Protams, nav zināms, kad tieši Pjērs nonāca pie šīs idejas, jo īpaši nesteidzās ar tās īstenošanu. Tikai saņēmis noteiktu ceļamaizi lielajai dzīvei, viņš beidzot izlēma pamatīgi apgūt noziedznieka arodu. Vispirms viņš, piemēram, iznomāja karieti, taču neatdeva to. Drīz karieti tomēr atrada, taču īpašnieks zaglim neizvirzīja nekādas pretenzijas. Pjērs jutās satriekts. Vēl vairāk – viņš jutās apbēdināts. Ak, kas gan tā par sabiedrību, kas atstāj noziedznieku nesodītu? Pjērs sadusmojās pa īstam, gāja un pats pieprasīja, lai viņu sodītu. Viņa prasību arī apmierināja – gads cietumā. 3
Taču arī cietums Pjēru pamatīgi sarūgtināja. Viņš cerēja tajā iziet, viņaprāt, īstās dzīves studijas, saieties ar noziedzības žanra lielajiem meistariem, no kuriem var iemācīties noziedznieka mākslas noslēpumus un tamlīdzīgi. Taču mākslinieku vietā viņš tur sastapa tikai nožēlojamus amatniekus, kuru sapņu galējā robeža, izrādās, ir tāda pati kā sīkburžuāzijai: sazagties tik daudz, lai pietiktu savas privātbodītes vai tā dēvēto procentpapīru iegādei. Bet daudziem iztēles pietrūkst pat tam.
Pjērs bija vīlies, tomēr, kā mēdz teikt, nav sliktuma bez sava labuma. Viņā nobrieda vēlme pārliecināties par savu izredzētību: raugi, viņš un tikai viņš ir aicināts parādīt visai pasaulei, kāds ir īstens noziedznieks, slepkava, kas nogalina bez bailēm un iekšējiem pašpārmetumiem. Un Pjērs kļuva par slepkavu. Viņš atņēm cilvēkiem dzīvību, it kā steidzoties, it kā bažījoties nokavēt vilciena atiešanu. Viņš sevi bija iedomājies diženu un nežēlīgu. Drīz jau viņa rokas mirka daudzu upuru asinīs. Tiesa, vēlāk izmeklēšanā gan noskaidrosies, ka lielu daļu savu upuru Pjērs ļoti diženi un pārliecināti vienkārši izdomājis. Tomēr dažas viņa pastrādātās slepkavības guva apstiprinājumu.
Pjērs jutās apvainots par to, ka izmeklētāji nemaz necentās pārbaudīt visas slepkavības, kuru veikšanā viņš lepni atzinās. Viscaur kompleksu mākts, lielummānijas pārsātināts viņš spēja pret sevi izraisīt ja ne gluži bailes, tad katrā ziņā savdabīgu pietāti, varbūt pat cieņu. Katrā ziņā tiesneši apmierināja viņa vislielāko neslēpto vēlmi, piespriežot nāves sodu.
Taču, gaidot sprieduma izpildi, Pjērs nesēdēja savā kamerā dīkā. Viņš tur ierīkoja… literatūras salonu. Raugi, baisais slepkavotājs baudīja arī smalkās mākslas un pat rakstīja dzejas. Viņu cietumā apmeklēja dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, un var droši apgalvot, ka tā laika franču mākslinieku bohēma bija pat neprātīgi iemīlējusies Pjērā, saskatot viņa rīcībā ideālas pašuzupurēšanās simbolu.
Viņa pielūdzēji sprieda tā: Pjērs sajuta aicinājumu slepkavot un – kļuva par slepkavu. Un ne jau naudas vai asinskāres dēļ, bet gan pašīstenošanās nolūkā. Viņš kļuva par slepkavu, kas nevairās no soda, gluži otrādi – tiecas pēc tā. Ar romantismu sirgstošo cilvēku acīs tā šķita visaugstākā drošsirdība. Viņi uzskatīja, ka Pjērs stāv augstāk par rakstniekiem un māksliniekiem, jo no paša dzīves izveidojis mākslas darbu.
1836. gada 8. janvārī Pjērs mierīgi un pat mazliet jautri uzkāpa pa giljotīnas kāpnēm, un viņa sejā joprojām atspoguļojās izredzētības zīmogs. Kad viņu piesēja pie dēļa, pagrieza horizontālā stāvoklī un bende nospieda podziņu, giljotīnas nazis pēkšņi iestrēga un nekrita lejā. Pjērs nepacietīgi izgrozīja galvu, lai noskaidrotu, kāda iemesla dēļ tāda kavēšanās, taču tajā pašā acumirklī slīpais asmens atbrīvojās un beidzot traucās lejup…
