Stāsts par skolotāju – Ekselences balvas saņēmēju: “Ja man pašai nav interesanti, tādai stundai manās acīs ir nulles vērtība” 3
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Par skolotāju kļuvu nejauši,” atzīstas Līvānu 1. vidusskolas ķīmijas un bioloģijas skolotāja Sandra Ziemele, kuras profesionālisms šoruden novērtēts ar Ekselences balvu. Intervijā viņa atzīst: “Vienmēr vadu stundu tā, lai man pašai būtu interesanti un saprotami, ko es daru. Ja man pašai nav interesanti, tādai stundai manās acīs ir nulles vērtība.”
Kā kļuvāt par skolotāju?
S. Ziemele: Pēc vidusskolas Daugavpilī studēju bioloģiju, kā arī lauksaimniecības pamatus. Vispār biju gribējusi kļūt ārste, taču tas neizdevās, sanāca skolotāja. Bioloģija, manuprāt, nevar nebūt tuva. Ja tevi kaut nedaudz interesē tas, kas tev ir apkārt, kaut vai ziedi, kukaiņi vai citas dzīves būtnes, tad bioloģijai vajadzētu padoties.
Kad pabeidzu augstskolu, vairs nebija tās rūpnīcas, kur studējot biju plānojusi strādāt. Tāpēc devos uz skolu un tur arī paliku. Sākumā biju gan bioloģijas, gan ķīmijas skolotāja, taču vēlāk mācīju tikai ķīmiju. Latvijas Universitātē ieguvu arī maģistra grādu ķīmijā. Tagad atkal esmu arī bioloģijas skolotāja: mācu vidusskolā padziļināto bioloģijas kursu.
Kurš mācību priekšmets ir grūtāks: ķīmija vai bioloģija?
Domāju, ka bioloģija tomēr ir grūtāka. Jo tā ir ļoti plaša. Tikmēr ķīmija ir konkrēta. Turklāt ķīmija var piesaistīt arī ar to, ka tā ir noslēpumaina zinātne: tajā darbojoties, vienmēr vari būt jaunatklājējs. Pat nejauši var izdoties atklāt daudzas brīnumainas lietas. Piemēram, reiz veicām eksperimentu, cik ātri kūst ledus un kas to ietekmē – radījām ledum dažādus apstākļus. Kāds skolnieks ļoti brīnījās par to, cik gan ātri ledus kūst. Priecājos, ja kāds skolēns saka: es gribēju nogulēt pirmo stundu, bet atcerējos, ka tā ir ķīmija, un tomēr piecēlos.
Taču, protams, arī ķīmija nav viegla. Esmu pamanījusi, ka 9. klasē šis mācību priekšmets sāk sagādāt grūtības, jo tad jau ir daudz lietu, kas jāzina, un es esmu prasīga, sekoju, vai tiešām zina. Skolēni sūdzas, ka grūti, ka nepatīk sliktas atzīmes. Tad jāmeklē veidi, kā skolēnus izvest caur ķīmijas labirintiem. Jāmeklē visvienkāršākais veids, kā izskaidrot neizprotamo.
Daudz dod atomu modeļu izmantošana. Ja nesaprot, no kā sastāv viela, ņemam šos vielu atomu modeļus, sveram, skaidrojam, kas ir kas. Tā skolēni droši vien spēj vizualizēt, no kā sastāv viela.
Katram cenšos pieiet un pajautāt, vai tiešām saprati. Gadās, ka baidās atzīties, ka nav sapratis. Tad saku: nebaidieties, es arī ne vienmēr visu zinu.
Ir ļoti daudzas lietas, kas ķīmijā ir grūti paskaidrojamas. Piemēram, kā izskaidrot molekulas, ja neviens tās neredz!
Ekselences balva jums ir tieši kā ķīmijas skolotājai. Lai to iegūtu, bija jāvada stunda citā skolā žūrijas klātbūtnē. Vai tā bija īpaša stunda vai arī strādājāt tā, kā esat ieradusi?
Rīgā Teikas vidusskolā vadīju ļoti līdzīgu stundu, kādu vadu ikdienā. Nekas ārkārtējs tas nebija. Vienīgi bija jāspēj ļoti īsā laikā visu izstāstīt, jo bija dotas tikai 20 minūtes, uz pusi mazāk laika nekā parastā stundā. Bija jārunā kodolīgi, īsā laikā jāparāda visas prasmes, ieinteresējot pilnīgi svešus skolēnus.
Stundas tēma bija alatropija, kas nozīmē, ka viens ķīmiskais elements veido vairākas vienkāršas vielas. Piemēram, ķīmiskais elements skābeklis var būt arī kā ozons vai fosfors, var būt gan sarkanais, gan melnais, gan baltais. Vai vēl vienkāršāks piemērs – ogle, kas var būt gan kā aktīvā ogle, gan grafīts zīmulī, gan dimants.
