Biķis: Vienīgā kļūda, ko valdība pieļauj, ir ilgtermiņa garantiju nedošana mājsaimniecībām 4
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
AS “Latvijas Finieris” pievērsis uzmanību ar komercuzņēmumam neparastu rīcību – vēršanos pie sabiedrības gan reklāmas plakātu, gan interneta komunikācijas veidā ar aicinājumiem Covid-19 krīzes laikā uzticēties zinātnei, nevis viltus ekspertiem, uzticēties uzticamiem avotiem, nevis konspirācijas teorijām un rīkoties atbildīgi.
Kādi apstākļi lika uzņēmumam to darīt – par to un citām aktualitātēm saruna ar “Latvijas Finiera” padomes priekšsēdētāju Uldi Biķi.
Gadījumi, kad uzņēmums dodas pie sabiedrības nevis ar komerciālu “pērciet mūsu preces” vēstījumu, bet gan sociālu “uzticieties zinātniekiem” vēstījumu, nav nemaz tik bieži. Kādēļ uzņēmums nolēma, ka šāds vēstījums ir nepieciešams?
U. Biķis: Nolēmām tāpēc, ka “Latvijas Finieris” ir daļa no Latvijas. Cieņa un drošība ir uzņēmuma korporatīvās vērtības, tāpēc uzskatām par savu pienākumu atbalstīt mediķus, kuri šobrīd cīnās frontes pirmajās līnijās.
Nekontrolēti pieaugot saslimstībai ar Covid-19, medicīnas sistēma var sabrukt. Ja nonāks līdz tam, ka mēs kā sabiedrības locekļi vairs nespēsim saņemt medicīnas pakalpojumus, jo sistēma būs kritiski pārslogota, tad sekas būs daudz sliktākas par pašreizējiem ārkārtējā stāvokļa ierobežojumiem.
“Latvijas Finiera” Latvijas struktūrvienībās strādā ap 2000 darbinieku, liela daļa no tiem Rīgā, kur epidemioloģiskā situācija ir vissmagākā. Tieši tāpēc uzskatījām, ka Rīgā nepieciešama saruna ar sabiedrību – tāpēc arī plakāti uz ielām, komunikācija ar mediju starpniecību un, neapšaubāmi, arī uzņēmuma iekšienē.
Kāds tad noskaņojums darba kolektīvā?
Pagājušajā gadā mūsu kolektīvā ar Covid-19 saslima nedaudz vairāk par 30 cilvēkiem, šā gada pirmajās divās nedēļās vēl pāri desmit. Mūsu kā darba devēja atbildība ir – ko mēs paši esam darījuši, lai nepieļautu vai samazinātu iespēju, ka vīruss tiek nodots no kolēģa kolēģim.
Mums šķiet, ka šajā jomā ir izdarīts daudz, var redzēt, ka arī darbinieki izturas pret šo jautājumu atbildīgi. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka ražošanas uzņēmumos vienmēr pastāv dažādi riski – lai no tiem izvairītos, ir jāievēro zināmi drošības noteikumi.
Tādēļ ražošanas uzņēmumos darbinieki ir pieraduši pie drošības tehnikas, izturas pret to ar izpratni. Tādēļ gadījumu, kuros vīruss nodots no kolēģa kolēģim, ir maz – pagājušajā gadā divi, šogad vēl viens.
Nemitīgi atkārtojam saviem darbiniekiem – ja jūties slikti, uz darbu nenāc. Pārsvarā mūsu darbinieki ir inficējušies ārpus darba vietas.
Ja runājam tieši par noskaņojumu, tad tas ir divējāds. No vienas puses, salīdzinoši labs – neskatoties uz lielo nenoteiktību un krīzi pavasarī, gads tika noslēgts labi. Pavasarī uzņēmumā notika atalgojuma samazināšana ar kolektīvās vienošanās palīdzību, taču otro pusgadu nostrādājām labi, tādēļ gada beigās tika atjaunotas iepriekšējās, pirmskrīzes algas.
Tikai dažiem cilvēkiem no visa kolektīva, tiem, kuriem vislielākās algas, gads beidzās ar atalgojuma kritumu salīdzinājumā ar 2019. gadu – visvairāk tas skāra vadītājus. Mūsu nostāja bija – krīze vairāk ietekmē cilvēkus ar zemiem ienākumiem, tādēļ viņiem nevar būt tikpat lieli algas samazinājumi kā vadītājiem. Līdzīgi rīkojāmies arī iepriekšējā, 2008. gada krīzē.
