Jordānijas Karalistē viss mierīgi. Kur tad īsti kristīts Jēzus? 1
Šis apgalvojums mūsdienu nemierīgajā pasaulē ir visai svarīgs. Diemžēl – relatīvs un nepastāvīgs kā pati pasaule. Bet par Jordāniju, vismaz šobrīd (tfu, tfu, tfu), to droši var teikt, neraugoties uz to, ka tās kaimiņi – Sīrija, Irāka, Izraēla un Saūda Arābija – nav tie mierīgākie un miermīlīgākie. Arī valsts ekonomika ir virs vidējās, lai gan Jordānijā nav nedz naftas, nedz citu vērā ņemamu zemes dzīļu bagātību. Toties ir gana daudz UNESCO aizsardzībā iekļautu senatnes un dabas objektu, tostarp tuksnesis, kas aizņem lielāko daļu Jordānijas teritorijas.
Saprintētā Ammāna
Jordānijas galvaspilsēta Ammāna, kas esot dibināta ap 7000. gadu pirms mūsu ēras un tādējādi skaitās viena no vecākajām apdzīvotajām pasaules pilsētām, šodien izskatās bāli pelēka kā noputējusi līgavas kleita, un visa pilsēta, kurā saskaņā ar oficiālo statistiku šodien dzīvo lielākā daļa no aptuveni astoņiem miljoniem valsts iedzīvotāju (tostarp iebraukušo palestīniešu, sīriešu un ēģiptiešu), ir kā viens vienīgs neskaitāmu dvīņumāju klājiens. Es teiktu – mājas izskatās kā saprintētas. Nē, tas nav tāpēc, ka šīs pilsētas būvniekiem pietrūcis arhitektoniskās iztēles, lai gan, kas zina, – varbūt arī pietrūka. Taču oficiālā versija ir tāda, ka šādas mājas labāk atstaro saules gaismu un saglabā vēsumu.
Ejot pa pilsētu, nepamet sajūta, ka nemitīgi staigā pa riņķi un nesaproti, vai joprojām atrodies pilsētas centrā vai jau esi kādā nomalē.
Tāpēc apmaldīties var itin drīz, jo visapkārt redzi vienu un to pašu – vienveidīgas kastītes ar lodziņiem un kondicionētājiem. Tomēr jāteic, ka, raugoties uz šo savādo pilsētu no citadeles augstumiem, skats ir visai iespaidīgs un neparasts. Īsts 3D simtkārtīgā printējumā!
Neteikšu, ka Ammāna būtu bagāta ar senatnes pieminekļiem – katrs ammānietis, kuram vaicāsiet, ko pilsētā var apskatīt (ja vien viņš sapratīs, ko no viņa grib), pirmām kārtām sūtīs jūs uz dauntaunu, kur varēsiet skatīt romiešu amfiteātra fragmentus un seno citadeli jeb cietoksni virs pilsētas, kur vēl joprojām slejas Herkulesa tempļa kolonnu drupas. Ievērojamākais objekts ir pils, kas kādreiz piederējusi Omeijādiem – pirmajai halīfu musulmaņu dinastijai. Taču vecpilsēta jeb dauntauna šodien vienlaikus ir arī visnabadzīgākā pilsētas daļa, kas diezgan stipri kontrastē ar pilsētas industriālajiem un lietišķajiem rajoniem.
Arī ierasto košo arābu tirgu Ammānas vecpilsētā neieraudzīt – tas drīzāk atgādina krāmu tirgu, kur vairāku kvartālu garumā sarindotas koka letes vai vienkārši uz ielas izklātas segas vai kas cits, uz kā saliktas visvisādas mantiņas, lupatiņas un kripatiņas. Taču vecpilsētā var atrast arī visnotaļ romantiskas ieliņas ar jauki noformētām kāpnēm, kafejnīcām un veikaliņiem.
Ammānā vēl aplūkojams karaļa Huseina Karaliskais automobiļu muzejs, kur savākti reti dažādu laikmetu automobiļu eksemplāri.
