Joprojām veselīgāk, gudrāk. Intervija ar žurnāla “36,6 °C” izveidotāju Vitu Beļavnieci 0
“Diez vai kāds apgalvos, ka ir absolūti vesels, vienmēr dzīvo saskaņā ar sevi un pasauli, ir perfekts un gudrs. Taču ikvienam ir iespēja attīstīties, iet veselīgākas dzīvošanas virzienā,” teic uzņēmēja un žurnāliste Vita Beļavniece, žurnāla 36,6 °C izveidotāja un pirmā redaktore.
Pirms 15 gadiem, kad sāka iznākt žurnāls 36,6 °C, tā galvenā, vadošā doma tika izteikta ar trim atslēgvārdiem: veselīgāk, saskanīgāk, gudrāk. Tātad – dzīvot mazliet harmoniskāk un veselīgāk nekā iepriekš, tapt nedaudz gudrākam, nekā biji vēl vakar. Tā ir darbība, kustība, tas ir ceļš.
Vita teic, ka ceļš ir arī viņas dzīves svarīgākā tēma – neapstāties, virzīties uz priekšu, turklāt darīt to, ieklausoties savā intuīcijā.
Tagad viņa kopā ar savu vīru Viesturu Serdānu saimnieko atpūtas bāzē Valguma pasaule, kas atrodas Ķemeru nacionālā parka teritorijā.
To vairāk zina kā vietu, kur izveidota Baltijā pirmā baskāju taka, dabas gleznu taka un labirinti.
Vita ir mana pirmā redaktore šajā žurnālā, no viņas esmu mācījusies precizitāti vārdos un domā, iedziļināšanos un sirdsgudru pieeju itin visā, ko dari.
Mūsu saruna notiek laikā, kad pirms 15 gadiem dienasgaismu ieraudzīja jauna veida žurnāls. Kā radās tā ideja?
Doma par veselības žurnāla izveidi ienāca prātā Viesturam Serdānam. Tolaik viņš bija viens no laikraksta Latvijas Avīze atslēgas cilvēkiem. Es tobrīd biju bezdarbniece. Vairāk nekā astoņus gadus nostrādāju par žurnāla Mans Mazais redaktori, un bija pienācis laiks dzīvē kaut ko mainīt. Mana meita Ieva jau bija izaugusi, un es kā mamma biju attālinājusies no mazuļu tēmas.
Ja godīgi, rakstīt par to, kā ārstēt kaites, man nešķita aizraujoši.
Izveidoju žurnāla projektu, kas bija pilnīgi citāds, nekā no manis gaidīja. Bija izjūta, ka jāstāsta par to, kā būt veselam, kā nesaslimt.
Tolaik Latvijā par to vēl īsti nerunāja.
Kāpēc žurnālam ir tieši šāds – visai netradicionāls nosaukums?
Toreiz topošās redakcijas kolektīvā rīkojām konkursu par veiksmīgāko nosaukumu. Vairākuma atzinību guva normālas ķermeņa temperatūras apzīmējums, to izgudroja Aija Britāla, pēc izglītības fiziķe un astronome, kuplas ģimenes mamma, kura tolaik strādāja un rakstīja žurnālam.
Kādas pēdas žurnāls atstājis tavā dzīvē? Šajā numurā mēs, pašreizējie tā veidotāji, rakstām par saviem veselīgajiem ieguvumiem. Es par vienu tādu plusu dēvēju nūjošanu. Vai tā ir arī tev, kura šo sporta veidu ieveda Latvijā? Vari taču nūjot Valgumā, kur ir tik pateicīga apkārtne.
Nūjas, kā ierasts, man ir līdzi automašīnā, ja kaut kur braucu.
