ekonomiskā sistēma. Sēklas, stādi, kopšana, meža apsardzība, likumdošanas ievērošana, mežizstrāde, medību uzraudzība – viss, ko tanī laikā darīja mežā, bija Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas institūciju – mežrūpniecības saimniecību, mežniecību – rokās. Privāto mežu toreiz nebija, bet kolhozu mežu apsaimniekošana notika samērā neintensīvi un vāji.
Būtiskas izmaiņas mežu uzraudzībā un apsaimniekošanā sākās astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā. Atdzima Latvijas valsts, arī meža apsaimniekošanā mainījās politiskā un ekonomiskā vide. Pirms tam meža vērtību izjutām maz, jo kokmateriālu piegādes notika ar valsts plānā noteiktām cenām, bet deviņdesmitajos, rodoties iespējai pārdot koksni pasaules tirgū, būtiski mainījās arī apsaimniekošanas sistēma.
Pašvaldībām tie bija labi laiki?
Katru gadu likumi un naudas sadale mazliet mainījās, taču bija brīdis, kad 30% no ieņēmumiem par katru pārdoto kubikmetru saņēma pašvaldība. Pašvaldības par to, protams, jutās iepriecinātas, jo citu nopietnu ieņēmumu tobrīd nemaz nebija. Funkciju pārdalīšana – meža uzraudzības un apsaimiekošanas atdalīšana – lēnā garā sākās pēc 1993. gada, kad tika izveidots Valsts meža dienests. Medību inspekcija pārgāja Vides ministrijas pārraudzībā, atdalījās mežzinātnes un mežierīcības institūti, nacionālie parki un citas dabas aizsardzības teritorijas. Taču lielākās pārmaiņas Meža dienestā notika 2000. gadā, kad valsts mežu apsaimniekošana tika nodota akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži”. Pirms pāris gadiem mēs nodevām pēdējo mūsu paspārnē palikušo zinātniskās izpētes mežu apsaimniekošanu, ko pārņēma LLU un valsts mežzinātnes institūts “Silava”.
Un sāpīgā optimizācija…
Šī 25 gadu vēsture ir pietiekoši bagāta ar notikumiem. Visu reorganizāciju ietekmē nepārtraukti ir samazinājies dienestā strādājošo skaits. Taču ir paaugstinājusies Valsts meža dienesta cilvēku kvalifikācija. Būtiski uzlabojies tehniskais nodrošinājums. Lielākais strādājošo skaita samazinājums sākās 2005. gadā, kad meža dienestā strādāja ap 1900 cilvēku. Šodien esam vien 648. Visas funkcijas pildām un ar tām tiekam galā pietiekami labi, bet tādā gadā kā šis ar ugunsapsardzību galā tikt nav iespējams. Šogad mēs saņemsim vienpadsmit jaunas ugunsdzēsības autocisternas. Tehniskajā ziņā, nelielu ugunsgrēku dzēšanai, pēc šī gada mēs būsim nobruņoti. Vienmēr gribas vairāk, bet minimums būs. Pavisam cita lieta – cilvēku resursi. Uz četriem, augstākais, sešiem mēnešiem par algu – 600 eiro – atrast spēcīgus cilvēkus, kas vēlētos strādāt, ir ļoti grūti. Praktiski tiek izmantots jebkurš pieejamais resurss. Kā vienmēr – vissmagāko nastu iznes mūsu dienesta darbinieki. Pamatā tas ir mežzinis, uz kura pleciem gulstas ļoti liela atbildība un slodze. Ja tu 12 stundas nostrādā ar šļūteni, tad esi pamatīgi noguris. Mazo ugunsgrēku likvidēšanas prakse mums ir laba – tos parasti ierobežo, pirms vēl izdedzis viens ha.
Cik VMD vajadzētu naudu, lai nodrošinātu sezonas laikā nodarbinātos?
Pēc aprēķiniem, kas veikti 2009. gadā, Valsts meža dienestam, lai pieņemtu darbā 640 sezonas strādnieku, vajadzīgi 3 miljoni eiro. Taču mums naudas pietiek 350 cilvēkiem un arī tad ne pilnai sezonai, tikai pašai kulminācijai. Katru gadu budžeta pieprasījumā mēs liekam iekšā šo informāciju. Līdzekļi tiek prasīti atkārtoti gadu no gada, bet… atrodas citas prioritātes.
Vai ugunsapsardzībā plānojat izmantot jaunas tehnoloģijas, dronus?
Droni noder, koordinējot dzēšanas darbus. Taču agrāk ugunsnovērošanas torņi atklāja līdz 50% ugunsgrēku, bet šobrīd ziņas par ugunsnelaimi mežā operatīvo dienestu no iedzīvotāju mobilajiem telefoniem bieži vien sasniedz pat ātrāk nekā no ugunsnovērošanas torņiem. Nav jau vairs tā, kā bija deviņdesmitajos, kad līdz tuvākajam telefonam vien bija jācilpo kilometri desmit. Cilvēki pārsvarā ir apzinīgi, ja pamana mežā dūmus, zvana ugunsdzēsējiem. Tāpēc domājam par jaunām tehnoloģijām un to, kā tālāk izmantot torņus. Ļoti ceram, ka līdz nākamajam gadam mums izdosies palaist mobilo aplikāciju, lai paziņot par degšanu varētu ātri un operatīvi. Bet ugunsnovērošanas torņos uztādīsim kameras, kas analizē datus – temperatūru, dūmus, putekļus – un nosaka, kur varētu būt ugunsgrēks, un nodod šo informāciju operatoram.