Sārta kā roze un sena kā laiks
Protams, tā ir alu un daudzkrāsaino klinšu pilsēta Petra. Jordānijas dārgums, viens no pasaules brīnumiem, kura pirmsākumi meklējami jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Paslēpta starp daudziem kanjoniem, tā ļoti ilgu laiku – kopš 12. gadsimtā to iekaroja krustneši – bija zudusi ceļotājiem, un tikai pirms 200 gadiem atrasta no jauna. 19. gadsimta sākumā kāds šveicietis izdzirdēja beduīnus runājam par apslēptu pilsētu kaut kur starp kanjoniem. Uzpircis kādu vietējo, viņš kļuva par pirmo cilvēku, kas pēc tūkstoš gadiem izgāja caur kanjonu un atklāja paslēpto senās pasaules dārgumu.
Vārds petra tulkojumā nozīmē – klints. Šā dabas brīnuma – klinšu kanjona – kopējā platība ir 200 km².
Zemestrīces, upju gultnes, vēji un lieti gadsimtu laikā no maigā smilšakmens radījuši fantastisku veidojumu, kurā majestātiski kalni mijas ar klinšu kraujām, šaurām pārejām un aizām. Ne mazāku brīnumu kā pati daba ir veikusi cilvēka roka, kas sārtajā smilšakmenī izkalusi varenu pilsētu.
Pirmie tās iedzīvotāji bijuši nabatieši – klejojošas arābu lopkopju ciltis. Vēl šobaltdien redzamās klintīs izkalto seno mājokļu, kapeņu, tirdzniecības vietu, teātra, tempļu fasādes, Zīda mauzoleja batikotās, slapju zīdu atgādinošās krāsainās sienas liek vien nobrīnīties par seno nabatiešu un vēlāk arī romiešu darba pamatīgumu un šā savdabīgā celtniecības materiāla izturību.
Petras ziedu laikos te dzīvoja ap 30 000 cilvēku. Pilsētā bija ierīkota tam laikam ļoti moderna ūdens apgādes sistēma, kuras liecības var apskatīt arī šodien. Pilsēta plauka, pateicoties tirdzniecībai ar Tālajiem Austrumiem, līdz vairākas zemestrīces daļēji to sagrāva un lika iedzīvotājiem pilsētu pamest.
Simtiem gadu beduīni sargāja šo arhitektūras brīnumu no ārpasaules, tikai dažas ģimenes zināja ceļu, kā nokļūt pazudušajā pilsētā.
Gājiens līdz slavenākajam objektam – Faraona dārgumu krātuvei, kuras viengabalainā vairāk nekā 40 m augstā fasāde ir galvenā Petras vizītkarte, – ir samērā garš, jo jāmēro vismaz pusotru kilometru tāls ceļš cauri vairākām klinšu aizām. Taču tas ir tā vērts. Ja tomēr slinkums ņem virsroku, var izmantot vietējo džigitu piedāvājumu un Petru iekarot strauja Arābijas rikšotāja, lēnīga ēzelīša mugurā vai zirgu pajūgā.
Arābu puišiem diezgan veiksmīgi izdodas pārliecināt saulē sakarsušos tūristus, ka tā viņi ātrāk varēs skatīt vaigā agrāk tikai pastkartēs un ceļojumu grāmatās redzēto fascinējošo rozā arhitektūras brīnumu. Visa šī jezga ar pajūgiem, joņojošiem zirgiem un nemitīgi klaigājošiem to dīdītājiem, kuri šaudās šurpu turpu, gan kaitina, jo lieku reizi atgādina, ka ir 21. gadsimts, kad eksotika jāpērk par naudu…
Par to, ka komercija stāv pāri visam, liecina arī stāsts par beduīniem, kurus Jordānijas valdība mēģinājusi izdabūt laukā no ērtajām Petras klinšu alām. Viegli tas neesot bijis, jo galu galā – īre nav jāmaksā, vasarā tajās ir vēsi, ziemā – gluži silti. Beduīni izrādījās gana tālredzīgi un nebūt ne muļķi. Ar piedāvātajiem dzīvoklīšiem vien viņi nebija nopērkami un pieprasīja, lai viņiem būtu ļauts tirgoties Petras teritorijā ar suvenīriem un citām mantām. Tā esot radies saīsinātais stāsts par šo darījumu – beduīni savas alu mājas esot iemainījuši pret suvenīrmagnētiņiem…
Vādī Rums jeb Zaudētā pasaule
Vādī Rums ir tuksnesis, kas tēlaini tiek dēvēts par Mēness ieleju. Vai Marsa virsmas kopiju. Ne velti šajā tuksnesī tiek uzņemtas filmas par marsiešiem. Noteikti viens no skaistākajiem pasaulē. Šodien ekskursijas uz tuksnesi vietējiem iedzīvotājiem ir gandrīz galvenais ienākumu avots, tāpēc brauciens uz Vādī Rumu ir kā labi organizēta tūristu atrakcija. Taču beduīni, kas ar džipiem mūs nogādāja teiksmainajā smilšu valstībā, patiesi izskatījās lepni, ka var izrādīt cittautiešiem tādu skaistumu, kur vēju un smilšu veidotās varenās granīta un smilšakmens skulptūras paceļas augstu virs vienmēr klīstošajām kāpām. Uz daudzām klintīm var atrast arī gadsimtiem senus uzrakstus un zīmējumus.
