* 0
Meita izvēlējusies Valmieras slimnīcas dzemdību nodaļu, jo par to dzirdētas labas atsauksmes. Tas apstiprinās, medicīnas personāls ir atsaucīgs, apstākļi lieliski.
Pirmo reizi ieraugu mazmeitiņu. Mazā sejiņa izskatās it kā samulsusi. Kā nu ne, ja tikai vakar sajuta šo pasauli, un tā droši vien nav tik silta un ērta kā mammas puncis. Pie gultiņas uzraksts “Bērna vārds Evelīna”.
Satiktajiem lepni stāstu, ka esmu Evelīnas omīte, un vēl piebilstu: vai tad neredzi, ka esmu mainījusies?!
Kā pa viļņiem
Mana pieredze zīdaiņu aprūpē ir pabalējusi kā padomjlaika flaneļa autiņš. Īsti nezinu, kā varētu palīdzēt. Piedāvāju atbraukt un pagatavot pusdienas. Domāju, ka sekos atteikums, sak, mēs paši, tomēr viņi piekrīt. Cepu, vāru, ar slapju drānu uzslauku grīdu. Mazgāju traukus. Lai gan šādi atņemu traukmašīnai darbu, vismaz izdodas klusināt iekšējo uztraukumu. Un tas allaž eksistē līdzās priekam par mazulīti, lidojumam pāris soļu virs zemes.
Drīz vien saprotu, ka vairāk par svaigi ceptu karbonādi meitai vajag emocionālo atbalstu. Esmu lasījusi par pēcdzemdību depresiju, cik skarbi šie emocionālie traucējumi var ievainot jaunās māmiņas psihi, skart visu ģimeni. Tāpēc par ikdienas sastāvdaļu kļūst sarunas ar meitu. Ir svarīgi pārrunāt ikvienu it kā niecīgo notikumu dienas ritumā, jo nav nekā svarīgāka jaunās māmiņas jaunajā dzīvē.
*
Šodien prātoju par to, kāpēc ir tik patīkami būt vecmāmiņai. Kad auga manas meitas, arī netrūka prieka, tomēr, iespējams, bija pārāk daudz darba un materiālo rūpju. Ir vairāk vaļas izbaudīt vecmāmiņas sajūtas. Apstādinu mirkli un palieku šajās emocijās, mīlestībā, maigumā.
*
Mūsmājās visiem nokārti deguni. Evelīna nokļuvusi slimnīcā. Jau iepriekš bija problēmas ar piena atgrūšanu, tagad izrādās, ka mazā nepieņemas arī svarā. Jaunā māmiņa pati sajūt, ka kaut kas nav kārtībā, meklē mediķu palīdzību. Redzu, kā viņā pamazām mostas mātes intuīcija. Tas ir svarīgs spēks, mammas palīgs, kas jātur uzasināts.
Ir sāpīgi skatīt bildīti, ko meita atsūta no slimnīcas, – mazulītei pielikta intravenozā sistēma. Bet varbūt šis grūtais laiks mums ir dots kā zīme, lai skaidrāk apjaustu, cik sarežģīta ir cilvēka izaugšana?
Vēstules un brīnumi
Mazmeita aug, un man ir iespēja sekot līdzi viņas sasniegumiem, lai gan dzīvojam atsevišķi un pat neredzamies pārāk bieži. Tas notiek, pateicoties tērzēšanas aplikācijai Whats App! telefonā (paldies tam, kurš to izdomāja). Palūdzu meitai, lai katru dienu ieliek kādu bildīti, video vai īsrindas par Evelīnas gaitām. Brīvajos brīžos atsūtīto ritinu telefonā – gluži kā lasītu garum garu vēstuli no manām mīļajām meitām.
