Jo vecāks koks, jo vairāk uz tā dzīvo radību 1
Dižkoki, ko Latvijas Dabas fonds (LDF) pasludinājis par 2018. gada dzīvotni, ir ne tikai Latvijas tradicionālās ainavas elementi, bet arī būtiski bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā un vairošanā. Uz viena veca koka pētnieki spējuši saskaitīt pat vairākus simtus dažādu sugu, kuras to izvēlējušās par savu mītnes vietu. Pēc tam kad koka mūžs beidzies, tas dod mājas pat vēl lielākam skaitam dzīvnieku un augu, nekā dzīvs būdams. Tā lapkoku praulgrauzis – viena no visvairāk sargātajām kukaiņu sugām pasaulē – apdzīvo tieši vecos ozolus ar dobumiem, jo kukaiņu kāpuri attīstās, divus trīs gadus pārtikdami tikai no prauliem. Arī košā zeltpore – visā Eiropā viena no visvairāk apdraudētajām piepēm – var dzīvot tikai uz veciem, vairākus gadsimtus augušiem ozolu stumbriem.
Ķērpju mežs dod mājas simtiem sīkbūtņu
“Jo vairāk ainavā dažādu elementu, jo lielāka dabas daudzveidība. Katrai koku sugai ir savi apdzīvotāji, akmeņu krāvumam atkal savi, tāpat arī dzīvžogam, pļavai, aramzemei… Un ir labi, ja ainavā ir mazliet no katra šā elementa. Protams, vajag jau kaut kur arī pilnīgu klajumu. Koki ļauj ar tiem saistītai biodaudzveidībai pastāvēt tur, kur bez kokiem tā nepastāvētu,” skaidro LDF eksperts biologs Viesturs Lārmanis. “Ja kādā laukā ir koks, īpaši, ja tas ir liels un vecs, tas ir apaudzis ar dažnedažādiem ķērpjiem, kuri pļavā vai labības laukā neaug. Šie ķērpji no dažādu sīkbūtņu viedokļa ir kā mežs. Šo sīkbūtņu tur ir simtiem, tūkstošiem, un tie savukārt kalpo kā barības bāze putniem.” Tā varenos ozolus mēdz izvēlēties pelēkais mušķērājs, kurš tradicionāli ligzdu vij uz lauku sētas pakšiem. Arī baltā cielava var apmesties kāda lielāka koka zaros. Lakstīgalas gan izvēlas krūmu pudurīšus ūdeņu malās, kas arī ir Latvijas tradicionālās ainavas elements. Upe, kas plūst cauri klajumiem, kur ik pa brīdim sastopami krūmu puduri vai lielāka krūmu grupa, ir īstā lakstīgalas dzīves vieta. Kad upes mala ieaug mežā, lakstīgalas tur vairs nemitinās. Reizēm lakstīgala apmetas arī ceriņkrūmā pie mājas vai augļudārzā.
“Vecais no bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir vērtīgāks nekā jaunais,” teic biologs. “Jo vecāks koks, jo vairāk uz tā dzīvo radību. Koks ar dobumu un iztrupējušu vidu var augt vēl vairākus gadsimtus, īpaši ozoli. Pat ja koks nokalst, no sugu daudzveidības viedokļa tas dažkārt ir pat vērtīgāks, un, ja gluži negāžas virsū, būtu vēlams to paturēt ainavā. Kukaiņi un sīkbūtnes piesaistīs putnus, un tā cilvēkam būs vairāk putnu dziesmu un palīgu cīņā ar dārza kaitēkļiem,” stāsta LDF eksperts.
Lielie, atsevišķi stāvošie koki ir arī svarīga vieta putniem kā atpūtas punkts starp pārlidojumiem un medījuma novērošanas postenis – piemēram, mazajam ērglim tas ir ļoti būtisks ainavas elements, kas veido labu barošanās vietu.
Netraumējiet un atļaujiet kokam izaugt!
Arborists Edgars Neilands, vaicāts, kā atpazīt perspektīvu dižkoku, vispirms aicina kokus iestādīt un atļaut tiem augt. “Īpašumā, kurā zāle tiek pļauta katru nedēļu, koks nevar izaugt, jo to iznīcinām vēl maziņu. Lai būtu dižkoki, tie vispirms ir jāiestāda. Valsts nozīmes dižkoks, piemēram, ozols, var izaugt arī nepilnos simts gados. Ja tam ir laba augsne, saule un aug īstajā vietā.”
E. Neilands mudina stādīt kokus svētkos, bērnu dzimšanas dienās utt.: “Tiem, kuriem ir hektāri, noteikti vēl ir daudz vietas, kur iestādīt. Arī 1200 kvadrātmetru gruntsgabalā atrastos vieta vienam lielam kokam.” Koku var iestādīt, piemēram, saimniecības ēkas dienvidu pusē, lai tā nesakarst – vasarā lapu virsma strādās kā gaisa kondicionieris. Retinot vai zāģējot atstāt kādu kļavu, liepu vai ozolu arī grāvja malā, kur prasītos visu iztīrīt. Tā var tikt pie divdesmitgadīga koka, par kuru, ja būtu jānopērk un jāiestāda, jāmaksā vismaz 1000 eiro.
