Joprojām par brīvību. Recenzija par Ilzes Jansones romānu “Vīru lietas” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vīri un lietas – šāds nosacīts teksta sadalījums gaida Ilzes Jansones jaunākā romāna lasītāju, kurš jau atkal sastapsies ar rakstniecei svarīgajām brīvības un izvēles tēmām.
“Vīri” ir tas pamats, pie kura turas gan romāna sižeta stīga, gan paši varoņi – kaut kas līdzīgs drosmei droši vien. “Lietas” – it kā mazsvarīgas apkartējās dzīves detaļas, bet patiesībā mazas mikropasaules, par kurām nenojaušam.
“Vīru lietas” ir romāns stāstos – katrs tēls atklāj visu sevi, ļaujot ielūkoties vienā vai divās savas dzīves diennaktīs. Cilvēkvaroņi ir vismaz pieci: fotogrāfs Jēkabs, bijusī mūķene Marta, aģentūras priekšniece Elžbeta, mākslas zinātnieks Justs jeb Augustīns Baumgartens, grāmatvede Elita.
Klāt nāk arī kaktuss podiņā ar uzrakstu “Just hurts”. Beigās atklājas, ka viņi bija pazīstami, tas ir, kopā dzēruši un dažreiz arī gulējuši, tomēr tā īsti nepazinuši viens otru.
“Cik pazīstami/nekustināmi/tup lieli un melni akmeņi,” kā rakstīja Māris Čaklais. Šie lielie, melnie un nekustināmie akmeņi ir Jansones romāna varoņi, jo viņi pašironiski “izcelti” kā no Rīgas dzertuvju intelektuālās publikas dzelmes pamatiem.
Un tieši sava pamatīguma dēļ neizskatās pēc tādiem, kas romāna gaitā varētu mainīties. Ar retiem, asprātīgiem izņēmumiem tos vienkārši pamazām pārklāj izdzišana.
Šoreiz un konkrēti man – bohēmisku ainu un brīvības jautājumu pilnais romāns ļoti atsauc atmiņā stāstus krājumā “Umurkumurs jeb Ardievas feminismam” (2013) – tas ir cilvēkattiecību, cilvēkizvēļu, cilvēksarunu teksts ar mūžīgo pašironiju un varbūt kādu vien autores paziņu un draugu lokam atpazīstamu prototipu vai joku klāstu.
Nu labi, autores romānu par dzīvi apkārt šoreiz atdzīvina tas, ka te apzināti radītas divas nevienlīdzīgas teksta formas: cilvēka stāsts un, piemēram, atkusušā veikala saldētavas krabīša vai tikko dzimušas mušas dzīves epizodes stāsts.
Pirmie, tātad ir “vīri” un otrie – “lietas”, it kā ironizējot par patriarhālu lietu izkārtojumu pasaulē un arī it kā nemaz neņemot ļaunā šādu izkārtojumu, jo nosaukums ir gana skanīgs un saista uzmanību.
Galvenais, kas ir izprotams no Ilzes Jansones prozas idejām – viņa stāv pāri kategorijām, pāri klasifikācijām un politiski sociālajiem virzieniem.
Vīri un lietas – šie vīri ir ikviens no mums, bet tikpat labi cilvēks ir arī lieta. Varbūt vīri mēs esam tad, kad ieslēdzam smadzenes, bet lietas – kad ļaujamies vairošanās un barošanās instinktiem.
Neviens Jansones teksts neiztiek bez Radītāja klātbūtnes, tomēr “lietu dzīves” apcerē un materiālajā skatījumā uz dzīvām būtnēm viņa pievērsusies Paula Bankovska tradīcijai, kas, protams, arī nav nekas jauns, tomēr aktuālākais piemērs mūsdienu latviešu literatūrā.
Divas tekstu formas (vīri un lietas) it kā papildina viena otru, nereti atstājot mīļuma pēcgaršu, jo – kā gan var nejust līdzi krabītim, kas atdzīvojas, vai vienradzim, kas izšķirīgā mirklī neaiziet ciemos pie Noa.
Varbūt mazāk veiksmīgi ir sarežģītībā un tēlainībā pārsātinātie stāsti, piemēram, par tārpiņu, kas mīl savu ābolu.
Jansones tēlotā lietu jeb dzīvo radību dzīve var lasītāju pārņemt tik ļoti, ka tas līdzīgām acīm sāk uzlūkot arī diezgan briesmīgi izsmējīgām, it kā atriebes krāsām zīmēto cilvēkstāsta jeb “vīru” daļas grāmatvedi, kurai kakao krāsas zeķubikses, ūsas virs augšlūpas, sirma aste un uzsvērts seksa dzīves trūkums.
Valodas slikti nomaskētā komplicētība, dažbrīd pat tāda kā zinātniska pieeja prozas struktūras veidošanā ir autores teoloģes izglītības, pasaules redzējuma un apzināti izvēlēta rokraksta sekas.
Te Jansone ir dabiska savā izpausmē, jo arī poētiskie tēli vieglu roku nāk no mitoloģiskās pasaules, nepārsātinot ēteru ar garām un pamatīgām paralēlēm, kā tas notiek, kad rakstnieks pēkšņi, it kā pats nez ko atklādams, iedarbina intertekstualitāti.
Mēs – un Jansone arī – taču zinām, ka nav iespējams radīt neko jaunu, ka viss jau ir uzrakstīts.
Tāpēc atliek tikai prātīgi rīkoties ar jau esošo tekstu un nozīmju blāķi. Līdzīgs novērojums ir arī ironijas jomā – vietās, kur varētu šaut pār strīpu, rakstniecei “Vīru lietās” izdodas noturēt joka balansu.
Iezīme, ko droši vien varēja iemācīties no absurda prozas smaida meistara Svena Kuzmina labākajiem tekstiem.
Daudz sarežģītāka Ilzes Jansones prozas poētikas sastāvdaļa ir nepateiktība jeb nevēlēšanās skaidrot par daudz – kas tik veiksmīgi saskaņojas ar krustvārdu mīklas motīvu šajā romānā (švaki pamatots, tomēr gana poētisks elements): minēt krustvārdu mīklu ir fatāls uzdevums; vēl fatālāk ir kļūt par krustvārdu mīklu radītāju pašam; romāns kā aizpildāma mīkla ar tukšiem laukumiem, iekšā atminama varoņu dzīves jēga, dažreiz tur nav ko ierakstīt, bet citreiz der arī ceļš no tukšām rūtiņām līdz jēgpilnam jautājumam. Galvenais laikam tomēr ir process.
