Joprojām jaunā mūzika. Armands Znotiņš recenzē Jaunās mūzikas festivālu “Arēna” 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Noslēdzies Mūzikas akadēmijas festivāls “deciBels”, arī festivāls “Skaņu mežs”, bet vēl pirms lokdauna sākuma varēja teikt – laikmetīgās kultūras īstenojumi turpinās, jo vietā uzreiz nāca Jaunās mūzikas festivāls “Arēna”.
Un tas ir divkārt svarīgi, jo aizvadītie mēneši parādījuši, ka šajos neierastajos apstākļos latviešu komponisti izcēlušies ar īpašu radošu aktivitāti, turklāt viens ir tiešsaistes koncerti, bet pavisam kas cits – iespēja autoram dzirdēt savu mūziku tūlītējā enerģijas apmaiņā starp atskaņotājiem un klausītājiem, iespēja publikai gūt autentisku mākslas pieredzi.
Tas, ka festivāls “Arēna” spējis saglabāt auditoriju arī tagad, un tas, ka salīdzinājumā ar piecpadsmit gadus senu pagātni jaunā mūzika ir vairāk integrēta ikdienas koncertdzīvē, liek nākotnē raudzīties optimistiski.
Un uzreiz pirmais ar iepriekšējām atziņām saistītais novērojums 2021. gada 16. oktobrī Svētā Jāņa baznīcā – lai arī regulāri nācies sekot līdzi jaunākajiem Latvijas Radio kora ierakstiem, jau bija piemirsies, cik skaisti klātienē skan Radio kora priekšnesumi. Vai nu tie būtu Kaspara Putniņa vadībā, kā šoreiz, vai Sigvarda Kļavas vadībā, kā citkārt, bet rezultāts parasti ir vienlīdz izcils – interpretācijām piemīt emocionāls daiļums, lirisku nianšu gamma, spēja sasniegt dramatisku saviļņojumu, tembrāli daudzveidīgi vaibsti, un tad klāt nāk arī radošās domas precizitāte un prasmīgi veidota dramaturģiskā arhitektonika.
Otra brīnišķīga atklāsme pašā koncerta sākumā – Mārtiņa Viļuma meistarība bija iepriekš zināma, taču jaundarbā “Lux aeterna” paustā mākslinieciskā mentalitāte, izteiksmes līdzekļu loks un pasaules redzējums atkal gandrīz acumirklī rezonēja ar manis paša iekšējo pasauli. Latvijas Radio koris, iedziļinoties vokāli komplicētajos Viļuma skaņdarba artikulācijas labirintos, spoži atainoja šajā mūzikā rodamo neparasto harmonijas izjūtu, emociju svārstības un vērojuma spriegumu, un arī tādēļ šķita, ka šī partitūra varētu ilgt vēl un vēl – taču komponists tomēr sekoja paša izvēlētās mūzikas formas likumsakarībām.
“Lux aeterna” noskaņu pasaulei pienācīgs kontrasts bija Viļuma opusa “Karaļa Līra bērnu liktenis” jaunā redakcija – ar episka rakstura skanējumu, ar skarbākām līnijām un akcentiem; arī šis skaņdarbs kļuva par piemēru komponista individualizētajai mūzikas valodai un mākslinieciskās dramaturģijas slīpējumam, vienlaikus parādot, ka kopš 2007. gada viņa profesionalitāte ir tikai pieaugusi.
Pa vidu – Santas Ratnieces jaundarbs “Nakts gaisma”, kur tieši tāpat augstā līmenī turpināts iepriekšējo radošo ideju, domu un emociju ceļš – liturģiskā teksta lasījums šeit guva noapaļotu formu, bet satura atklāsme uzrunāja ar gaišas kontemplācijas un psiholoģiski izteiksmīgu tēlu saplūdinājumu. Koncerta otrajā pusē – Karlheinca Štokhauzena šedevrs “Stimmung” sešām balsīm un sešiem mikrofoniem; lai arī saīsinātā versijā, bet tomēr.
