Jokdaris Fredis raksturo pats sevi: vīrs, vārds, kaķi 1
Avots: Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Jokdaris, mūziķis un radio balss Andris Freidenfelds jeb Fredis priecājas par ārkārtējā stāvokļa beigām, turpina darboties radio, atgriežas televīzijas ekrānos kā humora seriāla “Lielie muļķi” varonis un atsāk koncertēšanu, bet Jāņos kopā ar kolēģiem aicina uz Vislatvijas gadskārtu dauzīšanās un svinēšanas festivālu “Saulgriežu Ņuga”, kas 23. jūnijā priecēs gan “Radio SWH” klausītājus, gan kanāla “360TV” skatītājus.
Vispirms gribu pavaicāt – kopš beidzās agro rītu raidījums “BB brokastis” pirms četriem gadiem – kas tagad aizņem rīta cēlienu?
Joprojām ceļos diezgan agri, ap astoņiem, pusdeviņiem. Cenšos pagarināt to dienu no sākumpuses, jo neesmu nekāds lielais gulētājs. Rīta pusē lēnā garā rosos, apkopju kaķus – tagad man viņi ir divi lieliski, melnbalti eksemplāri. Šis, protams, ir ērtāks dienas režīms nekā savulaik, kad uz rīta raidījumu bija jāceļas piecos. Tas bija ārprāts! Vienu dienu bija jāskrien uz “Cinevillu” uz filmēšanos “Lielajos muļķos”. Tur bija jābūt septiņos no rīta. Kā vecajos laikos mēģināju piecelties piecos – oi, tas bija šausmīgi. Esmu fizioloģiski priecīgs, ka esmu ticis no tāda agruma vaļā. Var teikt, ka dzīvoju tāda fizioloģiska prieka stāvoklī!
Mēs varam priecāties, ka beidzot noslēdzies valstī izsludinātais ārkārtējais stāvoklis. Cik ārkārtējs tas bija jums?
Man par laimi, nekādu lielu izmaiņu nebija – viss turpinājās gandrīz tāpat kā iepriekš. Izņemot to, ka koncertu bija mazāk. Darbs radio turpinājās – braucu katru dienu uz darbu, katru dienu vazājos riņķī, riskēdams ar savu un miljoniem citu cilvēku veselību. Psiholoģiski, dabiski, bija baigi slikti. Domāju, ka pēc tā visa sociums ir dabūjis tādu garīgu traumu. Varu tikai priecāties, ka man šajā laikā bija diezgan daudz darba – katru dienu rūpīgi gatavojos radio ēteram, ik pa laiciņam filmējām “Saulgriežu ņugu” un “Lielos muļķus”. Ja kāds te runāja par to, ka nu tikai atpūtīsies, palasīs grāmatas – ko es citkārt labprāt daru –, tad jāatzīst, tagad tam bija pat mazāk laika nekā citkārt.
Kā tagad atgūties un iet tālāk?
Īsā laikā mēs patiešām nomainījām dzīvesveidu. Piemēram, pieradām pie kurjeriem, kas braukā šurpu turpu un nes mums kā kundziņiem visu klāt. Tomēr domāju, ka liela daļa no mums atlēks atpakaļ ikdienā, it kā nekā nebūtu bijis.
Vienīgi tagad ļaudis varbūt ar vēl lielāku prieku metīsies viens otram ap kaklu, bučosies.
Katrā ziņā redzu, ka tagad cilvēki, vismaz pie mums, Latvijā, izskatās priecīgāki. Kad sazvanos ar cilvēkiem ārzemēs, tur situācija ir mazliet nopietnāka. Mēs paši nemaz neaptveram, ka dzīvojam uz tādas mazas, laimīgas saliņas pasaules okeānā. Maza, jocīga, bet – apdzīvota saliņa. Starp citu, daudz kur pasaulē mūs tieši tā arī reizēm uztver – kā saliņu, kur ir viena palma, kam blakus nolikts melnais balzams.
Cik pamatīgi šovasar ir mainījies “Labvēlīgā tipa” koncertu plāns?
