Jubilāra Māra Slokas brīvības ritms 0
Šonedēļ 50 gadu jubileju svin tautā iemīļotās grupas „Klaidonis” līderis Māris Sloka. Pirms jubilejas koncerta, kas notiks 30. novembrī Ventspils kultūras centrā, gaviļnieks piekrita atbildēt uz ekspresintervijas jautājumiem.
Pašreizējā nodarbošanās
Visu mūžu esmu darījis divas lietas – paralēli esmu gan muzikants, gan mazais uzņēmējs celtniecības jomā. Savulaik man bija zemnieku saimniecība, veidoju savu apkārtni par skaistu lauku sētu un tā daudzus gadus tika novērtēta par sakoptāko sētu, tagad palīdzu tapt citu cilvēku mitekļiem. Būvēju, muzicēju, spēlēju ģitāru un dziedu. Mūzika mijas ar fizisku nodarbošanos un šādā ritmā
ļoti steidzas laiks. Brīvajos brīžos kaut ko uzrakstu. Esmu brīvs – ja dziesma „atnāk” – labi, ja izdodas veiksmīgi to ierakstīt – jo labāk. Muzicēšana iznāk pamatā nedēļas nogalēs. Tagad nāk decembris, muzicēšanas noteikti būs vairāk.
Pašportrets vārdos
Laikam esmu ļoti paškritisks. Ja runā par mūziku, tad dziesmu tapšanas laikā vienmēr esmu prasīgs pret skanējumu, frāzēm, apstrādes, un beigās tāpat īsti apmierināts neesmu. Esmu darbaholiķis, neprotu atpūsties. Varbūt tikai tad, ja aizbraucu kaut kur tālu, kalnos, prom no mājām. Esmu dabas mīļotājs, patīk lauki, meži, upes, viss, kas ir dabīgs.
Nemīlu samākslotību ne uz skatuves, ne dzīvē. Laikam jau tāpēc izvēlējos kantri stila mūziku. Spēku ikdienā dod tie koncerti, kuros ir atsaucīga publika, kas neļauj just amata rūgto „garoziņu” – nogurumu, nespēku.
Mūziķa lielākais prieks – laba akustika, skanējums. Tad var izbaudīt arī koncertu pārdesmit cilvēkiem.
Radošās karjeras virsotnes
Te, protams, var pieminēt objektīvos datus par uzvarām „Šlāgeraptaujā”, radio topiem, piedalīšanos šovā, Eirovīzijas konkursos, ”AKKA” bezgalības balvu, panākumiem kantrī festivālos un tājoprojām. Tas, protams, ir patīkami, bet pašam lielākais gandarījums ir par labi ierakstītu dziesmu un apkārtējo novērtējums par to.
Ar ko lepojaties?
Ar savu gaumi mūzikā. Ar savām darba rokām. Šo to paliekošu esmu uzbūvējis – gan sev, gan citiem. Mans vaļasprieks ir ainavu veidošana, lai arī nedaru to bieži – esmu iestādījis daudz koku. Noteikti lepojos ar saviem bērniem – Sintiju un Eviju. Evija (dziedātāja Evija Sloka) vēl pusgadu studēs Anglijā, Gilforda mūzikas augstskolā. Redzēsim, vai viņa atgriezīsies vai turpinās studēt tālāk. Pat ja neesmu viņai neko īpaši mācījis, lepojos ar to, ka esmu ietekmējis viņas muzikālo gaumi – kantrīmūziķis Alans Džeksons ir arī viens no viņas favorītiem, kantrī mūzika viņai patīk – ne velti Evija ilgi dziedājusi kopā ar „Klaidoni”, ienesusi grupā jaunības dzirksti, tagda „izrausies” arī uz koncertu Ventspilī. Tomēr viņa darbojas arī popmūzikā, skolā mācās arī citus stilus, Evija noteikti ir plašāka profila mūziķe. Arī meita Sintija ir saistīta ar mūziku, apguvusi gan klavieres, gan kokli, lai arī pašlaik viņa studē maģistratūrā sabiedrības veselības zinības Rīgas Stradiņa universitātē.
Esat šlāgermūzkā, jo…
Esmu tuvāk tautai, patīk vienkārša melodija , vārdi.
Pats esmu lauku cilvēks, man patīk lauku mūzika – tas pats kantri. Daudzi par šo stilu vīpsnā, bet lielākā daļa Latvijas dziesmu ir šlāgerītis (arī tie, kas iedomājas, ka spēlē citā stilā). Protams daudzi cenšas šo šlāgermelodiju aranžēt citā stilā. Man patīk kantri, roks, blūzs un citi, galvenais, lai ir kvalitatīvi ierakstīts.