Radio kora interpretācija zināma no koncerta Rīgas biržā, tomēr šis priekšnesums pārsteidza atkal – gan atskaņojuma kvalitāšu ziņā, gan autora iztēles, kompozicionālās meistarības un arī humora izjūtas dēļ. Līdz ar to divi jautājumi – pirmkārt, vai beidzot nebūtu pienācis laiks arī citu Štokhauzena darbu atskaņojumiem; otrkārt, varbūt tieši šis ir īstais brīdis Radio kora ansambli atkal paplašināt līdz vismaz 40 vokālistiem? Opusā “Stimmung” tas, protams, nav vajadzīgs, bet klasiskās mūzikas lasījumos un latviešu avangarda partitūrās noderētu gan.
Bez šaubām, ir arī citi piemēri, ar kuriem salīdzināt Nīderlandes “Scordatura Ensemble” uzstāšanos Reformātu baznīcā 17. oktobrī, taču pirmām kārtām tā saistījās ar Latvijas Radio kora un ansambļa “Sarband” 2016. gada programmu – toreiz jaundarbu autoru vidū bija Santa Ratniece un Mārtiņš Viļums, turpretī Tuvajos Austrumos spēlētā kemenče un kanuns klausītājiem, kas pieraduši pie Rietumu mūzikas skaņojuma standartiem un tembrāli harmoniskā veidola, izklausās tikpat svešādi kā Harija Pārča konstruētie instrumenti.
Četri Nīderlandes mākslinieki – Alfruna Shmida, Elizabete Smalta, Reinīrs van Hauts un Orlando Velaskess – atgādināja, ka arī Rietumu skaņumākslā iespējama cita pieeja temperācijai – Harijs Pārčs jau savos 30. un 40. gadu darbos oktāvu sadalījis 43 daļās, tādēļ arī visā 17. oktobra programmas gaitā skanēja jauka mikrotonāla mūzika.
Jāteic, ka Evija Skuķe šajos spēles noteikumos iekļāvās teicami, jo viņas jaundarbs “Solastalgia” pārliecināja gan ar veiksmīgi diferencētu vokāli instrumentālo līniju raksturu, tēlainību un semantiku, gan arī ar izjūtu gammu, kurai piemita iepriekšneparedzama virzība un daudznozīmīgi aspekti.
Turpat arī dažādi skatījumi uz māksliniecisko dramaturģiju, jo Evijas Skuķes “Solastalgia” varēja turpināties vēl kādu brīdi, kamēr Santas Ratnieces jaundarbs “I’m very happy…” līdz ar Mereina Bishopsa 2021. gada opusu “Tangents” un senākā pagātnē tapušo Džeimsa Tenija ambiento rituālu “Harmonium #1” no klausītāja prasīja iedziļināšanos izvērstākās meditatīvās struktūrās.
Ratnieces darba nosaukums, protams, paradoksāls, un īpašu interesi šeit raisīja daudzveidīgais kitāras izmantojums un citi tembrālie parametri sabalsojumā ar mūzikas konceptuālo un emocionālo sfēru, turpretī koncerta finālā mikrotonālā skaņuraksta nogurdinātajam prātam partitūrā “Tangents” jau bija grūti nodalīt oriģinālas idejas no repetitīviem atkārtojumiem.
Noslēgumā īsos vārdos jāpiebilst, ka Harija Pārča “Divi psalmi”, “Septiņpadsmit Li Bo dzejoļi”, izteiksmīgā ērģeļu korāļprelūdija un kolorītā Sanfrancisko pilsētas dzīves aina kopā ar citiem Latvijā vēl nekad neatskaņotiem amerikāņu avangardista opusiem pelnījuši atskaņojumus arī šejienes interpretu programmās.
Ja reiz Latvijas instrumentu būves meistari šeit izgatavojuši pat klavicimbalu, nekādi šķēršļi nevarētu rasties arī visam pārējam. Tas arī dotu iespēju klātienē atkal dzirdēt “Scordatura Ensemble” mūziķiem rakstītos Evijas Skuķes un Santas Ratnieces skaņdarbus – un tā vēl ir tikai neliela daļa no latviešu komponistu 2021. gada sasniegumiem.
