* 0
Kopš es biju zīdaiņu mamma (tak jau pirms 30 gadiem), bērna aprūpē nākuši klāt daudzi jauninājumi. Piemēram, termometrs darbojas no attāluma, atliek vien to pietuvināt bērna pierītei vai piena maisījumam pudelītē.
Lai iztīrītu gļotas degunā, tiek likts lietā atsūcējs: vienu galu ievieto mazuļa nāsī, otru – mammas mutē. Ļoti labi palīdz, turklāt nav tā, kā izskatās, – puņķi mammas mutē tiešām netiek.
Bērnam patīk, ja aizmiegot kaut kas pieskaras vaidziņam. Kādreiz iztika ar vienkāršu marlīti, tagad tiek ražotas speciālas miega lupatiņas. Dažas no tām ir gluži vai mākslas darbi, tamborēti, adīti un papildināti ar mīlīga zvēriņa galvu.
Lai bērns iemigtu, mēdz izmantot tā dēvēto balto troksni. Jūtubē ir papilnam šādu video, liec tik blakus bērnam, lai klausās. Tā ir monotona šņākoņa, kāda skan, ja īsti netrāpām radiostacijas frekvencē. Zīdaini šī skaņa nomierinot, jo atgādinot dzirdēto mammas vēderā. Nereti šādam nolūkam izmanto arī citus dūcējus, piemēram, ieslēgtu matu fēnu. Kādai ģimenei šādā procesā nosviluši jau vairāki fēni!
Taču man jādomā par ko citu – varbūt mūsu dzīve ir tik stresaina, ka mazulis to jūt un tāpēc nevar aizmigt?
Es sāku rāpot
Kopā ar meitu dodos uz lekciju pie fizioterapeites Solvitas Ķerves. Esmu dzirdējusi labas atsauksmes, viņu pat mēdz dēvēt par veselo muguru režisori. Solvita, kurai pašai ir divi bērni, gudri skolo citas jaunās mammas gan gaidību laikā, gan tad, kad mazie jau nākuši pasaulē. Viņas rūpe – lai bērns attīstītos dabiski un veselīgi.
Nodarbībā piedalās vairākas topošās māmiņas ar saviem vīriem, jaunās māmiņas un es, Evelīnas omīte. Klausāmies par hendlingu, vecāku roku darbu jau kopš pirmajām dzīvības dienām. Šis jēdziens ietver mazuļa pareizu celšanu, nešanu, ģērbšanu, turēšanu. Turklāt visas darbības notiek atbilstīgi bērna dabiskajām kustībām un attīstībai.
Uzzinu daudz jauna, kā palīdzēt un netraucēt bērnam augt. Mums nākas pat rāpot un velties pa grīdu, lai saprastu, kā jūtas mazulis, to visu pamazām apgūstot. Ticiet man, nav viegli!
*
Kādreiz šķita pašsaprotami skandināt grabulīti, lai mierinātu raudošu zīdaini. Kad Solvita šo ainu parāda no bērna viedokļa, man atveras acis. Tiešām, kurš gan var nomierināties, ja gar seju vicina kaut ko grabošu un vēl ik pa brīdim iesaucas kuš, kuš! Mierinājumu sniedz kas cits – paņemšana rokās, maiga sarunāšanās, glāsts, lēna šūpošanās kopā ar mammu, viņai ietupjoties ceļos. Kratīšana gan ne, tā mazuli vēl vairāk uzbudina, pat var nopietni kaitēt veselībai.
*
Sākot no trīs mēnešu vecuma, zīdaini ik dienu pāris stundu liek uz grīdas, lai veicinātu viņa attīstību. Šis ieteikums daudzos vecākos rada psiholoģisku pretestību. Mazulīti, šo maigo būtni, atstāt uz grīdas vienu pašu?! Tur taču ir auksti, staigā caurvēji, ir miljoniem aizdomīgu baciļu! Taču bērnam vislabāk der tieši grīda, šis stingrais pamats, nevis mīksts dīvāns, kur ķermenis iegrimst. Turklāt uz grīdas mazajam paveras plašums. Sākumā gan apkārt liek, piemēram, sarullētas segas, lai bērns sajūt robežas un drošību.
Arī man sākumā šķiet bailīgi likt mazo uz grīdas. Tomēr klausu jaunajai mammai un izkritu uz grīdas vingrošanas paklāju. Tagad skaidri zinu – grīda ir bērnam labākais sporta laukums un klase vienlaikus.
Pirmā bija caurumbumba
Ir grūti paiet garām dažiem iecienītiem second hand veikaliem. Manuprāt, pirkt mazlietotu apģērbu nav nekas nosodāms, it īpaši, ja pārzina jaunu apģērbu cenas. Pauniņas ar apģērbu, kas kļuvis par mazu draugu vai radu bērniem, taču nododam cits citam. Drēbes izkarsēju sālsūdenī, izvējoju uz balkona un abpusēji izgludinu.
*
Tā gribas pirkt rotaļlietas! Pašas skaistākās, dārgākās, košākās! Tomēr nesteidzos, jo Solvitas lekcijā dzirdu citu atziņu: ja vēlies ko dāvināt, vispirms pavaicā vecākiem, kas nepieciešams viņu bērnam. Un vēl – mazulim vajag ļoti maz, daudz reižu mazāk, nekā iedomājas pieaugušie un uzspiež mantu ražotāji.