Valsts meža dienestu bieži jauc ar akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”. Par ko tieši atbildat jūs?
Par to, lai visos mežos būtu kārtība. Ja neskaita ļoti grūtu funkciju – meža ugunsapsardzību – mēs esam tipiska valsts pārvaldes iestāde. Mēs atbildam, lai tie normatīvie akti, kas darbojas Latvijā, meža teritorijā tiktu ievēroti. Gan dabas aizsardzības, gan ciršanas, gan medību jomā. Mums ir deleģētas četras pamatfunkcijas. Mēs uzraugām visu normatīvo aktu ievērošanu, sākot ar Meža likumu un Ministru kabineta noteikumiem. Mums jārūpējas, lai mežu Latvijā būtu vairāk un lai tie būtu kvalitatīvi. Mēs atbildam arī par medību saimniecību administrēšanu. Ir mednieku intereses, un ir meža īpašnieku intereses, taču par medību platību izmantošanu ir jānoslēdz līgumi ar daudziem un dažādiem lietotājiem. Arī medījamo dzīvnieku populācijas novērtēšana ietilpst mūsu kompetencē. Valsts meža dienests uztur Latvijas mežu valsts reģistru. Pirms dažiem gadiem pabeidzām izstrādāt Ģeogrāfiskās informācijas sistēmu (ĢIS), un tur apkopota informācija par visiem Latvijas mežiem.
Vai problēma nav tā, ka īpašumu robežas, kas ir dabā un kartē, nesaskan?
Tās gan ir Valsts zemes dienesta problēmas. Mēs izmantojam viņu uzturēto karti, kas diemžēl nav precīza. Taču ĢIS lietotāju skaits nepārtraukti pieaug un nav tādas dienas, kad kāds meža īpašnieks nebūtu uzrakstījis iesniegumu par tiešsaistes piekļuvi informācijai. Kaut arī ieviešana nebija ne salda un ne vienkārša, domāju, ka ĢIS programma ir izdevusies. Jūtami izdodas uzlabot medību lietas – paskaties kartē un uzreiz skaidrs, kādas ir medību iecirkņa ārējās robežas, ar ko ir un ar ko nav noslēgts līgums un kad tas beigsies. Tieši mednieku kolektīvi ir vieni no lielākajiem ĢIS lietotājiem.
Vai kadru mainība meža dienestā samazinās vai pieaug?
Līdz šim brīdim kadru mainība bija maza. Taču šis gads varētu būt lūzuma punkts, jo trešdaļa no mūsu darbiniekiem ir nostrādājuši meža dienestā 25 gadus un puse strādājošo ir vecāka par 50 gadiem. Daudziem pienākuši vai tuvojas pensijas gadi. Tā ka Meža fakultātes absolventi par darba vietu trūkumu sūdzēties nevarēs.
Kā jūs noņemat stresu?
Medības un slēpošana. Nedēļas nogalē braucu uz mājām. Ļoti cenšos pēc iespējas biežāk pabūt mežā, arī virsmežniecībās. Gribu zināt, kā cilvēkiem klājas, ko viņi domā, ko vēlas. Pēdējais izbrauciens, kas iespiedies atmiņā, bija uz Valdgali, kad mežs dega pilnā sparā. Tik sarežģītā un mainīgā situācijā ne vienmēr viss izdodas ideāli, taču secināju, ka cilvēki, kas strādā uz vietas, to izprot. Tiem, kuri komentē internetā, tiem nav ne mazākās saprašanas, ap ko lieta grozās un kā tas ir – pieiet tuvu ugunij. Šogad pirmais ugunsgrēks bija Talsu pusē, vietā, kur viegli piekļūt ar mašīnu. Uzreiz salasījās liels vērotāju pulks. Kāds palaida dronu, kāds filmēja – skatītāju bija daudz, dzēsēju krietni mazāk.
Visgrūtākais ir saglabāt savaldību tad, kad redzi, ka tiek darītas lielas muļķības. Kolēģi saka, ka es esot savaldīgs. Tiesa, balsi nekad nepaceļu, vienīgi dažreiz pasaku ko indīgu.
Par ko jums šobrīd vislielākais prieks?
Par to, ka praktiski viss, ko solījām darbiniekiem, reorganizējot dienestu, ir izpildīts. Nebiju īsti pārliecināts, ka visu to, ko mēs salikām uz papīra, – kā Meža dienestam vajadzētu strādāt, izdosies īstenot. Kad skaitījām, cik būs apgaitas, cik virsmežniecības, cik mežniecības, kā būs nodrošināti darbinieki, pret skaitu un struktūru bija milzīga pretestība. To mēs tomēr panācām, bet apsolījums, ka katram mežzinim būs dienesta mašīna un dators, un lielāka alga, – tas prasīja daudz laika. Taču no tā, ko mēs toreiz lēmām, šobrīd ir izpildīts viss, izņemot ugunsapsardzības nodrošinājumu tik degošā gadā kā šis. Protams, vienmēr gribas labāk. Ja alga ir atbilstoša vidējai algai valsts pārvaldē, tad gribas, lai tiktu sasniegts meža nozares līmenis.