Par to būtu jāpadomā daudziem mūsu šlāgermuzikantiem. Priecājos par stilu, ko izvēlējos. Vienīgi žēl, ka Latvijā neklausās kvalitatīvu amerikāņu kantrī, blūzu – raidstacijas tos nespēlē. Līdz ar to veidojas publikas izpratne par mūziku – ko dod, to „apēd”.
Autoritātes mūzikā
Ja runā par Latvijas mērogiem un kantri stilu, tad noteikti Edvīns Zariņš, ar kuru kādreiz spēlējām kopā. Manā skatījumā viņš ir viens no līderiem Latvijā. Plašākā mērogā tuvs ir Alans Džeksons, kurš raksta melodisku kantri, arī Breds Peislijs un viņa „roķīgais” kantrī, modernie „Lady Antebellum”, vecie „Eagles” .
Jūsu skolotāji
Savulaik apmeklēju skolotājas Maigas Grietēnas vokālo studiju, tur gāja arī Aija Kukule, Sandra Ozolīte. Tomēr, cik iespējams, esmu mācījies pats. Sāku septiņu gadu vecumā, kad pie manis atbrauca brālēns, kurš toreiz uz akordeona ar vienu pirkstu prata nospēlēt dziesmu „Jau saule riet”. Toreiz tas ļoti patika. Vecāki nopirka mazu akordeoniņu, vienā vasarā iemācījos ar kreiso roku „pieplusēt” basus, bet no trešās, ceturtās klases radu viesībās jau spēlēju visādas „galda” dziesmas. Deviņu gadu vecumā sāku mūzikas skolā apgūt mežragu, diemžēl bija problēmas ar izbraukāšanu, tādēļ mana muzikālā izglītība nav ilgusi vairāk par pusgadu. Astotajā klasē sāku spēlēt ģitāru, pats izdomāju tās skaņojumu. Kā tas darāms pa īstam, man ierādīja tikai mācoties Mālpils sovhoztehnikumā.
Veiksmīgas dziesmas formula
Citreiz smejamies, pietiek ar lēnā roka ritmu un divbalsīgu dziedājumu – panākumi garantēti. Taču man nav šādas formulas, un tā man šķiet lieka un nepareiza. Vienkārši apsēžos, paņemu dzejas tekstu vai rakstu to pats. Man pirmā ierakstītā dziesma – „Kad liepas zied” bija ar Austras Skujiņas vārdiem. Vēlāk sāku rakstīt tekstus pats, tomēr neuzskatu sevi par dzejdari ar lielo burtu. Sadarbojos ar tekstu autori Agnesi Līcīti Gulbenes pusē, vairākām dziesmām ir Guntara Rača vārdi, tekstus rakstījusi arī Marika Svīķe un dīdžejs Dark.
Piecdesmit ir puse no simta vai divreiz divdesmit pieci?
Dzimšanas diena pienāk neatkarīgi no tā, gribam mēs to, vai nē. Pagaidām neesmu tā īsti apsēdies un sapratis, ko nozīmē jubileja. Neesmu liels svinētājs, mēdzu nedaudz pasēdēt kopā ar draugiem – šoreiz varbūt iznāks nedaudz lielāks pieturas punkts.
Labākā dāvana dzimšanas dienā?
Viennozīmīgi – draugu smaidi.
Jaunumi radošajā sfērā?
Jaunu lapu pie dēļa ar troksni nespraužam. Turpinām rakstīt dziesmas. Šā brīža jaunums – cenšamies strādāt paši savā skaņu studijā, eksperimentējam, varbūt klausītāji sagaidīs nedaudz savādāku skanējumu.
Ja izdosies, iespējams, ierakstīsim kādas senas, aizmirstas dziesmas, ko savulaik dziedāja „Čikāgas piecīši” – man ir ļoti tuvas Alberta Legzdiņa dziesmas, gribētos ieskaņot arī paša vecās dziesmas, kas nav rādītas publikai.
Jubilejas koncerts. Ko gaidīt klausītājiem?
Šovasar šlāgeraptaujā saņēmām Ventspils simpātiju balvu – ieguvām kā dāvanu telpas koncertam. Būtu grēks to neizmantot! Ventspilī būs Klaidoņa sen ierakstīto un jaunāko dziesmu izlase, koncertu vadīs Guntis Skrastiņš. Nebūs ne vērienīga šova, ne īpašu gaismas efektu. Ceru, mums izdosies radīt sirsnīgu atmosfēru un, kā tas bieži noticis, izdosies kārtīga sadziedāšanās. Pats esmu no Popes, tur pagājusi bērnība – ceru sastapt senos paziņas. Biju pārsteigts, ka biļetes tika izpārdotas īsā laikā. Tagad ir doma pēc Jaungada sarīkot šo koncertu gan Rīgā, lielākai auditorijai, gan lielākajās Latvijas pilsētās.
