Priecāties par katru dienu, kuru dzīvo. Saruna ar roka leģendu Ainaru Virgu 2
“Ainars Virga – latviešu roka leģenda, ilggadējais “Līvu” līderis, ģitāras virtuozs un daudzu slavenu dziesmu autors”, teikts “Micrec” ziņā, un labāk nepateiksi. 6. aprīlī mūziķis svin 50. dzimšanas dienu ar lielkoncertu Liepājas olimpiskajā centrā un soloalbumu “Kādā brīnišķā dienā”. Un arī tā bija brīnišķa diena, kad Ainars bērnībā uzzināja – pasaulē ir roks.
Ar Ainaru Virgu esam sarunājuši tikties Nacionālajā teātrī. Mēģinājums pirms Mikrofona ierakstu gada balvas ceremonijas, kur spēlēs arī Ainars, vēl nav beidzies. Un ļoti gribas paskatīties, kas tad tur notiek. Tuvojoties zāles durvīm, dzirdu – kāds skar soloģitāras stīgas. Un šis pieskāriens šķiet tik īpašs, tik pazīstams. Veru durvis – jā, tik tiešām – skatuves centrā Ainars Virga ar ģitāru. Pavadošā grupa un fona dziedātājas arī ir klāt, un sāk skanēt Ainara jaunā dziesma “Rozes zieds”. Mazliet piesmakušā balsī viņš dzied: “Es esmu tikai rozes zieds pie tavām kājām. Vēl, vēl jau par vēlu nav. Dievs ir laiku devis.” Gan spēcīgā, acumirklī sirdi paņemošā dziesma, gan videosižets skatuves fonā ar Raimondu Paulu, gan skatītāju rindās sasēdušies jaunie mūziķi rada tādu mistisku noskaņu par mūziku, tās drāmām, karaļiem un kalpiem. Lūk, tur jau viņš nāk – rokmūzikas karalis, ja tā varētu izteikties. Metos klāt un sāku iztaujāt, jo drīz sāksies otrais mēģinājums.
– Jaunajai dziesmai ir skaisti vārdi, ka Dievs vēl ir laiku devis. Kas tad vēl var notikt?
– Pilnīgi viss. “Lai notiek viss, kā tavās domās reiz ir noticis” – varu atbildēt citas savas dziesmas vārdiem.
– Mazliet neierasti, ka tavā dzimšanas dienas koncertā piedalās arī Raimonds Pauls…
– Raimonds Pauls ir mans elks kopš bērnu dienām. Nopietni. Viņš bija vienīgais, par kuru es fanoju, līdz uzzināju, ka pasaulē ir roks. Līdz divpadsmit gadu vecumam Raimonds Pauls man bija pirmajā vietā un neviens cits mūziķis, zināju visas viņa dziesmas no galvas. Man bija super laime, jo mana vecvecāku kaimiņiene strādāja skaņuplašu rūpnīcā un es dabūju Raimonda Paula plates, pirms tās bija nonākušas veikalos. Tās klausīties bija tāds kaifs… Bet tad es iepazinos ar rokenrolu un mana domāšana mazliet mainījās. Bet jebkurā gadījumā cieņa pret Paulu man ir palikusi. Un koncertā gribu izpildīt viņa smagākās dziesmas, kuras man jau bērnībā šķita smagas.
– Kurš kuru uzrunāja?
– Es Paulu, protams. Diemžēl līdz šim uz vienas skatuves vienā ansamblī kaut kā nav iznācis spēlēt. Nu to varēsim.
– Ko tu Raimondā Paulā cieni?
– Absolūti visu. Visu. Bez sīkākiem paskaidrojumiem.
– Un citos mūziķos, kuri piedalīsies tavā koncertā?
