Jolantas un Denisa sirds sajūtas 0
Dziedātāja Jolanta Gulbe-Paškeviča un saksofonists Deniss Paškevičs ir kopā gan uz skatuves, gan dzīvē. Radoši un enerģiski viņi šķērso ģeogrāfiskas un žanru robežas, dāvājot arī klausītājiem savas bagātās pieredzes augļus.
No 18. oktobra abi apceļos Latviju kopīgā koncerttūrē „Latvijas sajūtas”, kurā pēc zviedru mūziķa Hansa Anteheda ierosmes piedāvās citādām acīm paraudzīties uz mūsu tautasdziesmām un iemīļotu latviešu komponistu melodijām.
Līdz matu galiņiem mūzikā – uz skatuves, pie pusdienu galda, vēlu vakaros un agros rītos. Mūzika ir ap viņiem, viņos, un pāri viņiem. Sarunā šķiet, Jolantai un Denisam mūzika ir turpat katras sarunas temats vai vismaz iemesls. Un viņiem saskan – viens uzņemt tēmu, otrs – papildina un tā bez sava gala. Tā vien gribas salīdzināt abus ar divbalsīgu kompozīciju, kurā ir Jolantas gospeliskā līksmība, Denisa džeza mikrodaļiņu precizitāte, bet pāri visam – brīvās improvizācijas jūra, paisumi, bēgumi – viļņošanās, kurā bezvēju negaidīt, kas nepazīst robežu.
Solo mākslinieku komanda – izrādās, te nav pretrunas. Ja vasarā Deniss piedalās Jolantas grupā, tad citkārt Deniss aicina sievu dziedāt viņa projektos. „Strādāt kopā ir interesanti. Tā ir sinerģija, savas idejas tu ienes kopējās lietās, viss plūst un mainās, veidojas jaunas lietas,” aizrautīgi skaidro Jolanta. Viņa pasmaida, jā, mūzika ir arī abu sadzīvē, kura līdz ar to pati kļūst radoša. „Mēs papildinām viens otru, palīdzam viens otram, arī strīdi ir radoši. Pat klājot galdu esam procesā, atziņu veidošanā – esam kopā. Piecas minūtes pēc iziešanas atskan zvans – kā tev iet? Esmu noilgojies!”
Deniss spriež, problēmas saskaņā jau parādoties tikai tad, ja kāds no pušu mākslinieciskajiem ego kļūst neveselīgs. „Ja esi pašpietiekams, tas nenotiek. Mēs nedalām – mana māksla, tava. To nevar sadalīt. Protams, katram ir savs lauciņš, man, piemēram, avangards, kurā izpausties un kas Jolantu, iespējams, pat īpaši neinteresē.”
Tikām Jolantas muzikālās saknes aug no gospeļu tradīcijas, džeza un pasaules mūzikas. Viņu interesē dažādu mūzikas stilu apgūšana pašos pamatos, ne virspusēja pieskaršanās, uzliekot tai dažādu mūzikas stilu pieredzes filtru. „Pavasarī nācās īsā laikā apgūt portugāļu fadu. Izcīnīju iekšēju cīņā, jo līdz šim biju dziedājusi brazīliešu portugāļu valodā, nācās sevi lauzt, jo portugāļu „portugāļu” valoda ir pavisam citāda. Lielākā problēma gan bija uzķert paša fadu muzikālo kodu. Cilvēki bieži domā – drūmas, likteņa, raudu dziesmas. Izrādās, mēs par to zinām tik maz! Ir arī ļoti jautrs fadu, centos atrast šīs priecīgās noskaņas. Pati joprojām brīnos, ka tiku ar to galā. Uzreiz pēc tam nāca koncerts, kur brazīliešu „bossa novu” izpildīju savā interpretācijā.” Lieki teikt, pavasarī atskaņotā programma izpelnījusies Brazīlijas delegācija sajūsmu („likās, viņi mani apēdīs!”) un aicinājumu koncertēt tālajā valstī.