Mēs nemaz nevaram sūdzēties – koncertējām gan Latvijas Televīzijas “Z studijā”, uzstājāmies arī “RīgaTV 24” tiešraidē Eiropas dienā, un tad Spilves lidlaukā – mūsu pirmā un, cerams, arī pēdējā auto koncerta pieredze. Bet vienu izmēģinājuma ampeli šādu var uztaisīt. Tomēr lielos vilcienos man ir apnikušas visas attālinātās, ierobežotās lietas. Tas, ka visa dzīve nokļuvusi ekrānos un sadalīta mazos “zoom” vai citu saziņas līdzekļu kvadrātiņos. Ik pa brīdim notiek tādi runājošo galvu salidojumi. Savulaik, mācoties televīzijas režiju pie Anša Epnera, kurš pats nāca no dokumentālā kino, kurā strādā ar tēliem, vizuālām ainām, zīmēm, viņš teica – sliktākais, kas var būt televīzijā, ir “runājošās galvas”. Visi šie “tolkšovi”, diktori ir jauki, bet tā nav televīzijas būtība. Televīzijai tāpat kā kino ir jārāda attēli, bildes, notikumi, mizanscēnas. Un tagad viss šis, no kā mani mācīja tikt vaļā, ir simtprocentīgi pārņēmis mūsu dzīves ēteru.
Runājošās galvas, cik nu vienā ekrānā var sabāzt. Tas man šausmīgi krīt uz nerviem.
Šīs iespējas varētu atstāt kaut kādām globālām konferencēm, lai cilvēkiem nav jātērē nauda, jābrauc uz Šveici vai Ameriku. Tomēr jāpieņem, ka tas arvien vairāk pārņems mūsu ikdienu – uz studiju brauks mazāk, roku nespiedīs un uz pleca nesitīs. Pāriesim uz sakariem ar čerkstoņu, reverberāciju un nobīdi. Pieradīsim pie nekvalitatīvas skaņas un bildes, mazliet pazemināsies gaumes un uztveres latiņa.
Kā jums šķiet, šovasar atgriezīsities pie “parastiem” koncertiem?
Ceru, ka jau jūlijā mums būs arī normālais koncerts. Tas atļautais tūkstotis cilvēku kādā jaukā lauku vai mazpilsētas estrādē jau patiesībā ir ļoti daudz. Vēl vairāk, lai atnāktu tas tūkstotis, tur jau ir jālūdzas. Daži mūziķi ir priecīgi par to, ka viņiem atnāk tie atļautie divdesmit, jo vairāk viņiem visu mūžu arī nemaz nav bijis. Es te nerunāju par kādu kamermūzikas ansambli, ir arī popmūzikas un rokmūzikas lauciņā cilvēki, kas ir pieraduši pie desmit klausītājiem. Nav noslēpums, ka ir daudzi mūzikas virzieni, kas ir dziļi vērsti uz sevi jeb uz iekšpusi, vai – uz savām kurpēm – pēdējiem pat ir savs mūzikas virziena nosaukums “šūgeizs” (“shoegaze”), kurā mūziķus vairāk interesē pašu apavi un ģitāru pedāļi, nevis kāds tur Miķelis, kurš ir atnācis uz koncertu. Man šāda pozīcija ir ļoti saprotama, bet mēs savā grupā tomēr gribam, lai tur priekšā ir tas skatītāju tūkstotis, vēl labāk, ja vairāki.
Šajā laikā esat paguvis atsākt seriāla aktiera karjeru – kas mudināja piekrist kļūt par “Mazo muļķu” mēru, esot visai jauneklīgā kolēģu kompānijā?
Sapratu, ka šajā kompānijā jūtu gara tuvību, un redzu paralēles ar savu darbību televīzijā pašos pirmsākumos 90. gados. Mani šoreiz aizrāva seriāla komandas huligānisms un zināma veida aizrautīgs diletantisms, jo profesionālu aktieru komandā tikpat kā nav. Tāpat kā viņi, arī mēs, vesels draugu bars, savulaik 90. gados filmējām klipus un raidījumus un laiku pa laikam pieaicinājām kādu tēlu, kurš izskatās pietiekami jocīgi. Profesionālus aktierus, tāpat kā viņi, neaicinājām, jo paši bijām jauni un neprofesionāli, un gribējās strādāt ar līdzīgajiem – no lielajiem meistariem mums bija bail. Tagad redzu, ka visa seriālā klātesošā “Singapūras satīna” banda dara kaut ko līdzīgu. Viņi ar tādu pašu aizrautību metas iekšā lietās, kuras paši lāga nesaprot un nepārvalda, bet viņiem tas patīk. Tad nu ar tādu 30 gadu nobīdi es atkal varu ielēkt šādā interesantā vilcieniņā un pabraukties kādu laiku. Man tas likās svarīgāk un vajadzīgāk nekā piekrist un spēlēt lomiņu kādā oficiālajā, skaistajā televīzijas seriālā par kādu viesnīcu vai mazpilsētu, kas ir adaptēta no vācu, austriešu vai spāņu autoriem, pilnīgi sveša mums. Šis darinājums, lai arī varbūt mazliet šķībs un greizs, tomēr ir pašu roku darbs. Biju pagodināts, ka mani ir atcerējušies. Tēls man radīts ļoti labs – tāds patizls vietējais kovbojs, ar tieksmi uz meitās iešanu.
