“Ļimončiks” pie stūres, Zatlera svārstības, Kalnmeijera mājieni. “LA” nedēļas apskats 21
Joks. Viedokli maina kā zeķes
“Kas es esmu?” – tā savulaik televīzijas kameru priekšā aizdomājās prezidents Valdis Zatlers. Šis jautājums sekoja viņam visu politisko karjeru un arī pēc tam. Vēlāk viņš to pat izvēlējās kā nosaukumu saviem memuāriem. Taču izrādās – ir vēl kāds “mūžīgais” jautājums, uz kuru Zatlers turpina meklēt atbildi – “Ko es domāju par tautas vēlētu prezidentu?”.
Komentējot Raimonda Vējoņa ierosinājumu ļaut tautai vēlēt prezidentu, Zatlers bijis noraidošs, jo būšot “mēģinājumi ietekmēt no ārpuses, no Krievijas”. Taču interneta portālā “Pietiek” apkopotā Zatlera izteicienu izlase liecina, ka bijušais valsts galva šajā jautājumā bieži mēdz mainīt nostāju. Piemēram, 2009. gadā viņš bijis atbalstošs un teicis: “Man būtu lielāks gandarījums saņemt amata mandātu no tautas, arī lielākas pilnvaras un tautas uzticības sajūta.” Tāpat 2010. gadā uzsvēris: “Esmu jau izteicis atbalstu tautas vēlētam valsts prezidentam Latvijā. Manuprāt, tas līdzsvarotu un uzlabotu valsts varas atzaru savstarpējo sadarbību un atbildību, kā arī sekmētu valsts pilsoņu iesaistīšanos un atbildību par svarīgiem valsts politiskās dzīves procesiem.” Tautas vēlēta prezidenta ideja vēlāk bijusi viena no 2011. gadā dibinātās Zatlera Reformu partijas lozungiem. Kādā preses konferencē tolaik Zatlers norādījis, ka nevajagot par populismu dēvēt iestāšanos par pilsoņu tiesībām ievēlēt prezidentu, jo “tad jau arī Saeimas vēlēšanas varētu dēvēt par populismu”. Pēc aiziešanas no aktīvās politikas viņš šajā jautājumā kļuvis arvien atturīgāks un 2015. gadā spriedis, ka uz pārmaiņām jāiet lēnām un pakāpeniski un “šim ceļam vajadzētu ilgt astoņus gadus”, un nu jau kļuvis par idejas pretinieku.
Bet pagaidīsim, varbūt pēc laiciņa Zatlers atkal pārdomās.