Stāstīju, kas ir alatropija, veidojām ķīmiskos modeļus, lai būtu skaidrāks, kā tas izskatās. Skolēni darbojās grupās, tām bija kapteiņi, kas bija atbildīgi par darbu un stāstīja par grupas veikumu. Jāstrādā bija tā, lai skolēniem būtu interesanti, lai viņi saprastu, kāpēc to mācāmies un kur šīs zināšanas noder ikdienā.
Ja trūkst jauniešu, kas gribētu studēt dabaszinības, droši vien skolēnus par to ieinteresēt nav viegli.
Ieinteresēt ķīmijā ir liela māksla. Turklāt ieinteresēt, aizraut uz brīdi ir viena lieta, bet pavisam cita – panākt, lai skolēns patiešām saprastu un izprastu tēmu, kā arī būtu gatavs pats izpētīt. Lai to panāktu, vienmēr vadu stundu tā, lai man pašai būtu interesanti un saprotami, ko es daru. Ja man pašai nav interesanti, tādai stundai manās acīs ir nulles vērtība.
Kā saglabāt interesi, ja gadu no gada jāmāca atkal tās pašas tēmas?
Katru reizi tomēr stunda jāveido citādi. Allaž padomāju, kā, iepriekš mācot par šo tēmu, pietrūka, ko varu uzlabot, lai būtu vieglāk saprast, lai būtu interesantāk. Skolotājs jau arī pats, ilgus gadus strādājot, aug, iegūst jaunas prasmes un zināšanas. Lai augtu, savs darbs ir jāanalizē. Ļoti noder arī pieredzes apmaiņa: satikties ar citiem ķīmijas skolotājiem, runāt par to, kā katrs no mums strādā. Teorētiski kursi noder, tomēr mazāk nekā praktiskas nodarbības, kādas meistarklases, kur var redzēt, kā vienu vai otru tēmu var mācīt.
Stundās vienmēr vēroju bērnu acis: vai tās ir tukšas vai piepildītas, vai domīgas. No tā varu nojaust, cik daudz katrs sapratis.
Cik bieži jūsu skolēni dodas studēt dabaszinātnes?
Bioloģijas un ķīmijas studiju programmas izvēlas diezgan daudz skolēnu. No manas iepriekšējās audzināmās klases trīs izvēlējās studēt medicīnas jomu, bet viens ķīmiju. Tā ka rezultāts ir. Kāds bijušais skolēns teicis, ka tieši mana aizrautība palīdzējusi izvēlēties nākamo profesiju.
Bet kāpēc valstī kopumā trūkst jauniešu, kas studē šīs jomas?
Tāpēc, ka tajās tiešām ir daudz jāmācās. Ar to, ka esi labs orators, šajos mācību priekšmetos cauri netiksi. No otras puses: domāju, ka tomēr visos mācību priekšmetos ir jāpiepūlas. Kopumā gan skolēni mūsdienās ir diezgan kūtri, vairāk gribas pasēdēt telefonos, nodarboties ar to, kur nekas īsti nav jādara. Vislabākais darbs viņu izpratnē ir tāds, kur nekas nav jādara, bet maksā. Piemēram, cer pelnīt ar video ievietošanu sociālajos tīklos.
Vai šo kūtrumu varētu mazināt obligātais eksāmens kādā no dabaszinātņu priekšmetiem?
Manuprāt, šis lēmums ir pieņemts lielā atrautībā no tā, kas notiek skolā. Uzskatu, ka tie, kuri vēlas studēt dabaszinātņu jomu, to arī dara. Šajā ziņā eksāmens neko nemainīs, dabaszinātņu priekšmeti var kļūt tikai par vēl lielāku bubuli, līdz ar to krīze būs vēl lielāka: kaut kā jau eksāmenu noliks, bet pēc tam ne skatīties vairs negribēs uz dabaszinātņu pusi. Skolēni ar šo eksāmenu tiek biedēti. Domāju, ka skolotājus iecerētais eksāmens uztrauc mazāk nekā skolēnus: skolotāji ir ļoti pacietīgas būtnes, un mēs izdarīsim visu, lai skolēns var nokārtot eksāmenu, lai cik grūts vai sarežģīts tas arī būtu.
Bet ko tad darīt, lai rosinātu skolēnu interesi par dabaszinātnēm?