No otras puses – neskaidrība par pakalpojumu, tādu kā medicīna un izglītība, pieejamību un kopējā emocionālā spriedze, kas valda sabiedrībā, ietekmē ikvienu, tostarp arī mūsu darbiniekus. Šādos apstākļos dialogs ar kolektīvu ir nepieciešams, katram vadošajam “Latvijas Finiera” darbiniekam ir pienākums runāt ar cilvēkiem, skaidrot uzņēmuma mērķus un situāciju valstī.
Vai “Latvijas Finiera” kolektīvs gatavojas organizēti vakcinēties?
Esam sākuši dialogu par tā nepieciešamību. Masveida vakcinēšanās ir vienīgais veids, kā atjaunot darba dzīvi un sabiedrības funkcionēšanu pirmskrīzes izskatā. Tas jāsaprot gan “Latvijas Finiera” darbiniekiem, gan sabiedrībai kopumā. Mēs noteikti esam gatavi iesaistīties sabiedrības vakcinēšanas kampaņā – uzņēmumam ir savi medpunkti, ko var izmantot šiem mērķiem.
Tiesībsargs teicis, ka darba devējam nav tiesību prasīt no darbinieka, kas pārslimojis Covid-19 un atgriežas atpakaļ darbā, Covid-19 testa rezultātu. Proti, darba devējam jāuzticas ģimenes ārsta viedoklim, ka konkrētais darbinieks ir vesels. Kā šādās situācijās rīkojas “Latvijas Finierī”?
Mēs uzticamies ģimenes ārsta viedoklim un testa rezultātus neprasām. Tomēr nevar noliegt, ka kolektīvā drošība var veidoties tikai tad, ja visi rīkojas atbildīgi.
Vai varat aptuveni apjaust, kādā stāvoklī “Latvijas Finieris” izies no Covid-19 krīzes – cik smagi cietis apgrozījums, pasūtījumi, eksporta tirgi? Varbūt krīze pavērusi arī jaunas iespējas?
Jebkura uzņēmuma vadībai krīzes laikā jācenšas rīkoties tā, lai uzņēmums no krīzes iznāk vēl labākā stāvoklī nekā pirms. Mūsu uzņēmuma galvenajos eksporta tirgos ekonomiskās aktivitātes lejupslīde sākās jau 2019. gadā, tādēļ bijām spiesti uzsākt pārkārtošanos vēl pirms pandēmijas krīzes.
Domāju, ka šobrīd situācija uzņēmumā ir sabalansēta, ja nerodas jauni riski, varam turpināt stabilu darbu un koncentrēt uzmanību uz investīcijām, tādējādi atgriežoties pēc dinamiskas attīstības pēc neliela laika.
Cik veiksmīgi, jūsuprāt, krīzes pirmajā un otrajā vilnī ir darbojusies Latvijas valdība? Vai uzņēmējiem un sabiedrībai sniegtais atbalsts ir bijis pietiekams?
Pavasarī situācijā, kurā bija ļoti daudz nezināmā, valdība reaģēja ļoti strauji, un tas deva rezultātu – tāpēc vasaru varēja nodzīvot brīvāk.
Taču otrajā pusgadā lēmumu pieņemšana atšķiras – tā kā par vīrusu šobrīd zināms vairāk nekā pavasarī un mājsaimniecības šī krīze ir smagi ietekmējusi, tad valdība rīkojas piesardzīgāk un lēnāk – lēmumi ir pakāpeniski, pārbaudot, vai varam to atļauties, vai sabiedrība to izturēs, vai pieņemtie lēmumi nenožņaugs ekonomisko aktivitāti.
Tās ir divas dažādas rīcības stratēģijas, tādēļ nevajadzētu brīnīties par to, ka arī rezultāti ir dažādi.
Esam nonākuši situācijā, kurā epidemioloģiskā situācija ir ļoti saspringta un medicīnas sistēmai grūti tikt ar to galā, tādēļ decembrī, janvārī sākti stingrāki ierobežojumi. Nevar noliegt, ka tas devis rezultātu.
Nav nekāda cita ceļa kā ieklausīties zinātniekos un ekspertos, meklēt līdzsvaru starp medicīnas un ekonomikas vajadzībām un saprast, ka kādu laiku vēl ar ierobežojumiem būs jāsadzīvo.