Valgumā nūjoju ļoti reti. Kad eju pa dabas ainavu taku, kas savulaik tika izveidota speciāli nūjošanai, man līdzi ir nevis nūjas, bet citi rīki – melns maiss un cimdi. Diemžēl nereti tas jau pusceļā ir pilns. Nevaru paiet garām nevienai nomestai skārdenei, pudelei vai ēdiena iepakojumam, paceļu viesu atstātos atkritumus. Reizēm tas mani kaitina – jo esmu devusies pastaigā cerībā palikt klusumā un mierīgi padomāt, atrast īstos vārdus… Draza ceļā novērš uzmanību, neļauj koncentrēties.
Citreiz uzvelkos, sāku dusmoties, ka cilvēki tā mēslo. Citreiz, gluži otrādi, tāda vienkārša darbošanās rada prieku. Vismaz kādu brīdi taka, upes un ezera krasts ir tīri. Līdz nākamajai reizei…
Savulaik nūjošana bija kas jauns Latvijas kontekstā. Es tolaik vēl nestrādāju žurnālā, bet atceros, ar kādu interesi tika uzņemti pirmie raksti par nūjošanu. Pašlaik diez vai kāds var saskaitīt, cik daudzi ar to aizrāvušies.
Jā, žurnāls iesāka nūjošanu Latvijā, lai ko apgalvotu mūsu sekotāji.
Viss sākās ar to, ka Austrijas mazpilsētā satiku cilvēkus, kuri gāja ar nūjām rokās. Brīnījos, kāpēc viņi soļo ar šādām nūjām. Viņi savukārt brīnījās, kāpēc es brīnos. Vēl noteica – gan jau arī pie jums Nordic walking kļūs populārs.
Atgriezusies mājās, teicu Zandai Kozlovskai, kura toreiz 36,6 °C rakstīja par kustībām, lai papēta šo sporta veidu. Viņa devās uz Sporta pedagoģijas akadēmiju, bet tur neviens neko nezināja. Bija 2005. gada vasara.
Uzrunājām rakstnieci un tulkotāju Annu Žīguri, kura ar šo sportu aizrāvās tolaik, kad strādāja par vēstnieci Somijā. Jau pirms intervijas viņa mudināja anglisko Nordic walking aizstāt ar latvisku nosaukumu, un tā, redakcijā spēlējoties ar vārdiem, nonācām pie – “nūjošana”.
Aktīvās atpūtas preču veikals Ceļotājs piekrita sagādāt nūjas, ja mēs tās nopirksim. Jo kāda gan garantija, ka Latvijā kādam tās vispār vajadzēs?! Publicējām žurnālā anketu, lai piesakās lasītāji, kuri vēlētos izmēģināt jaunu sporta veidu.
Sākumā bija klusums. Sabēdājāmies, jo mēs taču jau bijām pasūtījuši 50 nūju pārus. Taču piepeši sāka birt pieteikumi!
Interesējās vairāk nekā simt cilvēku, pat nācās izvēlēties, kuru aicināt.
Pēc pirmā pasākuma un tā aprakstīšanas žurnālā izvērtās ažiotāža. Izdomājām akciju: 36 interesentiem, kuri abonēs žurnālu, aizbrauksim un iemācīsim nūjot. Es gan nekad neesmu vēlējusies, lai žurnālu pirktu kādas mantas, balvas dēļ, taču šī bija iespēja cilvēkiem kaut ko veselīgu iemācīt. Daži paziņas smīkņāja – sak, kurš to gribēs. Bet gribētāju bija ļoti daudz.
Nūjošana ir bijusi liela tavas dzīves sadaļa?
