“Joka pēc nejauši iestājos aktieros, bet jauši par tādu kļuvu!” Saruna ar Gerdu Lapošku 7
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 14. oktobrī, Latvijas filmu Rudens maratonā pirmizrādi piedzīvos režisora Matīsa Kažas jauniešu drāma “Neona pavasaris”, kurā vienu no varoņiem atveido Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška.
… Studentes Laines vecāki šķiras, viņai jāuzņemas atbildība par mazo brāli, bet Laine nonāk Rīgas pagrīdes reivu scēnā, kur iemīlas reiverē Gundā un nododas bezmiega naktīm un trakām ballītēm, pakāpeniski zaudējot saikni ar realitāti. Tā filmas stāstu piesaka tās veidotāji.
Gerd, sākt sarunu vēlos ar to, ka tu piederi tiem vienpadsmit jaunajiem skatuves māksliniekiem, kuri ar šo sezonu kļuvuši par pilntiesīgiem Jaunā Rīgas teātra štata aktieriem. Kas mainījies?
G. Lapoška: Nekas daudz. Spēlējām jau no pirmā kursa, izrāžu dienās dzīvojāmies pa otro jeb grimētavu stāvu, kur bija visi lielie aktieri – tieši tā mēs viņus arī saucam – par lielajiem un nevis vecajiem aktieriem. Šķiet, esam kopā jau piekto gadu, un šī man nav pirmā sezona teātrī, kaut, protams, pirmā kā diplomētam aktierim. Būtībā nekas nav mainījies, izņemot to, ka vairs nav jāiet uz skolu, Kultūras akadēmiju, un var pilnībā nodoties darbam, darbam, darbam, tā nu ir divtik vairāk nekā studiju laikā.
Kuri ir tie darbi teātra repertuārā, kas tev pašam sagādā visvairāk prieka, kāpjot uz skatuves, un kādās jaunajās izrādēs tevi redzēsim?
Es ļoti mīlu Gata Šmita iestudēto “Desmit iemesli apciemot Kauci” un esmu laimīgs, ka to mīl arī skatītāji. Spēlēt ir milzīgs prieks mums visiem desmit aktieriem – gan jaunajiem, gan lielajiem. Pirms izrādes, satiekoties gaiteņos, ir sajūta kā pirms foršas ballītes, ka nu tik būs… Tā ir gudra izrāde, kura no teātra profesionāļu puses nez kādēļ nav tik ļoti novērtēta.
Varbūt tāpēc, ka vairāk saskata izklaidi, bet izrādē ietverts daudz svarīgu tēmu. Par Latvijas provinci un laukiem, kur notiek vēl trakākas un amizantākas lietas, nekā spējam iedomāties, par svešajiem starp savējiem, par cilvēka pieņemšanu un stereotipu laušanu.
Ir jāapbrīno dramaturģe Justīne Kļava, kas ko tādu spēj dzīvē ievērot un izlikt uz papīra. Izrāde ir komēdija, īsti Gata Šmita stilā apvienojot absurdu ar reālpsiholoģiju, smieklīgo ar nopietno. Joprojām brīnišķīgi spēlēt studiju laikā otrajā kursā tapušo “Bītlu jauno albumu”, kur uz skatuves esam tikai kursabiedri. Patiesībā prieks spēlēt visās izrādēs, kuru man tik daudz vēl nemaz nav. Tūlīt pēc nedēļas, 21. oktobrī, pirmizrāde būs iestudējumam “Operācija “Mind fuck”” Alvja Hermaņa režijā. Man pavisam neliela loma.
Kopā ar Ritvaru Loginu spēlējam hipsterus, kuriem kostīmu māksliniece Jana Čivžele izdomājusi ļoti interesantu stilu. Kad sākām strādāt pie šīs izrādes un lasījām dramaturģiju, es ar katru ainu no krēsla slīdēju arvien zemāk zem galda, jo man bija milzīgs šoks par to, cik patiesībā daudz ko nezinām par it kā zināmo. Izrāde runā par to, kā var manipulēt ar cilvēkiem un kas patiesībā slēpjas aiz it kā visiem acīmredzamā.
Un nākamā izrāde man arī ir pie Alvja (Hermaņa) “Dzimšanas dienas kūka”. Šī luga nesen uzvesta Brodvejā, un, to lasot, visi, kas tajā piedalāmies, vai raudājām. Aizkustinošs stāsts par ģimeni un cilvēku attiecībām tajā. Man tur ir ļoti plašs spektrs. Spēlēju varoni, kam lugā ir gan astoņpadsmit, gan piecdesmit, gan astoņdesmit, gan simts gadi. Visi varoņi izrādē noveco, kāds aiziet mūžībā un kāds šajā ģimenē piedzimst. Bet pavasarī iestudēšu paša rakstītu lugu “Pelēka vasara, saulaina ziema”, par kuru neko vairāk patlaban vēl neatklāšu.