– Tur būs daudz mākslinieku, ar kuru klātbūtni gribu parādīt, ka es esmu arī citāds, ne tikai – Ainars Virga un “Līvi”. Tie ir mūziķi, kuri dziedājuši manas dziesmas, – Olga Rajecka, Mārtiņš Rusks, Liene Šomase, Jānis Buķelis… Spēlēs Liepājas simfoniķi un “Virga Hard Orchestra”.
– Jauki bija tevi vērot arī, spēlējot grupas “Eirošmits” dziesmu Eirovīzijā. Ko tu domā par šo pasākumu?
– Eirovīzijas finālu klausījos mājās no otras istabas. It kā taisījos gulēt, bet nu ausīs tā griezās, ka šķita – neviens nedzied tīri, pat ne tuvu. Tas džeks ar savu nedziedāšanu paņēma pirmo vietu. Kaut gan “Eirošmits” bija ļoti labs…
– Nuja, tāpēc ka Virga spēlēja…
– Nē, tāpēc ka viņi paši bija labi, citādi es nebūtu piekritis.
Ģitāra pret vijoli
– Parunāsim par tavu bērnību līdz rokam. Pirmais ansamblis, kur spēlēji – “Vabolīte”. Nosaukums tāds…
– Tas jau nāca no “The Beatles”, latviešiem – “Vabolīte”, kas tur ko zinās… Redzi, tu arī neiedomājies. “Vabolītē” spēlēju vijoli. Kad no grupas aizgāja ģitārists, pārņēmu viņa vietu, es jau baigi tēmēju uz to ģitāru.
– Vai jau prati spēlēt, kurš tev iemācīja?
– Jā, protams, pratu. Mani neviens nemācīja.
– Kā? Bet Vikipēdijā šķirklī – Ainars Virga – melns uz balta rakstīts: “Ainaram bērnībā ģitārspēli iemācīja Ēriks Ķiģelis.”
– Es biju iemācījies mazliet citādi, bet Ēriks man rādīja: “Vecīt, tā neviens nespēlē, spēlē šitā – te pa augšām (Ainars demonstrē.). Tā riktīgie roka veči griež!” Tas bija vienīgais, ko Ēriks man parādīja, vienīgais padoms. Man bija vijoles domāšana, un tā arī spēlēju, it kā vijoļspēli būtu pārlicis uz ģitāras.
– Ja būtu turpinājis vijoļspēli, tagad greznās, zeltītās zālēs melnā uzvalkā tērpies skaisti spēlētu vijoli… Kur roks radās?
– Asinīs. Bērnībā vecāki mūs ar brāli veda uz visiem koncertiem, kas notika estrādē “Pūt, vējiņi!”, festivāliem “Liepājas dzintars”, koncertiem Latviešu biedrības namā, kas tolaik bija Oficieru nams. Atceros, gājām uz Edītes Pjehas koncertu. Mūs ar brāli nelaida iekšā, par mazu esot. Tad tētis gāja pie administrācijas runāties. Es skaidrā tagad nepateikšu, vai tikām iekšā vai ne. Droši vien, ka tikām.
– Vecāki bīdīja uz mūzikas skolu…
– Nē, man jau bērnudārzā audzinātāja teica, ka šim puikam obligāti jāiet uz mūzikas skolu. Un mani vecāki arī aizveda piecu gadu vecumā uz mūzikas skolu.
– Bet kāpēc izvēlējies kordiriģentu nodaļu?
– Ģitāras dēļ. Lai man vijole nebūtu daudzas stundas dienā jāspēlē un lai varētu vairāk laika atlicināt ģitārai. Mēs ar tēti no rīta reizē gājām, viņš uz darbu, es uz mūzikas skolu. Tur, kur mūsu ceļi šķīrās, viņam bija jāiet taisni, man pa labi. Un tētis aizgāja, bet es apgriezos un devos atpakaļ uz mājām spēlēt ģitāru.