Jolantai atzīst, visgrūtāk esot dziedāt latviski. „Ātri mācos dziesmas angļu, portugāļu, itāliešu, krievu – jebkurā citā valodā. Latviski pat parasta dziesmiņa šķiet sarežģīta. Nav, kur aizķerties… Man patīk lietas, kur var ierakties dziļāk. Tad sajūtu to iekšējo kodu, skeletu.”
Arī pusotru gadiņu vecajai Jolantas un Denisa atvasītei Jasmīnai Antuanetei šūpuļdziesmiņas skanot Jolantas mammas dzimtajā – poļu, arī krievu un citās valodās. Protams, „velcpelīte” ir un paliek pārbaudīta vērtība.
Pēc meitiņas piedzimšanas Jolanta ļoti ātri atriezusies uz skatuves. Tapis džeza projekts, pasaules mūzikas programma festivāliem kopā ar lielu ansambli. „Bija festivāli, kas bija uzaicinājuši. Sapratu, ka negribu laist garām šo iespēju, ka šī ir lieliska iespēja atgriezties jaunā kvalitātē.”
Ar zviedru mūziķi Hansu Antehedu Denisu pirms diviem gadiem savedis kopā liktenis – mūziķis ieprecējies Latvijā. Iesaistot Jolantu un Ievu Kerēvicu, iznāca kopīgs mūzikas albums „Latvian Sentiments”, kurā klausāma Anteheda personiska latviešu mūzikas un tautasdziesmu izlase un interpretācija. To jau atzinīgi vērtējuši kritiķi abpus jūrai – Zviedrijā un Latvijā, ieraksts nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai 2011. Jau tagad mūziķi iecerējuši ierakstu turpinājumu, šoreiz piedaloties zviedru mūziķiem, bet – turpinot latvisko saturu. Jolanta atklāj – gaidāmajā koncerttūrē „Latvijas sajūtas” skanēšot arī jaunā albuma ieskaņas – tautasdziesmu aranžējumi.
Albumā ir latviešu tautasdziesmu, džeza, Raimonda Paula melodiju, gospeļu un Latīņamerikas mūzikas ietekmes. Vesela muzikāla pastaiga, kurā mēs ļāvušies Hansa izvēles brīvībai. Iznākums – latviešu mūzika zviedriskā, absolūti skandināviskā interpretācijā.
Jolanta piebilst – zviedru mūziķa aranžējumi nesot šabloniski. „Esam pieraduši, kā jāskan Paulam, tāpēc neviens latvietis ar to nav darījis neko radikālu.” Daniss papildina – „Hanss arī nezina, ko latviešiem nozīmē Jolanta. Viņam viņa ir vienkārši dziedātāja, kolosāla balss, lieliska džeza iespēja.” Tikko mūziķu kopīgais koncerts piedzīvojis ugunskristības Zviedrijā, Upsalā. „Nezinājām, uz ko ejam, raizējamies, kā pieņems viņiem nepazīstamo latviešu mūziku,” atminas Deniss. Lai arī paralēli norisinājies prestižais Stokholmas džeza festivāls, klausītāju zāle bijusi pilna, priecējis klausītāju vērtējums – šī bijusi alternatīva džeza festivālam.
„Mūziķim ar lielo burtu nav robežu, neviens kalns par augstu, neviena upe – par platu. Ja var tur uzkāpt, pārpeldēt, tad – skaisti,” saka Jolanta. „Protams, Imants Kalniņš neskanēs kā „Menueta” izpildījumā, taču ir skaidrs – mums Latvijā ir zelta komponisti, kas spēj radīt lieliskas melodijas.”
Lai arī Jolanta sevi dēvē par „vasaras” cilvēku, Latvijas sajūtas viņai saistās ar rudeni, košo dabas rotu lapkritī. Šī sajūta cauraužot arī viņas pieeju jaunajai programmai. „Protams, ja man būtu iespēja izvēlēties, es dzīvotu tikai vasarā, bet uz sniegu aizbraukt apskatīties kalnos. Mana un Denisa mīlestība ir Spānija, Izraēla. Nesen bijām džeza festivālā Itālijā, Perudžā – fenomenāla daba! Plānā ir apceļot Itāliju, Francijas dienvidus, Spāniju, Āfriku, Āziju.” Pēdējo četru gadu laikā koncertējot mūziķi apceļotas 18 valstis, skaita mūziķi.