Ir Latvijas teātrī tādi aktieri kā Jānis Kubilis, Edmunds Freibergs ar savu zemo, samtaino balsi, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Arī tavs bass kļuvis ļoti atpazīstams, un ir projekti, kur spēlē tava balss.
Es to ļoti prātīgi dalu. Ar balsi daudz ko var panākt, tai ir milzīgs spēks, caur balsi dzird melus. Kā visiem zēniem, arī man notika balss lūzums, balss izmainījās, kaut uzreiz nebija tik zema kā tagad. Bet tad manās rokās netīšām nokļuva Dzintras Mendziņas grāmata “Vārds, doma, runa”, un es jau septiņpadsmit gadu vecumā izmēģināju dažus no tajā aprakstītajiem vingrinājumiem, jo tajos bija diezgan liela saistība ar meditāciju un ciagunismu, kas man likās interesants savienojums.
Iespējams, tā balsi mazliet atvēru un, protams, vēl vairāk vēlāk studiju laikā pie Zanes Daudziņas. Balss ir dabas dāvana, ko attīstu un sargāju, reklāmas neierunāju. Kurpju reklāmās un līdzīgās jūs mani nekad nedzirdēsit. Nekad!
Bet esi piekritis šogad lasīt diktātu latviešu valodā.
Jā, rīt, 15. oktobrī, pulksten 12.20 Latvijas televīzijā tiešraidē lasīšu 8. Pasaules diktātu latviešu valodā. Trenējoties skaļi lasu tekstu, lai tas iegulstas mēles un lūpu muskuļu atmiņā, lai nesapiņķerētos vārdos un nepārteiktos. Jau laikus mēģinu nesatraukties.
Pie režisora Matīsa Kažas esi spēlējis filmās “Ūdens garša”, “Kur vedīs ceļš” un galveno lomu īsfilmā “Kad tu uz mani skaties”. “Neona pavasaris” sanāk jau ceturtā loma pie šī jaunā režisora. Izskatās, kļūsti par Matīsa Kažas ieredzētu aktieri…
Es justos pateicīgs, ja tā būtu. Mēs ar Matīsu Kažu labi saprotamies, līdzīgi domājam par kino un teātra norisi Latvijā un Eiropā. Matīss, sūtot garus sarakstus ar filmām, kas man jānoskatās kino gaumes un domas trenēšanas nolūkā, arīdzan diezgan aktīvi iesaistījies manis audzināšanā.
Par ko, tavuprāt, ir stāsts filmā “Neona pavasaris”?
Kā skatītājs, kas filmu jau redzējis, un nevis aktieris, kas tajā piedalās, es teiktu, ka filma ir par nespēju saprasties un sarunāties un to, cik dīvaini redzēt un atskārst, ka bieži vien nedzirdam vai negribam sajust to brīdi, kad otrs ir gatavs mūs saklausīt. Filma ir sāpīgs un aizkustinošs stāsts par jaunu meiteni Laini, ko atveido lieliskā dzejniece, aktrise un draugs Marija Luīze Meļķe.
Nebaidos apgalvot, ka viņa šajā filmā ir izcila. Mēs ar Mariju jau pirms filmas bijām pazīstami kādus septiņus vai astoņus gadus. Viņa, starp citu, dažus mēnešus mācījās arī JRT aktieru kursā. Esam draugi dzīvē, un mums ir bijuši ļoti skaisti piedzīvojumi gan Rīgā, gan filmas pasaules pirmizrādē Edinburgā. Manu varoni sauc Ādams, kurš filmas laikā kļūst gan par Gundas, ko atveido Grēta Trušiņa, gan par Laines draugu. Jauns cilvēks, kuram vēl nav izveidojušies dzīvē mērķi un radušās ambīcijas, bet kurš ļoti aktīvi tos meklē.
Viņš ļoti mīl abas filmas varones, tiek arī sāpināts, piedzīvo lūzuma punktu, pakrīt, taču pieceļas, spēj darīt, mīlēt… Taču es laikam gribētu būt pieticīgs un sacīt, ka Ādams ir vienkārši foršs jauns čalis, kurš dzīvojas pa Rīgu, dodas uz reiviem jeb ballītēm pagrabstāvos ar dejām elektroniskās mūzikas pavadījumā un līdzīgiem sarīkojumiem. Bet viņš filmā ir tas varonis, kas narkotikas nelieto.
