Joprojām esam veco limuzīnu zemē 4
Pašā gada sākumā jaunu auto tirgus apskatā nopriecājāmies par vieglāk pieejamu līzingu, par šā iemesla dēļ sasniegtu apjoma pieaugumu. Nu no Auto asociācijas saņemts detalizētāks pārskats, arī par auto importu kopumā. Un jāsaka – skats nebūt nav iepriecinošs. Drīzāk otrādi.
Audzis importa vidējais vecums
Jau tā tas bija tāds sērīgs – ap 10 gadiem. Ap pusmūžu (labākajā gadījumā), kad nobraukums jau sasniedz, pat pārsniedz 200 000 km, slieksni, aiz kura sākas grūti paredzamu, iespējams, apjomīgu un dārgu remontu zona. Pērn ievestie lietotie auto ir vēl vecāki – par 9% palielinājies ievesto automobiļu īpatsvars vecumā virs 10 gadiem, un nu jau tādi ir 53% no visiem importētajiem automobiļiem. Krasi pieaudzis, vēsi spriežot, visai bezcerīgo 15 un vairāk gadu veco pirkumu skaits. 15 gadus veci – par 1200 vienībām, 16 – par 600, 17 – par 800, 18 – par 800 (skaitļi noapaļoti)…
Kāpēc? Atbilde vienkārša kā grābeklis – naudas nav.
“Neies jau lepnumu zaudēt…”
Tas tāds vecs teiciens par nabadzību. Spilgti pierādīts ar lietotu auto importa statistiku. Nav gan stāsts par lepnumu, komforta un prestiža kāri vien. Stipra kā klints ir nu jau gadsimtam pāri Latvijā iesakņojusies pārliecība par vācu un zviedru tehnikas uzticamību un izturību. Importa topā nav ne itāļu, ne franču, par japāņiem un korejiešiem nemaz nerunājot. Pirmajā vietā nemainīgi atrodas “VW” ar vairāk nekā 7800 reģistrētiem automobiļiem un 15,5% tirgus daļu. Otrajā vietā pakāpies “Audi” ar gandrīz 7100 reģistrētiem spēkratiem un 14% tirgus daļu. “Volvo” ar gandrīz 6950 reģistrētiem lietotiem automobiļiem ir trešajā vietā ar 13,7% tirgus daļu, kas salīdzinājumā ar 2016. gadu ir nedaudz samazinājusies. Ceturtajā vietā ir “BMW” un piektajā “Opel”. Pieci iepriekš minētie zīmoli aizņem 63% no visiem ievestajiem lietotajiem automobiļiem.
Nu labi – ticam vāciešiem. Bet kāpēc pērkam tos tik baigi un nevajadzīgi lielus? Kāpēc praktiskam un nebūt ne bagātam cilvēkam vajadzīgi “Audi A6” gandrīz pieci garuma metri vai tikai par sprīdi īsāks “A4”, ja tā paša vecuma un pat mazāka nobraukuma “A2” (garums 390 cm) maksā divreiz mazāk (dati no ss.com)? Nelien iekšā sieva un divi bērni? Nu nevajag muldēt… Trešdaļa bagātās Eiropas brauc ar mazās klases auto. Mēs nevaram. Vietas par maz vai “nevar jau lepnumu zaudēt”?
1000 cilvēkiem gadā vajag vecus “Volvo XC90”. Nevis par sprīdi un pusotra īsākos “XC 70” un “XC60”, bet tieši šos divas tonnas smagos tankus, piedevām ar 19 vai 20 collu riteņiem, kas maksā tik, cik vēl gluži labi braucama “Toyota Corolla”, kuru platajos “plauktos” dubļu un sniega putra saķep tā, ka no visa komforta paliek pāri tikai kratīšanās, rupja lamāšanās, šo disbalansu ceļmalā ar kādu puļķi izbakstīt cenšoties…
Lieluma mānija nedilst. Lielu un kompaktu auto cenu starpības lietoto auto tirgū nav lielas, tādēļ nav pietiekams stimuls no kādas jau palietotas greznības un plašuma atteikties. Citi argumenti – mazāks degvielas patēriņš, mazākas ekspluatācijas izmaksas, vieglāki manevri pilsētas drūzmā utt. – paliek iekāres ēnā.
Ko piedāvā jaunie?
Pat “mazajā” klasē (auto garums līdz 4 metriem) – neko lētāku par 10 000 eiro atrast nevaram. Pat starta līmeņa komplektācijās ne. Ja nu vienīgi “Ladu”. Un “Dacia Sandero”. Tādai izvēlei vajadzīga gluži neiespējama drosme, kuras mums nav. Un klases tirgus aug lēni. Šādos tempos Eiropas pieticības līmeni (mazo vairāk par trešdaļu) mēs sasniegsim gadsimta vidū…
Lai gan redzamas arī pozitīvas tendences. Gandrīz visu “TOP 10” jauno mazauto pārdošanas apjomi ir augoši. Šķietami savādi, bet izņēmums ir pierasti prestižākais (un dārgākais) “VW Polo”, kuru Latvijas “Gada auto” “Hyundai i20” jau apsteidz vairāk nekā trīskārt.
Atliek vēlreiz aicināt savus auto izvēles paradumus ar vēsu prātu pavērtēt. 12 000 par jaunu auto, kura ekspluatācijas izdevumi nākamajā piecgadē ir pārskatāmi, prognozējami un relatīvi zemi, faktiski nav vairāk kā 6000 – 8000 par krietni padzīvojušu limuzīnu, kurš kuru katru brīdi var uzdāvināt jums kādu dārgu pārsteigumu. “Mazo” gaitas komforts pēdējos gados ir audzis gluži vai pārsteidzoši. To ietilpība, protams, nav nez kāpēc kārotajā diž-auto līmenī, tomēr atšķirības nemaz nav tik lielas.
Būtiskākais divu braucēju komforta mērs “shoulder room” (platums plecu augstumā) “i20” ir 131 cm, “Volvo XC90” – 144 cm. Tikai sešarpus cm (vienas sērkociņu kastītes garums) uz katru pusi no ass līnijas vairāk. Jau pēc nedēļas būsi pieradis. Kāju rūme aizmugurē? Cik bieži tu tur garus pasažierus sēdini un cik ilgu laiku tie tur pavada? Bagāžnieka ietilpība? Manējā, tikai nedaudz par mazo klasi lielākā “Qashqai” pakaļgals desmit dzīves gados ir bijis pilns labi ja reizes piecas…
Nākamo auto pavisam noteikti ņemšu vēl mazliet mazāku.
