Ļoti savdabīgs pasaules pārveidotājs 3
Nākamais personāžs ir Fransuā Kenigšteins (Ravašols) (1849–1892). Viņš arī pretendēja uz idejiskā slepkavnieka lomu, lai gan vēlāk izveidojās vien par aukstasinīgu un cinisku kriminālnoziedznieku. Uztvēris modīgās laikmeta vēsmas, viņš sevi veikli uzdeva par revolucionāru anarhistu. Tomēr viņa veikto noziegumu raksturs liecina galvenokārt par iedzīvošanās kāri. Patiesības vārdā gan jāpiebilst, ka faktiski visas sākotnēji cēlsirdīgās pasaules pārveidošanas revolucionārās teorijas praksē nezin kāpēc izvērtušās īsajā lozungā: laupi salaupīto.
Kas tad bija šis Fransuā? Viņš piedzimis metalurga ģimenē, bet pats apguvis krāsotāja profesiju, ko 37 gadu vecumā nolika malā, lai sāktu pelnīt ar zagšanu un kontrabandu. 1891. gada 19. jūnijā viņš Forēzijas kalnos nožņaudza vientuļu večuku un nolaupīja 35 000 franku. Aptuveni pēc mēneša viņš ar āmura sitieniem pa galvu nogalināja divas sievietes, kuras bija skārņa īpašnieces Sentetjēnā. Tad viņš sapinās ar pārliecinātiem anarhistiem un uzsāka bumbu izgatavošanu un sprādzienu rīkošanu. Viņa roku darbs ir vairāki lielu rezonansi izraisījuši sprādzieni Parīzē dzīvojamos namos Senžermēna bulvārī un Klišī ielā.
Šie un vēl citi sprādzieni Parīzē nogranda 1892. gadā, padarot jau tā nokaitēto atmosfēru ārkārtīgi saspringtu. Lūk, un tad kādas ietekmīgas avīzes redaktors Žarziels saņēma uzaicinājumu satikties ar “nenotveramo Ravašolu” jeb tātad Fransuā. Protams, vienatnē. Dzenoties pēc sensācijas, redaktors par šo tikšanos neziņoja policijai un, dodot noziedzniekam goda vārdu, neievietoja avīžrakstā Fransuā ārējā izskata aprakstu. Tur vispār bija tikai pseidoanarhista monologs: “Mūs nemīl. Taču ir jāņem vērā, ka mēs neko citu cilvēcei nevēlam kā tikai laimi. Revolūcijas ceļš ir asiņains. Es jums pateikšu skaidri, ko vēlos. Vispirms – terorizēt tiesnešus. Kad vairs nebūs to, kuri spētu mūs tiesāt, mēs sāksim uzbrukt finansistiem un politiķiem. Mums ir pietiekami daudz dinamīta, lai uzspridzinātu katru māju, kurā dzīvo kāds tiesnesis…”