To vēlos pateikt, jo varbūt to nemaz tik viegli nevar nolasīt. Kaut scenārijs tapa Matīsam Kažam kopā ar Mariju Luīzi Meļķi – Matīss tieši viņai uzrakstījis lomu šajā filmā –, arī mēs, pārējie, nācām ar saviem piedāvājumiem un kopīgi veicām dažādas korekcijas. Līdz ar to man bija iespēja piedalīties sava varoņa veidošanā. Tā filmā piedalās mans suns Snobis, kurš arī Ādamam ir Snobis, un filmā Ādamam ir brīnišķīga mamma, ko nelielā epizodē spēlē…
Lasītājam gribu pateikt, ka tavas balss intonācija šajā vietā skanēja tā, it kā tu tūlīt atklātu, ka Ādama mammu arī spēlē tevis paša mamma. Nebūtu nekāds brīnums, jo mazbudžeta filmās bieži spēlē neprofesionāli aktieri.
Nē, Ādama mammu atveido Jaunā Rīgas teātra aktrise Jana Čivžele. Bet gandrīz trāpīji, jo Matīss Kaža vienubrīd tiešām man ieminējās – varbūt tava mamma arī grib spēlēt filmā? Es mēģināju mammu pierunāt, taču viņa nē, neparko… Bet tāda iecere, jā, pazibēja (pasmaida). Atveidojot Ādamu, mēģināju būt asprātīgs, dzirkstīgs un jautrs pretēji tam, kāds esmu dzīvē. Jo, man šķiet, dzīvē bieži vien mēdzu būt pārāk nopietns.
Un tomēr Ādamā ir ļoti liela daļa no manis manos pusaudža gados. Tas varētu būt es pirms pieciem gadiem. Vairākkārt nācies no cilvēkiem dzirdēt, ka es ar savu zemo balsi, garo, kalsno augumu un vēl brillēm, kas man agrāk bija, izskatoties ļoti nopietns un ļoti gudrs, pēc kā man patiesībā gan vēl daudz jātiecas.
Ko ar brillēm izdarīji?
Atteicos. Brilles jau tāds slēpnis vien ir. Arī praktiski aktiera profesijā grūti strādāt ar brillēm uz deguna. Vispār no daudz kā “laba” dzīvē var atteikties. Piemēram, no visādiem “palīglīdzekļiem”, kas patiesībā neko nekā nepalīdz.
“Neona pavasara” kontekstā palīglīdzekļi varētu būt alkohols un narkotikas. Būtībā nekas vairāk kā palīglīdzekļi, tikai citā aspektā, protams, nav arī visas modernās tehnoloģijas, kas arvien vairāk iekaro savu vietu un par ko JRT runā tādās izrādēs kā “(R)evolūcija”, “Viss zem debesīm” un daudzās citās. Ko tu saki par šo palīglīdzekļu uzvaras gājienu?
Nesen nejauši manās rokās nokļuva Helēnas Kozlovas minūtes ilga dziesma “Iedomājies”. Tur skan vārdi: “iedomājies, ja uz pasaules nebūs putnu, kā tu pēc tiem ilgosies, iedomājies, ja uz pasaules nebūs koku, kur tu paslēpsies?”. Rakstīts 1999. gadā. Tieši tajā, kad piedzimu. Mani šīs dzejas rindas ļoti aizkustina. Tevis pieminētās izrādes neviļus atgādina, ka tā nav īstā dzīvē, kad savus noteikumus sāk diktēt tavs putekļusūcējs vai ledusskapis kā “(R)evolūcijā”. Īstā dzīve ir aiz loga – spīd saule, slīd mākoņi… Tu mežā atrodi baraviku un esi laimīgs.
Cik tālu tu spēj iedomāties sevi un kādu redzi nākotnē?
Joka pēc nejauši iestājos aktieros, bet jauši par tādu kļuvu. Mīlu šo profesiju, bet vēl vairāk, vēl pirms iestājos aktieros, mani interesēja režija. Esmu ļoti pateicīgs Alvim, ka viņš man ļaus spert pirmos soļus. Ir milzīga atbildība sākt režisora darbu Jaunajā Rīgas teātrī. Kārpīšos un mēģināšu visu saprast.
Mani aizrauj teātris, bet arī ļoti fascinē, cik interesanta ir dzīve. Ir ķecerīga doma nodzīvot līdz simtu vienam gadam, jo tad es sagaidītu divdesmit otro gadsimtu. Mans sapnis ir neliela, skaista māja ar ļoti daudz suņiem, ar ģimeni un maniem draugiem. Nav nekas vērtīgāks par labiem cilvēkiem tev apkārt.