Ja runā par atbalstu uzņēmējiem un sabiedrībai, tad grūti noliegt, ka, salīdzinot ar citām valstīm, atbalsta apjomi Latvijā nav bijuši lieli. Vai šis lēmums ir pareizs – to sapratīsim tikai pēc krīzes, izvērtējot rezultātus un salīdzinot ar citur notiekošo. Lēmumus par naudas dalīšanu pieņemt vienmēr ir viegli, taču aizņemta nauda agri vai vēlu būs jāatdod.
Uzskatu, ka vienīgā kļūda, ko valdība, manuprāt, šobrīd pieļauj, ir ilgtermiņa garantiju nedošana mājsaimniecībām – cilvēkiem grūti pielāgoties, ja pabalsts saistīts ar ārkārtas stāvokļa lēmumiem, kas mainās ik pa pāris nedēļām. Ilgāka termiņa garantijas dotu lielāku drošības sajūtu sabiedrībā un mazinātu spriedzi.
“Latvijas Finieris” ir liels uzņēmums Latvijā. Cik liela ir iespēja, ka tas varētu kļūt par lielu uzņēmumu Baltijas vai Ziemeļeiropas mērogā?
Nav pagājis pārāk ilgs laiks, kopš mēs esam Baltijas mēroga uzņēmums, – tagad mums ir ražošana gan Lietuvā un Igaunijā, gan arī rūpnīca Somijā. Līdz ar to esam ieguvuši pieeju resursiem, mūsu gadījumā – apaļkokam, četrās valstīs, tas rada lielāku stabilitāti. Tagad jāseko, cik produktīva ir attīstība katrā no valstīm.
Tāpat, iedvesmojoties no ES Zaļā kursa idejām, mēs meklējam jaunas produktu attīstības iespējas. Viens no šādiem virzieniem ir betulīna ražošana. Tā ir ekstraktviela, ko iegūst no bērza tāss. Ir zinātniskas indikācijas, ka betulīnam piemīt pretiekaisuma, pretvīrusu un antibakteriālas īpašības, tas spēj mazināt holesterīna līmeni asinīs, uzlabot aknu un nieru darbību, nav toksisks un nerada nevēlamas blakusparādības.
Tādēļ betulīnam ir liels potenciāls kosmētikas nozarē un ādas slimību ārstēšanā. Ja kopā ar zinātniekiem izdosies atrast ekonomiski pamatotu veidu, kā to ražot un atrast arī noieta tirgus, tad tā būs pilnīgi jauna produktu līnija ne tikai “Latvijas Finierim”, bet arī Latvijas tautsaimniecībai.
Mēs uzskatām, ka ES Zaļā kursa ietekmē augs sabiedrības pieprasījums pēc koksnes un koksnes izcelsmes produktiem un zināmā mērā tie sāks aizvietot produktus, kurus šobrīd ražo no naftas.
Tādēļ domājam, ka Latvijas mežu resursu iespējas nākotnē mēs izmantosim arvien pilnīgāk, ražosim produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Caur to arī augsim un attīstīsimies.
Ja pareizi saprotu – Eiropas Zaļais kurss ir “Latvijas Finierim” izdevīgs virziens…
Domāju, ka šis virziens ir izdevīgs visai Latvijas sabiedrībai. Ja no statistikas izslēdz reeksportu, pusi Latvijas eksporta šobrīd veido zemes izmantošanas rezultāts – vai nu kā lauksaimniecības, vai mežsaimniecības produkti.
Augot pieprasījumam pēc šādiem produktiem, Latvijas sabiedrībai būs iespēja tālāk attīstīt šīs tradicionālās nozares un audzēt savu labklājību. Tiesa, pašlaik sāk rasties jautājums par to, vai Latvijai vispār būs pieejami pietiekami resursi.
Runa ir tieši par koksnes pieejamību – ir jāatrod veids, kā nodrošināt pietiekamus resursus tautsaimniecībai, vienlaikus nodrošinot arī dabas aizsardzību.
