Jo labāks džips… “Gada auto” tanku ceļā 0
Tikai reizi savā nu jau visai garajā vēsturē konkursa “Latvijas Gada auto” bijām braukuši sniegā. Tas bija pagājušajā gadsimtā, kad marta putenis mūs trāpīja atceļā no Liepājas uz Rīgu.
Nekas nevar būt labāks par šo. Nav stabilitātes robežas jāmeklē virs likumīgajiem ātruma limitiem, jo šodien slīd arī rātnie. Nav iespēju vērtēt rites trokšņus, jo kustība ir mīksta un maiga. Ir skaisti. Ir forša svētku sajūta.
Vislabāk, protams, ir mežā. Vecajā Lilastes tanku ceļā, kur beidzot esam ieveduši tos konkursa dalībniekus, kuri ne tikai autotirgotāju klasifikatorā tiek saukti par “apvidus auto”, bet tiešām ir ar visu četru riteņu piedziņu. Uz mežu! Nevar taču ar “džipu” braukt tikai pa šoseju. Ko šie spēj sniegotā smiltī? Kurš labākais?
Nopietni veči draiskojas kā puišeļi. Bauda izlēkt no ikdienas cietu ceļu vienmuļības. Labākais? Kāds jau par smilšu kalna karali būs jāievēl, bet… Visi ir labi. Pārsteidzoši labi. Ne tikai pikapi, kuru vizuālais tēls vien sola traktora potences, fantastiski labi smilšu kalnos brauc gan nelielie “BMW X1”, “VW Tiguan”, “KIA Sportage”, gan izskatā limuzīniskie “Ford Edge” un “Škoda Kodiaq”. Visu iespējas tālu pārsniedz sēņotāja vai makšķernieka vajadzības, visi (vairumā gadījumu) tiek galā ar izaicinājumiem, kurus, vienam un ar ģimeni mežā iebraucot, jau nu gan pieņemt nevajadzētu. Te atceramies seno kluba “5×5” bausli (autors Aivars Borovkovs) – jo labāks tavs džips, jo tālāk pēc traktora būs pakaļ jāiet…
Edgars nenovērtē sniega klātās špūres dziļumu, un “Ford Edge” kāpumā sēž uz vēdera. Sēdētu līdz pavasarim, ja mēs šeit nebūtu vairāk par duci. Nevis vienkārši stumjam, bet paceļam tās nieka divas tonnas… Es pats, ar “Mitsubishi L200” kalnā uzbraucis (trīs pasažieri kabīnē), krītu kārdinājumā un laižos no tā lejā nezināmajā. Izrādās – krietni stāvākā strupceļā. Apgriezties izdodas tikai ar stūmēju palīdzību. Kalnā atpakaļ netieku pat kā Antiņš. Vajag piecus “jājienus”. Dažādu automātiskās kārbas režīmu pētījumus. Vajag “off road” pieredzi, kuras mums nav. Vajag vismaz lāpstu bagāžniekā. Kuras mums nav.
Vai – drošākais variants – nevajag auto iespēju robežai pat tuvoties. Visi pilnpiedziņas krosoveri (cenas vismaz ap 30 000 eiro – divreiz vairāk, nekā maksā neliels pilsētas auto) spēj tik daudz, ka, pat milzu rezervi atstājis, tiksi tālu. Ar prātu, ar izlūkošanu. Kas liedza, pirms no tā kalna lejā laisties, papētīt telefonā “Baltic Maps” un noskaidrot, vai cits atkāpšanās ceļš iespējams? Ja nav – iet pēc tās bekas kājiņām?
Kuru žūrija par meža ķēniņu ievēlēs, nudien nav tik svarīgi. Manējais laikam jau būs bembītis. Ar visiem dižciltīgās ģimenes gēniem, bet bez resnāko brāļu uzpūtības. Interesanti būtu bijis X1 salīdzināt ar mazāko no “Audi” “Q” saimes. Neiznāca šoreiz, jo Q2 konkursā piedalījās vienas ass piedziņas versijā. Nākamgad noteikti nobrauksim no lielceļiem arī ar tādiem (“Opel Mokka”, “Peugeot 3008” u. tml.). Pārbaudīsim krietni lētāko versiju pietiekamību prātīgās, piesardzīgās meža pastaigās. Starp citu – statistika liecina, ka vairāk nekā puse klasifikatoros par “apvidus auto” sauktajiem Latvijā tiek pirkti bez 4×4 opcijas. Pats populārākais no vidējās izmēru grupas – “Nissan Qashqai” – pie mums ar pilnpiedziņu ir tikai katrs piektais. “Kia Sportage” – katra otrā.