Tā ir. Ja nūjoju, cenšos to darīt veselībai labvēlīgā stilā – kā to iemācījis mans skolotājs, izcilais speciālists un grāmatas autors Andreass Vilhelms kursos Vācijā un Maļorkā. Ik pa laikam atkal kāds pabrīnās, kāpēc neeju ātrāk. Pirms pāris gadiem biju Jaunķemeru rehabilitācijas centrā uz ājurvēdas kūri. Tur arī nūjošana tiek piedāvāta kā viena no iespējām veselības sakārtošanai. Instruktore mani skubināja, lai taču eju mazākiem, veiklākiem soļiem, tik ļoti nevēzējot rokas, – tā būšot ātrāk. Vaicāju, kāpēc to vajag. Viņa sāka skaidrot kaut ko par muskuļu grupām, taču īsta pamatojuma nebija. Es par šo tēmu vairs nedebatēju. Lai katrs dara tā, kā uzskata par pareizu. Būtiskākais, ka cilvēki dodas pastaigās svaigā gaisā un izkustas.
Kādu vēl veselīgu atziņu esi ieguvusi, veidojot žurnālu?
To, ka veselība ir līdzsvars it visā. Nevarētu gan teikt, ka esmu paraugs veselīgai dzīvošanai, jo bieži vien pārstrādājos. Zinu, kā ir labi un pareizi, vismaz zemapziņā tas ir iekodēts, taču reti izdodas sabalansēt darba un atpūta režīmu. To nemācēju, ne žurnālā strādājot, ne tagad. Taču svarīgākais ir atrast veidu, kā šo nelīdzsvaru kompensēt.
Arvien biežāk sajūtu, cik svarīgi ir nonākt mierā ar sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esi.
Vai šajos 15 gados Latvijā cilvēku attieksme pret savu veselību ir mainījusies?
Sabiedrības attieksme ir ļoti mainījusies. Tolaik bija moderni būt veiksmīgam un veselam, nedod Dievs, ja kāds uzzinās, ka neesi perfekts kādā jomā.
Taču mēs jau kopš pirmā numura sākām rakstīt par cilvēkiem, kuri nepadodas.
Otrajā žurnāla gadā sarīkojām apaļo galdu par vēža situāciju Latvijā. Spriedām – būtu labi, ja kāds varētu pastāstīt, kam gājis cauri un kā viņam izdevies izveseļoties. Mēs zinājām dažus sabiedrībā populārus cilvēkus, kuri bija izslimojuši vēzi, taču skaidri apzinājāmies, ka viņi to negribēs stāstīt publiski. Dakteri, kuri piedalījās sarunā, sacīja, ka nemūžam neviens par to nerunās.
Ventspils dakterei, kura piedalījās sarunā redakcijā, tomēr izdevās sameklēt sievieti, tā bija Ilga Dzintare, viņa piekrita intervijai. Žurnāliste Selga Amata aizbrauca uz Ventspili un atveda emocijām bagātu stāstu. Raksts izraisīja plašu rezonansi. Pēc tam katrā žurnāla numurā bija pa šādam stāstam.
Cilvēki mums atklāja, cik daudz jādara, lai tiktu uz veselīgās taciņas, tomēr tas ir iespējams. Šādi žurnāls parādīja, ka vēzi var neuzvert kā fatālu slimību. Mēs devām zaļo gaismu, ka par to iespējams publiski runāt, turklāt šādi dodot cerību tam, kurš šo stāstu izlasa.
Tas bija kas ļoti svarīgs, ko iesāka mūsu žurnāls. Cilvēki uzticēja mums savus dzīvesstāstus, dalījās savās sāpēs. Mēs iedrošinājām runāt par sāpīgām un smagām dzīves pusēm. Manuprāt, tas ir žurnāla lielākais ieguldījums.
Tagad visi raksta par iešanu cauri nebūšanām. Nereti pat šķiet, ka tikai tad kļūsti citiem interesants, ja esi pārvarējis kādu nopietnu slimību, pārcietis baigu dzīves krīzi. Ja neesi par to visai sabiedrībai izstāstījis, nemaz nevari būt virsotnē.
Tomēr man ir gandarījums, ka par to raksta un runā. Priecājos tāpat kā par nūjošanas kustību, kas plaši izvērsusies. Reizēm gan, skatoties, kā daži nūjo, jānodur acis. Bet arī citās valstīs esmu redzējusi, ka iet dažādi.