Arī kokiem, kuriem ir divi metri un lielāks apkārtmērs, vajag pavisam nedaudz, lai tie kļūtu par dižkokiem. “Tie mums jāsargā, jo tie ir perspektīvie dižkoki,” piebilst E. Neilands.
Ko nozīmē sargāt potenciālo dižkoku? Visbiežāk kokus traumējam, tīrot sniegu ar traktoru, pļaujot vai arot. Arborists arī aicina neizzāģēt kokiem zemos zaros. “Zemie zari ir rota lieliem kokiem. Zem zariem veidojas telpa ar īpašu noskaņu un atmosfēru. Liepai dabiski ir zari līdz zemei. Noteikti ir saimniecībā vieta, kur varētu palikt koki ar zariem, jo ne jau visur jāskrien vai jābrauc. Varbūt ne gluži pagalma vidū, bet mājai otrā pusē – kāpēc ne? Bērniem štābiņu kur ierīkot…”
Koku var nosmacēt, sasienot ap to veļas auklas, karinot šūpoles, sienot suņa ķēdi, kas norīvē stumbru vai ieaug tajā. “Tā daudzi koki aiziet bojā. Ar materiāliem, kas nav elastīgi, jābūt ļoti uzmanīgiem. Koks katru gadu pieaug apmēram par centimetru diametrā. Ja nav telpas, tas nespēj augt un aiziet bojā,” brīdina E. Neilands.
Viņš arī aicina motorzāģi izmantot tikai sauso zaru izzāģēšanai. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka lielie sausie zari ir vajadzīgi putniem dobumperētājiem un vabolēm. Dzīvus zarus nevajadzētu griezt lielākus par 5 – 7 centimetriem diametrā. Vienā piegājienā nevajadzētu kokam izgriezt vairāk par 20 – 30% zaļo zaru.
Lētāk ir rakt ar lāpstu nekā pirkt lielu koku
Biežākais nāves cēlonis kokiem ir bojātas saknes. Aizsardzības laukumu var aprēķināt pēc vainaga diametra vai stumbra diametra. Ja koka diametrs ir metrs, tad 10 metri ir zona, kur nevajadzētu neko darīt – ne norakt, ne uzrakt augsni.
Atgūstot īpašumu vai tiekot pie naudas, daudzi grib sakopt savu lauku sētu un pieļauj vairākas kļūdas. Visizplatītākā, kā novērojis arborists, ir vēlme rakt dīķus un grāvjus lielo koku tiešā tuvumā. Īpašnieks pat neaizdomājas, ka tādējādi viņš izmaina gruntsūdens līmeni un koks sāk kalst vai noslīkst. Arī izrakto zemi parasti jau neved nekur tālu, bet izlīdzina turpat, aprokot saknes.
Otrs biežākais koku bojāejas cēlonis ir komunikāciju ierīkošana, piemēram, liekot ūdensvadu, ar ekskavatoru aprauj koka saknes. “Tā jau traktoristam tikai liekas, ka triju metru attālumā no stumbra sakņu nav, bet liepai sakņu sistēma ir ļoti plaša. Risinājums ir parastā lāpsta – gan ūdensvadu, gan kabeļus var ielikt zem saknēm. Lielās saknes jau nav visā tranšejas garumā, tikai pāris vietās, tās nevajadzētu pārcirst,” aicina arborists un atgādina elementāru patiesību. Cik daudz sakņu būsim norāvuši, tik daudz zaru kokam nokaltīs. Tas ir tikai laika jautājums. “Cilvēkiem, kam varenais koks pagalmā ir vairāk vērts nekā 100 vai 200 eiro, ir jau ekonomisks pamatojums rakt ar lāpstu, nevis ar ekskavatoru,” piebilst E. Neilands.
“Tas būtu apsveicami, ja ikviens ļautu savā īpašumā augt dižajiem kokiem. Lai šie varenie, lielie, vecie koki būtu pieejami katram un ikdienā. Nevis kā retums, pie kā jābrauc svētceļojumā. Un šis mērķis kļūst reāls, ja ievērojam pāris lietu, kas ļauj kokiem izaugt,” viņš piebilst.
Lielie koki ir lauku ainavas redzamākie elementi, kas kādreiz pildīja arī lielu praktisku nozīmi zemnieku dzīvē – pie tiem varēja piesliet siena zārdus vai darbarīkus, tie deva pavēni ganam vai lopiem, to dobumos mitinājās medus bites. Ja tagad šī praktiskā un atbalstošā nozīme lauksaimnieku darbā ir mazinājusies, lielie koki joprojām sniedz cilvēkiem dažādus “pakalpojumus” – ar lapotni mazina vēja brāzmas, tā pasargājot augsni no izžūšanas, uztver un novada lietu un mitrumu, mazina troksni, ar lapām un zīlēm bagātina augsni, un, protams, attīra gaisu un piesaista CO2.
Latvijas Dabas fonds šogad iesaka īpaši rūpēties un gādāt par vecajiem kokiem – ja palīdzēsim lielajiem kokiem, tad šos dižkokus satiks arī mūsu mazbērni!
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