Jolanta un Deniss atzīst, ceļojot paši itin kā pievilinot piedzīvojumus, vai pieejot pārāk tuvu karstajiem geizeriem, vai nomaldoties bīstamā rajonā Kairā. „Esmu prātīgākais, Jolanta ir neapturama,” pasmaida Deniss. „Vienmēr grib redzēt vēl tālāk, aiz stūra – nu kas tur ir!”
„Tu nekad nezini, kas būs rīt, kur tu dzīvosi, kur vedīs tavs ceļš – viss ir Dieva rokās!” prāto Deniss. „Protams, saistībā ar koncertgrafikiem dzīve tiek plānota gadu, divus uz priekšu. Zinu, pēc jaunā gada mēnesi koncertēšu Ņujorkā, tad – tūre Baltijā, Krievijā, Ķīnā, Japānā,” stāsta Deniss. Mūziķi atzīst – viņu mūzikai pastāvēt tikai Latvijas ģeogrāfiskajās robežās nebūtu viegli. „Reizēm jūties šeit nevajadzīgs – bet nerunāsim par slikto,” tā Jolanta.
Mūziķi atzīst, patiesībā mājās, Latvijā, viņus dzirdam mazāk nekā ārpusē, atsevišķas koncertprogrammas šeit pat neizskanot. „Jolanta ir ļoti vitāls, ātrs un viegls cilvēks, kas neiesakņojas smagnējā zemē. Viņa ir radoša, kas meklē izejas uz jauniem iespaidiem. Mūzika taču nav iecirsta kokā, tā ir sajūtu projekcija, ko katrs to uztver citādi.”
Deniss uzsver, neesot taisnība, ka ap 40 gadu vecumu karjera beidzoties. „Tieši otrādi, mēs kā ģimene esam tajā vecumā, kas sāk apzināties, ka dzīve sākas tikai tagad. Esam vieni no tiem, kas grib pateikt – ei, mēs dzīvojam!”
Jolanta piebilst – „Gribam būt brīvi. Protams, mums ir savi pienākumi, atbildība, taču neesam piesieti. Kāda man Briseles paziņa 65 gadu vecuma iestājās Briseles Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Hansa Anteheda mamma 70 gadu vecumā dejo līnijdejas, peld, ceļo uz Āfriku – tā ir pilnasinīga dzīve!”
Mūziķi atzīst – vairs neesot interesanti kalpot popkultūrai – sava nodeva atdota, dziedot runājošiem, ēdošiem cilvēkiem. „Mūs nevar pārdot, nevar nopirkt. Esam aizgājuši no korporatīvā sektora,” teic Deniss. „Protams, atsaucamies aicinājumiem, bet tikai tad, ja kāds patiešām vēlas dzirdēt tieši to, ko radām. „Gribam dzīvot viegli, lai prieks pašiem un cilvēkiem,” smaida Jolanta. Deniss atzīst, palikt godīgam uz skatuves ir nopietns izaicinājums, piebilstot – klausītājiem, kas nāks uz „Latvijas sajūtu” koncertiem varot gaidīt godīgu pasākumu, dvēseles baudu, nevis izklaidi, karnevālu vai cirku.
„Ir beidzies meklējumu laiks, sācies atklājumu posms,” saka Jolanta. „Tagad man ir ko dot. Ir zināmi augļi. Man patīk iet pie klausītāja, satikties, sarunātie jau citā – sirds valodā. Tur nav teātra – paskaties, cik forši es nospēlēšu tādu lomu, bet kāds – kritizēs, smīkņās par kļūdām. Sirds ir galvenais motīvs, kādēļ es to daru.”