Tagad valsts dod līdzekļus onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks rīkotajām psihosociālās rehabilitācijas nometnēm. Valsts atbalsta to, ka cilvēki mācās sadzīvot ar diagnozi, atveseļojas arī psiholoģiski. Tas ir kā turpinājums šādiem rakstiem.
Arī mēs savulaik atbalstījām vēža nometnes, ko rīkoja Dzīvības koks. Braucu mācīt nūjot sievietēm, kuras sirga ar krūts vēzi. Tolaik jau bija zinātniski izpētīts – nūjojot tā, ka ritmiski, aktīvi atveras un aizveras plaukstas, tiek veicināta krūšu daļas apasiņošana, un tas ir ļoti svarīgi atlabšanas laikā pēc operācijas.
Man vienmēr gribējies ne tikai stāstīt teorētiski, bet pašai darīt.
Tāpēc žurnāls sāka rīkot veselības dienas, kur pulcināja kopā lasītājus, lai viņi daudz ko uzzinātu pa tiešo no ārstiem, fizioterapeitiem un citiem gudriem ļaudīm. Lai izmēģinātu nūjošanu un citas metodes, mācītos visu darīt pareizi. Šos pasākumus lasītāji bija ļoti iemīļojuši. Un tie, kuri nevarēja būt klāt, par to varēja izlasīt žurnālā.
Mēs ar tevi sarunājamies skaipā, jo esi mācībās Vācijā. Ko tur apgūsti?
Es studēju Kneipa veselības mācību. Vācu priesteris Sebastians Kneips XIX gadsimtā izveidoja veselības sistēmu, kas palīdz norūdīt ķermeni un dvēseli, nostiprina visu organismu un spēcina imūnsistēmu.
Manas studijas rit Vācijas pilsētiņā Bādvērishofenē, kas atrodas divu stundu braucienā no Minhenes. Šajā pilsētā atrodas klosteris, kur Knaips strādājis un dziedinājis ļaudis, kur sarakstījis savas grāmatas.
Kad savulaik Valgumā izdomājām veidot baskāju taku, lasīju par Kneipa terapiju, diemžēl vienīgajā latviešu valodā izdotajā grāmatā nebija pārlieku daudz par staigāšanu basām kājām. Taču man radās interese par šo mācību kopumā.
Kneips, varētu teikt, ir Eiropas tradicionālās medicīnas pamatlicējs. Kneipam ir pieci veselības balsti, starp citu, žurnāls 36,6 °C par to rakstījis gadu gadiem. Tie ir ūdens vērtīgā iedarbība, kustību terapija, veselīgs uzturs, ārstniecības augu terapija un līdzsvars, harmonija it visā.
Diemžēl šobrīd Eiropā Kneipa metode nemaz nav tik populāra, par ko vācieši ir visai nobažījušies. Toties šo sistēmu izmanto Japānā, Dienvidkorejā, Ķīnā, arī Kanādā. Austrumnieki apgūst Knaipa veselības mācību un izmanto visai vienkāršās procedūras, lai taptu veselāki.
Kneips bija garīdznieks, kurš sevi izvilka no tuberkulozes nagiem, tolaik atveseļošanās no šīs slimības bija brīnums. Viņš novembra saltumā sāka gremdēties aukstajā Donavā, tā pamazām atbrīvojoties no ļaunās kaites.
Pie mums arī ir modē aukstās peldes. Sen zināma ir mūsu roņu kustība, bet tagad arvien vairāk kļūst tā dēvēto aukstummīļu.
Tas ir atraktīvi, piesaistoši. Ceru, ka šīs kustības organizatori saprot, ko dara, jo ir virkne kontrindikāciju, kad spēja gremdēšanās aukstā ūdenī nemaz nav ieteicama.
