Atis Klimovičs: Šodien būtu grūti “spīdēt” par nesaprotamo antikrievisko histēriju Latvijā 31
Diemžēl Saeimas ārpolitikas debates norisinājās dažas dienas pirms okupācijas spēku atsāktās plaša vēriena karadarbības Donbasā. Ja Krievijas militāristu uzbrukums pie Avdejivkas, apšaudot arī šīs pilsētas 16 tūkstošus iedzīvotāju ar smagajiem ieročiem, būtu norisinājies šajā laikā, “Saskaņas” pārstāvjiem būtu grūtāk “spīdēt” ar norādēm par nesaprotamo antikrievisko histēriju Latvijā.
Taču jāšaubās, vai arī šādā gadījumā no minētās partijas deputātiem varētu sagaidīt atskārsmi, ka iebrukumam Ukrainā varētu būt visai tiešs iespaids uz Latviju. Tāpat arī izpratni, ka ministra Edgara Rinkēviča norāde par valsts ārējās politikas fokusēšanos uz tādu darbību, kas nepieļautu 1940. gada atkārtošanos, ziņas par nopietnām kaujām pie Avdejivkas, svaigā informācija par NATO iznīcinātāju treniņlidojumiem Igaunijā zemā augstumā un amerikāņu tanku izvietošanu Baltijas valstīs ir saistīta ar kaut ko vienu. Ar vairākus gadus snaudušo un tagad pamodušos Krievijas agresiju. E. Rinkēviča teiktajam, ka 2017. gadā militāra iebrukuma nebūšot, labs nodrošinājums ir tieši minētā alianses sabiedroto kara tehnika un Latvijas bruņoto spēku jaunā komandiera Leonīda Kalniņa solījums uzturēt armijas nesalaužamo garu.
Valsts ārējās politikas apspriešanā neiztika bez opozīcijas pamudinājuma atturēties no Krievijas vadības kritikas. “Labi domāts” aicinājums, kas izteikts ar vienu pavisam konkrētu mērķi – panākt, lai vairākums Latvijas iedzīvotāju aizvien mazāk spētu orientēties pavisam konkrētās norisēs, turklāt mums ļoti nozīmīgās valstīs. Bez Krievijas agresijas kritikas, bez informācijas no Ukrainas par pretošanos okupācijas spēkiem, bez patiesām ziņām par politiski represētajiem Krievijā vidējam informācijas patērētājam prognozējami samazinātos izpratne par notikumiem. Tad pamazām pienāktu brīdis, kad ļaunums vairs nešķiet tik ļauns, bet drīzumā pat tīri nekaitīgs. Tad varētu aizmirsties arī karakuģu un aviācijas “ciemošanās” pie Latvijas robežām, aizmirstos apjomīgie sauszemes manevri ar specifisku operāciju apguvi mūsu valsts tuvumā.
Paraugoties uz karojošu Ukrainu, diskutabls izrādījies prezidenta Petro Porošenko lēmums izvairīties no asiem un tiešiem izteikumiem. Tāds ir pats galvenais – oficiāli valstiskā līmenī Krievija nav tikusi nosaukta par agresoru. Tas liedzis sakopot ievērojami lielākus iekšējos spēkus un līdzekļus agresijas atvairīšanai, kā arī dot skaidrību starptautiskajai auditorijai. Ja noziedznieks ir zināms, tas jāsauc vārdā un, lai cik cinisks tas būtu, viņš noteikti nepriecātos par saukšanu atbilstošā vārdā. Te, iespējams, derīgi paskatīties vēsturē. Kā secinājis Otrā pasaules kara pētnieks Uldis Neiburgs, Latvijas vadībai (tātad pirmkārt autoritārajam prezidentam Kārlim Ulmanim) vajadzējis pasludināt, ka valsts tiek ieņemta ar spēku, ka atnākusī vara ir nesaukta un sveša okupētājvara. Lieki teikt, ka tas būtu ieviesis daudz vairāk skaidrības gan valstu, gan arī individuālajā katra Latvijas iedzīvotāja līmenī. Līdz pat mūsu dienām ieskaitot.