Tieši par to gribēju jautāt. Zaļā kursa attīstība ir saistīta ar Latvijā jau vairākus gadus ilgstošu diskusiju par to, kā vajadzētu apsaimniekot mežus. Viena pozīcija, kuru pārstāv mežsaimnieki un rūpnieki, saka, ka mežus vajag apsaimniekot intensīvāk – vienkārši izsakoties, tas nozīmē stādīt selekcionētas, ātraudzīgas koku šķirnes, ātri audzēt, cirst, atkal stādīt un audzēt. Šī pozīcija saskan arī ar izvirzītajiem klimata mērķiem, jo jauni un ātri augoši koki piesaista no atmosfēras divas reizes vairāk ogļskābās gāzes. Pretējā pozīcijā ir dabas daudzveidības sargātāji, kas cīnās par veco mežu saglabāšanu, jo sugu daudzveidība šādos mežos ir daudz lielāka. Kāds, jūsuprāt, būtu racionālais vidusceļš, kas ļautu līdzsvarot abu pušu intereses?
Ātras atbildes man nebūs, bet kopumā – racionāla zemes un mežu izmantošana ir pamats bioekonomikas pievienotās vērtības ķēdēm. Kā tieši mēs apsaimniekosim mežus – tā ir sabiedrības līmeņa vienošanās.
Grūti noliegt, ka klimata neitralitātes mērķi mums diktē nepieciešamību pēc intensīvākas mežu apsaimniekošanas. Vienlaikus sabiedrībai un uzņēmējiem jāpieņem, ka zināmā daļā teritorijas jāļauj palikt veciem mežiem, lai izpildītu pienākumu pret dabu.
Nenoliedzami, ka emocijas šķilsies tajās vietās, kur šie mērķi pārklājas, – un te svarīgi saglabāt vēsu un racionālu prātu, neļauties tām. To visvieglāk saprast piemērā ar putnu ligzdām, kas ir svarīgs arguments dabas daudzveidības sargātājiem.
Taču arī putnu ligzdas nav mūžīgas, tās tiek veidotas uz zināmu laiku. Un te nonākam pie jautājuma, vai teritorija, kurā ir bijusi šī ligzda, bet šobrīd tā pamesta, ir jāturpina aizsargāt kā tāda, kurā šī ligzda vēl pastāv.
Man šķiet, ka šajā situācijā būtu jāpieņem racionāls lēmums, proti, ka šī teritorija vairs nav tik ļoti jāaizsargā. Lai abas puses šajā diskusijā spētu atrast vidusceļu, būtu nepieciešama zemes īpašnieku iesaiste gan apspriešanā, gan lēmumu pieņemšanas procesos – tas varētu vest uz izsvērtākiem lēmumiem.
Publiski tas nav izskanējis, taču notiek diskusijas par to, ka no saimnieciskās aprites Latvijā varētu tikt izņemti līdz pat 250 tūkstošiem hektāru pieauguša meža.
Vienu hektāru liela kopta meža vērtība var pārsniegt 10 tūkstošus eiro. Tātad šobrīd kaut kur valdības kuluāros, bez sabiedrības un zemes īpašnieku iesaistes, notiek diskusijas par divarpus līdz trīs miljardus eiro vērtu aktīvu iesaldēšanu.
Ja šīs lēmums tiks pieņemts, tam būs būtiska ietekme gan uz sabiedrību, gan uzņēmējdarbību, jo būtībā runa ir par savdabīgu īpašumu nacionalizācijas veidu. Turklāt, cik man zināms, netiek domāts par adekvātām kompensācijām mežu īpašniekiem, un pat ja tiktu – vai Latvijas ekonomika šobrīd var atļauties gandrīz trīs miljardus eiro lielas kompensācijas?
Ja šāds lēmums tiks pieņemts – tas skars tūkstošiem ģimeņu labklājību, izglītības iespējas, pieeju medicīniskajiem pakalpojumiem – netaisnīgu seku būs daudz. Un netaisnība radīs neapmierinātību ar valsti.
Tādēļ es aicinātu gan uz atklātu diskusiju par šiem lēmumiem, gan arī uz kompensācijas iespēju meklēšanu, ja šāds lēmums tiek pieņemts. Ja notiks pretēji – tad nāksies izvirzīt jautājumu, vai īpašuma tiesības Latvijā tiešām ir svētas un likuma aizsargātas.
Šīs kuluāros notiekošās diskusijas es gribētu salīdzināt ar pirms kādiem padsmit gadiem pieņemtajiem lēmumiem par OIK, kas tika pieņemti, izvirzot par prioritāti ļoti šauru mērķi, un netika izskaidroti sabiedrībai.
OIK lēmumiem bija un ir graujošas sekas gan uz tautsaimniecību kopumā, gan katru mājsaimniecību. Šobrīd sarunās par mežu platību izņemšanu no saimnieciskās aprites notiek kaut kas līdzīgs.