Uz skatuves
– Uz skatuves esi kopš 1980. gada. Vai vari nosaukt augstāko brīdi savā rokmūziķa dzīvē? Vai tā bija tavas “Dzimtās valodas” uzvara 1986. gada “Mikrofona” aptaujā?
– Nē, tas man vispār likās kaut kas mākslīgs.
– Kā? Mēs, skatītāji, taču no aizkustinājuma raudājām…
– OK, paldies jums! Bet man tas šķita kā kaut kāds muļķīgs farss, nebija nekāda prieka…
– Tā gan, jūs, “Līvi”, jau izgājāt cauri ellei ar visām tām kompartijas prasībām un bailēm no brīvāka vārda…
– Tur jau tā lieta. Bet ne tikai, arī pats “Mikrofona” pasākums kā tāds…
– Bet ar “Dzimto valodu” taču vari lepoties?
– Jā, noteikti.
– Tavs soliņš… to dzirdot, aizvien tirpas iet pa kauliem. Vai bez tevis vēl kāds to varētu nospēlēt?
– Domāju, ka ne. Youtube redzēju, kā viens latviešu ģitārists māca “Dzimtās valodas” solo, pat ne tuvu. Es nezinu, kur viņu sameklēt, gribu pateikt, lai tā nedara. Tāpēc es laikam nemāku mācīt cilvēkiem ģitārspēli, viņi aizbēg pēc otrās stundas.
– Ko tu tik šausmīgu viņiem dari?
– Man šķiet, ka neko nedaru. Futbolists Kaspars Gorkšs gribēja, lai es viņu mācu ģitāru spēlēt. Kasparam vajadzēja tikai divas stundas, vairāk ne. Pirmajā stundā mēs jau spēlējām “Knocki’n on Heaven’s Door”. Kaspars mierīgi nospēlēja šo “Guns N’ Roses” gabalu. Viņš pats internetā bija sameklējis un samācījies, un otrajā stundā man atlika tikai ierādīt, viņš ir ļoti talantīgs cilvēks.
– Bet kur tad viņš ir, kāpēc viņu nemana ģitāru spēlējam?
– Nu kā, Kaspars spēlē futbolu Anglijas augstākajā līgā. Ja cilvēks ir talantīgs, viņš ir talantīgs uz visām pusēm.
– Cik stundas dienā pats spēlē ģitāru?
– Es ģitāru praktiski vispār nespēlēju…
– Kā tad, noticēju… Pat tevi neredzot, pēc dažiem akordiem vien var pateikt – tas ir Virga…
– Tas ir kaut kas cits. Man jau arī reizēm tā ir bijis, kaut kur tālumā skan radio, nezinu, kas par dziesmu, bet dzirdu, ka es spēlēju. Acīmredzot es nezinu… acīmredzot ir kaut kas tāds…
“Līvi” – dzīvi!
– Atvadīšanās dienā no Aivara Brīzes veltīji viņam dziesmu “Brīnumu gaidot”. Kā ir saņemt ziņu, ka vēl viens “Līvs” ir aizgājis?
– Es visu dienu biju tā kā… Tas bija īsts trieciens. Man ir bijuši triecieni. Par Janci (Jānis Grodums) bija vairāk vai mazāk nojaušams. Nu, varbūt, varbūt… Bet Kaimiņš, Aičiks (Aivars Brīze), tā ziņa iedūra kā ar nazi. Liepājā šķērsoju tramvaja sliedes, kad man piezvanīja bijusī sieva Anda un pateica, kas noticis. Es neko nejautāju, viņa arī neko neteica vairs… Man mute palika vaļā, es salīku un sāku drausmīgi raudāt… Tā bija man pirmā reakcija…
– Tavs tetovējums “Līvi” gandrīz vai jāmaina uz vienskaitli – “Līvs”…
– Man pietrūkst visu puiku, man visu viņu pietrūkst. Ļoti, ļoti pietrūkst. Tas nekas, ka man apkārt ir tuvi un mīļi cilvēki, kuri ar mani spēlē kopā, mēs darām visu to labāko, un man pašam patīk, ko mēs darām. Bet… tas nav tas. Bet, OK, kāpēc jādzīvo atmiņās? Dzīve taču iet tālāk.