Savulaik nezināšanas dēļ arī mēs gandrīz pieļāvām kļūdu. Cilvēki mums vaicāja, vai baskāju taka darbosies arī ziemā. Sākām aizdomāties – varbūt tiešām?! Ja nu būtu viens takas posms, kur arī ziemā varētu iet basām pēdām?! Jau iemarķējām šo vietu dabā, rēķinājām, ka vajadzēs 15 minūtes, lai to noietu. Heijā, taisām augšā!
Taču man nostrādāja kaut kāda maņa, prāts pakausī. Nolēmu tomēr papētīt, vai tā drīkst. Kopā ar Viesturu devāmies uz veselības dienām Bādvērishofenē. Tā es atkal sastapos ar Kneipa mācību. Sāku meklēt vairāk, rakties dziļāk.
Sapratu, ka mūsu superīgā ideja nekam neder. Nedrīkst aukstumā iet basām kājām 15 minūtes, turklāt pa dažādiem segumiem. Ideju par iešanu ziemā atmetām.
Šim notikumam gan bija pozitīvs turpinājums – izmācījos par Kneipa veselības mācības treneri, man ir šāds sertifikāts, un tagad turpinu iet dziļumā.
Starp citu, ūdensdziedniecība jau nozīmē ne tikai procedūras ar aukstu, bet arī karstu ūdeni. Patlaban to visu mācos. Manām studijām gan nav praktiskas, pragmatiskas nozīmes, jo te tiek apmācīti speciālisti, kuri šīs procedūras veiks kūrortos un klīnikās. Taču, lai tādas notiktu, nepieciešams ārsta ieteikums. Latvijas dakteri šo metodi nepārzina, ar to nestrādā.
Man šīs studijas vairāk ir kā intelekta treniņš, arī iespēja pabūt prom no ikdienas, lai izšķiltos kāda jauna ideja.
Varbūt atkal ieraudzīsi, atradīsi ko jaunu, atvedīsi to uz Latviju?
Nesen iegāju vietējā dabas dziedniecības veikaliņā, esmu sadraudzējusies ar tā saimnieci. Nejauši satiku tur Kneipa ārstu biedrības prezidenti, pārrunājām, kāda būtu iespējamā sadarbība ar Latviju. Mana ģimenes ārste Ilze Aizsilniece jau izsenis runā par veselības pratību, ko vajag iekustināt, lai spētu atbildīgi pieņemt ar veselību saistītus lēmumus.
Manā priekšā atkal veras kāds ceļš. Baskāju taka ir gājums, tāds ir arī labirints, ko esam izveidojuši Valgumā, un nu jau mums ir četri dažādi labirinti. Labirints ir vieta, kur varu nonākt savā klusumā. Savulaik mans ceļš bija arī žurnāls.
Ceļa tēma ir manējā, tā skan arī manā vismīļākajā mantrā: gate gate paragate. Tā runā par kustību, par pāriešanu uz citu krastu, un tikai tas nomierina sirdi.
Vitas mundruma recepte: basām kājām sniegā
•Tas ir tik mundrinoši un dzīvīgi – dienās, kad zemi klāj balts, maigs sniegs, mierīgi, izbaudot katru soli, pastaigāt sniegā kailām pēdām. Minūti, divas vai trīs – tik ilgi, kamēr pēdām tīkami, Sniegam jābūt tikko uzsnigušam un mīkstam.
•Pēc tam – kājas rūpīgi noslaucīt, uzvilkt vilnas zeķes un kārtīgi izkustēties, lai atkal būtu silti.
•Tā ir laba imunitātes pote! Ļoti iedarbīgs veids, kā turēties pretim iesnām, galvassāpēm, sagurumam, stresiem.
•Uzmanīgi! Atlieciet šo sniega piedzīvojumu uz citu dienu, ja esat saaukstējies vai savārdzis, ja ir akūts urīnceļu vai nieru iekaisums, arī menstruācijas laikā.