Evelīnas pirmā rotaļlieta ir krāsains burkas vāciņš. Ar interesi vēroju, kā mazmeita to ilgi groza, vicina, vēlāk pagaršo, vēl pēc kāda mēneša sāk klabināt pret grīdu, tad likt to dažāda lieluma krāsainās plastmasas bļodās un ņemt no tām laukā.
Manai paaudzei bija normāli, ka mamma taisa ēst, bet bērns turpat virtuvē krāmējas pa atvilktni ar saimniecības rīkiem. Solvita smejas: tagad tā ir speciāla metode.
*
Beidzot atrodu un nopērku fizioterapeites ieteikto oball jeb speciālo bumbu. Tā sastāv gandrīz tikai no caurumiem, turklāt veidota no ļoti viegla materiāla, tāpēc mazulim viegli satverama un noturama. Evelīna uzreiz to saķer, aizkabina aiz pirkstiem un velk mutē. Viņai patīk arī gumijas ezītis, bumbiņa ar pumpām. Gumijai noteikti jābūt tādai, ko bērns drīkst likt mutē. Daudz prieka viņai sagādā tā dēvētā attīstošā bumba, kas papildināta ar dažādām aukliņām, bumbiņām, mezgliņiem. Tādas šuj manas klasesbiedrenes Daces meita Laura, pati divu bērnu māmiņa.
*
Agrāk nevarēju pat iedomāties, cik veikalos daudz rotaļlietu. Turklāt papilnam tādu, kas pašas ar sevi spēlējas – kustas, mirgo, dzied, pat skaita dzejolīšus. Zīdainim acu priekšā uzkarina lēkājošu ķiparu vai karuselīti, kas griežas un muzicē. Taču šāda manta neko nedod bērna attīstībai, tā drīzāk var it kā nohipnotizēt, mulsināt, pat nobiedēt.
“Rotaļlietu ražotāji dara visu, lai atvieglotu vecāku dzīvi, lai viņiem nebūtu ar mazo jānodarbojas. Taču bērnam vissvarīgākā ir emocionālā saikne ar vecākiem, vispirms jau ar mammu,” saka Solvita Ķerve.
Aiz padusēm necelt!
Ikreiz mācos pareizi pacelt mazmeitu. Vienkāršāk būtu kā senāk – aiz padusēm un augšā. Taču to neļauj Viņa Augstība Hendlings. Esmu dzirdējusi sakām: bet es savējos tā cilāju, un kas gan tur slikts. Taču dzīve nestāv uz vietas, bērnu aprūpē ir daudz jaunu atziņu, un es izvēlos tās respektēt.
Mazulis vispirms iemācās velties uz sāniem un tad uz vēdera. Tā arī viņu ceļ – caur sānu, caur velšanu. Ja rauj augšā vertikāli, aiz padusēm, bērns ļoti sasprindzina plecus, līdz ar to var paaugstināties tā dēvētais tonuss jeb muskulatūras sasprindzinājums, un tas var atstāt sekas. Var ciest muguras veselība, runas attīstība, veidoties aplams plaukstas satvēriens, kas svarīgi, piemēram, skolā turot pildspalvu.
*
Rodas pārdomas arī par pāragru sēdināšanu. Vecāki grib, lai viss notiek ātrāk – re, manējais jau sēž! –, un tik stutē spilvenos vai nosēdina istabas vidū kā ķipi. Bērna kustību attīstībai ir gana plašas robežas, piemēram, sēdēt sāk no astoņiem līdz desmit mēnešiem, var pat vēlāk. Katrs attīstās nedaudz citādi, un tas ir normāli.
Jāskatās, nevis cik mēnešos sāk kaut ko darīt, bet kāda ir kustību kvalitāte. Ja pirms laika sēdina, bērnam nerodas vajadzība pašam eksperimentēt un mācīties. Turklāt muskulatūra nav gatava sēdēšanai, līdz ar to nākotnē var rasties muguras veselības problēmas.
*
Prieks, ka Zanda un Uldis meitas attīstību nesasteidz, bet izbauda katru jaunu viņas māku, kustību. Arī es mazo vēroju, un ir bezgala interesanti. Zieda augšanā var lūkoties un ar patiku gaidīt, kad tas skaisti atplauks, bet var skatīt paātrinātus kadrus, kur uzziedēšana notiek vienā minūtē.
*
Manas jaunības laikā gandrīz visi bērni izauga tā dēvētajos staiguļos. Tas ir krēsls uz ritentiņiem, kurā mazo iesēdina, viņš ar kājiņām atsperas – un tik uz priekšu. Tagad atzīst, ka tas ļoti kaitē veselībai. Riteņotajā staigulī mazais nevis staigā, bet drīzāk skrien. Pārāk saspringst kāju aizmugurējā muskulatūra, veidojas nepareiza gaita, cieš pēdas un mugura. Ja padomāju, manām pieaugušajām meitām patiesi ir kādas muguras vainas.