Esat skolots režisors – vai pašam nenesas prāts atgriezties pie šīs nodarbes? Pēc “Instrumentu” mūzikas video “Hes un tu” gribētos redzēt vēl kaut ko jūsu rokrakstā.
Tas atkarīgs no aicinātājiem. Pats nestaigāju ar tarbiņu, vaicādams, vai nevajag, piemēram, kādam klipiņu uztaisīt. Tagad jauniešiem ir pašiem savi klipmeikeri, savi režisori un sava “tusovka” un viņi taisa paši savas paaudzes manifestu.
Pieaicināt tādu vecu dinozauru kā mani, kas pat nemaz nebūtu tik dārgi, viņiem, iespējams, liekas pavisam nevajadzīgi.
Tā ir cita paaudze. “Instrumenti” un es – mēs kaut kā labi sajutām viens otru, un mums arī ļoti labi sanāca. Atzīstos, biju priecīgs un uztraucies, kad pirms dažiem gadiem saņēmu piedāvājumu no viņiem. Atkal bija iespēja pakratīt smiltis sev apkārt.
Šogad būs iespēja kārtīgi sapurināt ļautiņus arī Jāņu speciālizlaidumā.
Priecājos, ka, pateicoties “ņugai”, man ielīgošanas laiks ir pagarinājies, jo esmu jau foršā Līgo atmosfērā vienreiz nolīgojis. Es tos tiešām vairāk uztveru kā darba svētkus. Citus gadus Jāņi pagāja tādā darba dunā, uzstājoties Krastmalā vai citur, bet tagad gan būs mierīgāk. Priecājos, ka varēšu mazliet atvilkt elpu, jo šis laiks pagājis strauji starp mēģinājumiem, filmēšanos, seriāla prezentāciju. Patiesību sakot, tagad viss ir pilnīgi otrādi nekā vecos laikos – piektdiena, sestdiena, svētdiena ir brīvas, nekādi koncerti vai korporatīvie pasākumi nenotiek. Visiem saku, ka tagad strādāju vairāk nekā 1995. gadā, kad kārpījos uz visām pusēm – strādāju radio, televīzijā, taisīju klipus un naktīs spēlēju diskotēkas, radās “Labvēlīgais tips”.
Kas īsti ir “ņugā” pieteiktie “Los taburetos”?
Tas ir tāds mazs “Labvēlīgā tipa” fārmklubs, kurš tagad svin jau desmito jubileju. Vairākas dziesmas no “Los taburetos” repertuāra ir aizceļojušas uz lielā “Tipa” skatuves – kaut vai tas pats “Fāters aiziet muterēs”. Tā ir tāda diezgan vaļīga, huļigāniska lekšanās bez sevišķi rupjiem vārdiem. Bet Līgo svētkus jau cilvēki uztver kā tādus pagāniskus papardes zieda meklēšanas svētkus, tad šis viss te labi iederas. Papildus Juta Jazz sagatavojusi vēl nezināmas nerātnās dainas, būs arī īpašā svētku marinādē noturētie viesi – grupa “Dziļi Violets” ar šovmeni Nauri Brikmani priekšgalā.
Jums ir pašam savas vasaras saulgriežu tradīcijas?
Saulgrieži – ziemas un vasaras – ir kā tādas šūpoles. Vienā gada pusē uzšūpojamies līdz ziemas saulgriežiem, tur drusku pastāvam, jo augstākajā punktā vienmēr ir apstāšanās, un tad šūpojamies atpakaļ līdz vasaras saulgriežiem. Tur atkal vajadzētu pastāvēt, padomāt vienu mirkli, bet mēs mēdzam aplaistīt ar aliņu un piekost ķimeņu sieru, un tā šūpojamies tālāk līdz karstvīnam ziemā. Man jau patiktu, ka mēs šūpotos no vienas kosmiskas meditācijas līdz otrai.
***
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Vīrs. Vārds. Kaķi.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez tējas dzeršanas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Raidījums “Mazā sestdiena” Radio SWH ir mans mīļākais radošais bērns.
Labākā izklaide?
Jūra ir mana lielā mīlestība un spēka avots. Esmu ūdens cilvēks – dzimis Ūdensvīra zīmē, aiz polārā loka, kur sasaldēts ūdens ir visapkārt.