– Nu jau desmit gadu, kopš tava brāļa vairs nav, vai esi radis mieru?
– Šķiet, pēdējā laikā esmu spējis samierināties. Bet es nepamanīju, tieši kurā brīdī tas notika, kaut kad pēdējā laikā.
– Vai tagad vairāk piedomā par dzīvības vērtību?
– Es dzīvoju tā, kā esmu dzīvojis, neko neesmu mainījis. Ja nu vienīgi alkoholu mazāk…
– Teici – dzīve iet tālāk. Ko vēlētos padarīt?
– Vēlētos vairāk pasūtījumu teātra mūzikai, kādam mūziklam…
“Par dzīvi un mīlestību”
– Parunāsim par ģimeni! Ko dēls Rūdolfs dara? Un audžumeita Ilze?
– Puika iet jūrā, drīz kļūs par 2. kapteini. Ne par knapu – tankerus stūrē! Rūdolfs saprata, ka ar hoķīti būs laimes spēle. Vari būt, cik labs hokejists būdams, bet tikt NHL – tā tomēr ir laimes spēle. Un dēls izvēlējās kaut ko reālu, paldies Dievam! – kuģa kapteiņa darbu. Ilze strādā par zobārsti Rīgā.
– Cik noprotu, tev ir citas attiecības. Vai no pirkstiem tetovējumu ANDA esi izkasījis?
– Nē, un nekasīšu arī. Kas bijis labs, lai paliek.
– Ja jau reiz tavam lielkoncertam un jaunajam albumam dots apakšvirsraksts “Par dzīvi un mīlestību”, tad jau tici, ka tāda ir…
– Noteikti. Kā Ziedonis teica: “Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs”. Tieši tā arī ir. Pēc manām domām mīlestība ir visa pamatā. Vienalga, vai tā ir mīlestība pret cilvēku, darbu, dabu… Tāpēc es arī nolēmu nosaukt albumu šādi, lai pateiktu to, ko es domāju.
– Vai tā esi domājis visu mūžu vai arī tagad – brieduma gados?
– Tagad esmu sapratis, ka visu mūžu esmu tā domājis. Jā, tagad es vienkārši to pasaku. Un esmu tāds, kāds esmu.
– 50 gadi… Vai esi prātojis, ko dzīvē būtu darījis citādi?
– O, johaidī, tas ir filozofisks jautājums! Īstenībā ir labi tā, kā ir. Jādzīvo ar tādu domu, ka ir labi tā, kā ir. Priecājies par katru dienu, kuru tu dzīvo. Es arī pie tādām domām palieku. Un pie tāda principa turos un dzīvoju.
– Kas ir svarīgs mūzikā, kā tu komponē?
– Ļoti bieži mūziku rakstu, ietekmējoties no mūziķiem, no labas mūzikas. Noklausies – un tev gribas kaut ko līdzīgu, kaut ko radīt. Dažas dziesmas rodas pašas no sevis, citas – lasot tekstu. Lasi – un uzreiz ir skaidrs, pat līdz dzejoļa beigām nav jātiek, kad jau skan – pantiņš, piedziedājums…
– Kas vēl bez mūzikas tevi ietekmē?
– Skatos filmas, bet tagad, gatavojoties savam koncertam, palaidu garām visus “Oskaram” nominētos darbus. Esmu tā nodevies savam koncertam, ka jau pāris mēnešu vispār neko neredzu apkārt.
– Bet saki, kā tev ir izdevies neaizbēgt no Liepājas?
– Ko man darīt Rīgā? Es jau varētu nospēlēt, bet kādā jēgā lai es ietu par svešu muzikantu?