Vādī Ruma vārds ir cieši saistīts arī ar britu virsnieka Tomasa Edvarda Lorensa jeb Arābijas Lorensa, kurš tuksnesī nodzīvojis daudzus gadus, vārdu, kā arī kinofilmu par viņu un Lorensa sarakstīto grāmatu “Septiņi gudrības pīlāri” (Seven Pillars of Wisdom). Tajā tuksneša jaukumu aprakstiem veltīta ne viena lappuse. Septiņi gudrības pīlāri patiesībā ir klints, kas sargā ieeju tuksnesī un kam ir septiņu pīlāru forma.
Tuksnesis ir tik daudzveidīgs, ka daudzi tajā pavada vairākas dienas, lai ne tikai izbaudītu fantastiskos dabas veidojumus, bet arī bezgala romantiskos saullēktus un saulrietus, kā arī visai baisās klinšu kontūru ēnas naksnīgajā mēness gaismā, lēni klīstot pa smilšu klajumiem kamieļa mugurā.
Jāteic, šobrīd Vādī Ruma tuksnesis piedzīvo zināmu urbanizācijas bumu.
Vēl pirms dažiem gadiem neko vairāk par beduīnu teltīm, kur arī tūristi varēja iepriekš aizrunāt sev naktsmājas, te ieraudzīt nevarēja, bet šodien tuksnesī sabūvēti veseli komfortablu kempingu kompleksi. Tiem pat piemērots speciāls termins – glempingi. Tas nozīmējot – glamūrie kempingi. No ārpuses mājiņas izskatās pēc īstenām marsiešu mītnēm – gan kā mistiskas kapsulas, gan kā rombi, gan kupoli. Toties iekšpusē teju viss kā labākajos kūrortos.
Tā kā tuksnesis ir apsargājams objekts, gluži uz savu roku tajā iekļūt vis nevar. Tāpēc par vietiņu kādā no glempingiem jāparūpējas laikus attiecīgajās mājaslapās, jo gribētāju pastaigāt pa Marsa virsmu nudien netrūkst…
Tūrisms visām gaumēm
Kaut Jordānija nav nekāda lielā valsts un tās lielāko daļu pārliecinoši aizņem tuksnesis, arī bez kārā kumosiņa Petras un marsveidīgā Vādī Ruma tās apceļotājiem ir, ko redzēt un izbaudīt. Pieejams gan arheoloģiskais un kultūrvēsturiskais, gan dziednieciskais, reliģiozais un gastronomiskais, gan ekstrēmais, smilšainais un zemūdens tūrisms. Izvēlies, ko vēlies, un baudi, ko esi izvēlējies! Gribi – kūrortu pie Sarkanās jūras Akabā, gribi – atklāto SPA centru pie Nāves jūras, gribi – bezgalīgo smilšu pasauli, gribi – senpilsētu drupas, gribi – ekstrēmu pastaigu kājām pa krāčainu upi…
Lai izbaudītu pēdējo, jādodas uz Vadi Mudžibas rezervātu jeb dabas parku, ko dēvē arī par Jordānijas Lielo kanjonu. Ekstrēmā pastaiga notiek pa divus kilometrus garu taku Jordānas upē. Sākotnēji šķiet – nieks vien ir, jo jāiet pa mazu tērcīti starp klintīm, turklāt gar klints malu novilkta virve, pie kuras pieturēties, bet, jo tālāk iet, jo upe kļūst straujāka, ūdenskritumi trasi padara daudz aizraujošāku un adrenalīna pārpilnāku, līdz neizbēgams kļūst lēciens no klints upes straumē…
Savukārt senpilsētu drupas jādodas meklēt Gadarā, Adžlūnā un Džerašā.