Vairāk būtu jāpiedāvā interešu izglītības pulciņi šajā nozarē. Karjeras izglītībā būtu vairāk jāstāsta par to, kur un kā var strādāt tie, kuri studējuši dabaszinātnes. Uzņēmējiem būtu jānāk uz skolām un jāstāsta: re, manā uzņēmumā var darīt foršas lietas, bet, lai jūs to varētu darīt, jums jāmācās eksaktie priekšmeti. Tas būtu ļoti svarīgi, jo jaunietis nevar izvēlēties ceļu, par kuru viņš nezina, kas tas ir. Ir ļoti daudzas interesantas profesijas, par kurām skolēni vienkārši nezina, ka tādas ir. Es cenšos stāstīt, aicinu arī studentus, lai pastāsta par studijām, taču ar to tomēr nepietiek.
Ļoti reti ir tādi gadījumi, kad bērns jau sākumskolā zina, ko darīs. Biežāk ir tā: ai, pēc 12. klases, tad jau redzēs.
Agrāk skolotāji mēdza sūdzēties, ka skolās trūkstot aprīkojuma pilnvērtīgai ķīmijas mācīšanai. Kā ir tagad?
Agrāk, kad strādāju arī citās skolās, sastapos ar to, ka aprīkojums bija nepietiekams. Bijis pat tā, ka aizbraucu uz skolu un nesaprotu, kā te strādāt. Taču tagad man ir viss, lai veiksmīgi vadītu laboratorijas darbus. Paldies par to, ka skolas vadība rūpējas, lai varam veiksmīgi vadīt stundas! Nekad nav bijis tā, ka skolas vadība atsakās pirkt kaut ko, kas ķīmijas stundām nepieciešams. Tāpēc laboratorijas darbi ir regulāri un skolēni jau čīkst: “Ā, atkal laboratorijas darbi!”
Skolēniem taču vajagot praktiski darboties!
Jā, vajag! Taču laboratorijas darbos vajag pašam domāt, analizēt, paskaidrot, aktīvi darboties, nevis tikai sēdēt, kamēr skolotājs runā. Tāpēc praktiskā darbošanās ne vienmēr patīk. Taču, lai tiešām izprastu tēmu, bez praktiskās darbošanās neiztikt. Ja tu tikai dzirdi vai lasi teoriju par metālu ķīmiskajām īpašībām, tu nekad tās izpratīsi tik labi kā tad, ja savām acīm redzēsi, ka, piemēram, varš savienojumā ar sāļiem nogulsnējas.
Lai skolēni saprastu, jāiegulda liels darbs.
Kā gados, kopš strādājat skolā, ir mainījušies skolēni?
Mūsdienu bērniem zināšanas ir pieejamas daudz vienkāršāk, nekā tas bija agrāk, bet viņi ļoti maz šīs iespējas izmanto, lai kaut ko sasniegtu.
Agrāk mācīju ar krītu un grāmatu un bērni visu saprata. Tagad iespēju, kā apgūt tēmu, ir ļoti daudz un dažādas, taču panākt, lai saprot, ieinteresēt kļūst aizvien grūtāk. Un tas nav tikai mans viedoklis, to atzīst arī citi skolotāji.
Arī emocionāli ir grūtāk, jo skolēni vairs nejūt robežas attieksmē pret skolotāju. Ja gadās kādi konflikti, tad aicinu skolēnu uz sarunu aci pret aci. Izrunāšanās var palīdzēt. Taču kopumā aizvien vairāk mācos saglabāt iekšējo mieru: ja pats būsi mierīgs, tad asumiem klasē nav īsti kur plaukt. Saglabāt mieru mācos katru dienu, tāpat kā katru dienu domāju, ko izdarīju pareizi, ko nepareizi.
Strādāt kļuvis grūtāk: ne tikai bērnu dēļ, bet arī tāpēc, ka izglītības programma kļūst aizvien grūtāka un piesātinātāka. Turklāt attālināto mācību sekas jūtam joprojām: ir jāaizpilda zināšanu robi, kas tolaik radās.
Kas atvieglotu skolotāju darbu?
Noteikti ir vajadzīgi kvalitatīvi mācību līdzekļi. Kaut vai digitālie: ja tie būtu pietiekami, tad jau būtu labi. Ja būtu gatavi pārbaudes darbi, lai tie nebūtu jāgatavo pašiem pilnībā no nulles… Gatavošanās stundām jau tāpat paņem ļoti daudz laika.
Kas jūs ilgus gadus noturējis darbā skolā?
Savas darbavietas esmu mainījusi. Vairākas reizes gribēju iet prom no skolotāja darba, bet, tikko no vienas skolas esmu prom, tā man zvana un piedāvā darbu citā. Tā nu nav sanācis pamest pedagoga darbu.
Bet tā nu ir, ka skolotāja darbā, neraugoties uz grūtībām, ir arī daudz laba: vienmēr jābūt jaunam, radošam, stipram, atraktīvam. Nedrīksti ne mirkli apstāties savā izaugsmē. Jābūt gatavam ik brīdi skolēniem atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, tāpēc ne mirkli nedrīkst atslābt.