Gadara atrodas gleznainā pakalnā, no kura paveras brīnišķīgas ainavas uz Jordānas upes ieleju un Galilejas jūru. Bet Adžlūna ir neliela pilsēta, kuras galvenais apskates objekts ir Adžlūnas pils, kas savulaik aizsargāja pilsētu no iebrukumiem.
Viena no seno romiešu pilsētām, kas saglabājusies vislabāk, ir Džeraša, kas atrodas Sīrijas pierobežā – 60 kilometru attālumā no galvaspilsētas Ammānas. Simtgadu laikā tā atradusies zem tonnām smilšu, izrakumi šeit uzsākti tikai apmēram pirms 70 gadiem. Pilsēta daļēji atgādina gan itāļu Pompejas, gan turku Efesu. Izejot caur Triumfa arku, skatam paveras visas senās celtnes – pilsētas vārti, fascinējošā neskaitāmo kolonnu iela, divi romiešu teātri, Zeva un Artemīdas tempļi, katedrāle, pirtis un unikālais Ovālais laukums jeb forums, kas ir vienīgais ovālas formas laukums visā Senās Romas impērijā.
Romiešu laika sakarā jāpiemin arī nelielā pilsētiņa Mādeba, kas slavena ar romiešu un bizantiešu mozaīkām. Dārgakmens to vidū, protams, ir Svētās Zemes karte – 6. gadsimtā veidota mozaīka, kas attēlo pilsētas un svētvietas Tuvajos Austrumos. Šis antīkais ģeogrāfiskais šedevrs savulaik sastāvējis no vairāk nekā diviem miljoniem mozaīkas gabaliņu. Kartē, kas skatāma mūsdienās, saglabājusies vien trešdaļa no slavenās mozaīkas.
Izbaudot slavenāko brīvdabas SPA
Tiem, kuri vēl nav baudījuši, pāris vārdu par to, ko nozīmē pelde pasaulē vissāļākajā ūdenī (260 – 310 promiles). Proti, Nāves jūrā – 400 metru zem jūras līmeņa. Tās ūdens dziednieciskās īpašības esot atzītas jau Hēroda laikā pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Gluži iet pa ūdens virsu nesanāk, bet gulēt un virpuļot no muguras uz vēdera un atpakaļ – cik uziet. Tā ir pavisam savāda sajūta, ka ūdens tev nu nekādi neļauj grimt.
Patiesībā jūrā ir stingri noteikts, cik tālu vispār drīkst planēt, jo atgriešanās krastā ir visai problemātiska – papeldēt faktiski nevar un dziļumā arī virzienu mainīt pagrūti, bet mēģinājums nostāties uz kājām beidzas ar to, ka tu ievelies atpakaļ ūdenī. Un, nedod Dievs, ka tas iekļūst mutē vai acīs. Turklāt nezini jau arī, kurā vietā jūrā beidzas Jordānija un sākas Izraēla, kas otrā krastā ir gluži labi saskatāma. Par dažām naudiņām no galvas līdz kājām var ieziesties arī ar dziednieciskajiem Nāves jūras dubļiem, kuru noskalošana tai pašā jūrā arī ir samērā smieklīgs un sarežģīts pasākums.
Starp citu, ja kāds tūrisma gids jums cenšas iestāstīt, ka piekļuve Nāves jūrai iespējama tikai caur kādas viesnīcas teritoriju, kas, protams, ir par maksu, – neticiet.
Jūrai var piekļūt arī par velti, tiesa, tad jārēķinās, ka tās piekraste būs nežēlīgi piedrazota, ar sāls kārtu noklāto ķermeni nebūs kur noskalot, un palūrēt, kā baltās sievietes peldkostīmos planē milzīgajā sālsvannā, ieradīsies savs ducis vietējo melnīgsnējo pacanu – uz zirgiem, kamieļiem, ēzeļiem un mopēdiem. Un iestāstīt viņiem, ka noteikti negribi kāpt mugurā nevienam no uzskaitītajiem transportlīdzekļiem, ir teju neiespējami…
Kur tad īsti kristīts Jēzus?
Jordānija, protams, ir musulmaņu zeme, kur islāms ir galvenā valsts reliģija. Taču pavisam niecīgajiem 6% kristiešu šajā zemē ir sava noteikta ietekme. Galu galā tieši tur – gar pašreizējo Izraēlas robežu, Jordānas upes ieleju, tuksnešiem un citām vietām – klejojuši daudzi pravieši un svētie, Jēzu un Mozu ieskaitot. Bībeles tulkotāji gadsimtiem mēģinājuši pēc tajā dotajām norādēm precīzi izskaitļot, kur tad īsti risinājies tas vai cits Bībeles sižets.
Viena no šādām vietām ir Betānija, kas atrodas Jordānas upes krastā pie pašas Izraēlas robežas, kur Jānis Kristītājs esot kristījis Jēzu Kristu.
Tie, kas bijuši upes pretējā krastā, proti, – Izraēlā, teic, ka viņiem arī rādījuši tādu vietu. Un ir jau arī samērā smieklīgi stāvēt pie svētās robežupes, kuras platums nav lielāks par divarpus metriem, un raudzīties uz tūristiem, kas, iespējams, arī tikko laimīgi apskatījuši Jēzus kristīšanas vietu, tikai – citā valstī.
Bet tas jau neko nemaina – apziņa, ka arī tavas kājas skārušas Svēto Zemi, bet rokas – ūdeni, kurā veldzi pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem guvis galvenais kristiešu pravietis, šķiet, tomēr paceļ tevi kādu gabaliņu tuvāk debesīm nekā citus mirstīgos.
Par prestižāko Jordānijas svētvietu (varbūt tāpēc, ka tā nav jādala ar kādu kaimiņvalsti) tiek dēvēts Nebo kalns – vieta, ko pēc Bībeles uzskata par Mozus kapa vietu. Skaidrā laikā (drīzāk gan – ļoti, ļoti skaidrā) no kalna var saskatīt Betlēmi, Hēroda cietoksni, pat Jeruzalemes torņus un Eļļas kalnu Izraēlā.
Bet tas ir apmēram tāpat kā tad, ja acu dakteris cilvēkam ar vāju redzi bez brillēm liktu nolasīt vismazākos burtiņus no plakātiņa apakšas… Pie kalna mardziņām gan ir karte, kurā skaidri norādīti virzieni, kurp jāskatās, bet man atkal nācās samierināties ar apziņu, ka kaut kur tur, tajā saules apspīdētās un bezgala skaistās ielejas viņā galā, gandrīz izstieptas rokas attālumā ir pilsētiņa, kurā mazā silītē dzimis Dieva bērniņš…
Uzziņa
Nauda
Jordānijas oficiālā valūta ir dinārs, 1 eiro ir aptuveni 0,8 Jordānijas dināri. Daudzviet pieņem arī ASV dolārus. Jordānija nav lētākā no reģiona valstīm, pārtikas un apģērba cenas ir vidēji Latvijas cenu līmenī. Visbiežāk pirmā nosauktā cena ir vismaz divreiz lielāka nekā preces patiesā vērtība, tāpēc var piedāvāt maksāt divreiz mazāk, nekā prasa pārdevējs. Iespēja nosist cenu ievērojami samazinās lielāko apskates objektu tuvumā. Piemēram, Petrā, kur cenas uzskrūvētas trīskārt, to izdarīt ir ļoti grūti.
Ēdiens
Jordānijas beduīnu nacionālais ēdiens ir mensaf. Tas sevī slēpj sutinātu jēra vai kazas gaļu ar kaulu, rīsiem, arābu maizi un mērci, kas veidota no jogurta un gaļas taukiem. Otrs populārākais ēdiens – felāfel. Tās ir eļļā apceptas smalcinātas pupiņas ar garšvielām. Un, protams, humuss – stingrai mērcei līdzīgs ēdiens no zirņiem un pupiņām.
Klimats
Jordānijā valda Vidusjūras subtropu un krasi kontinentāls, ļoti sauss klimats. Vidējā temperatūra janvārī ir no 8 līdz 14 °C, jūlijā no 24 līdz 30 vai pat 40 °C. Naktis mēdz būt diezgan vēsas. Piemērotākais laiks Jordānijas apmeklējumam ir pavasaris un rudens. Dienvidreģionu pie Akabas līča var apmeklēt visu gadu, jo dabas apstākļi ir maigāki. Arī Nāves jūras reģions tūristus uzņem visu gadu. Ūdens temperatūra Sarkanajā un Nāves jūrā parasti nemēdz būt zemāka par 21 °C.
